Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Zini ko, ja tā tu domā remdēties, — Frodo sacīja, — man tevis žēl. Bīstos, ka tu remdēsies vien atmiņās. Ej projām — tūliņ, un nekad vairs nenāc atpakaļ!

Sanākušie hobiti, manījuši Sarumanu iznākam no kāda bū­ceņa, bija tūdaļ sadruzmējušies pie Tuntrnales durvīm. Padzir- duši Frodo vārdus, viņi pikti iemurdējās: — Ka tā — projām? Šo vaj'g piebeigt! Šito neģēli un slepkavnieku — nomaitāt tādu!

Sarumans, uzlūkojis naidīgo pūli, pasmaidīja. — Nomaitāt tādu! — viņš nomēdījās. — Maitājiet, lūgtum, ja iedomājaties, ka jums, mani brašie hobitlši, tas bUs pa spēkam! — Saslējies viņš pievērsa pūlim satumsušu skatu. — Tikai nesapņojiet, ka es, savu mantību pazaudējis, bUtu bez varas palicis! Tas, kurš man kaut pirkstu piedurs, taps mūžam nolādēts. Un ja mana asins Dalienā taps izlieta, zeme te izkaltis un nemūžam vairs neatspirgs.

Hobiti bailēs atkāpās. Bet Frodo sacīja: — Neticiet viņam! Varas viņam vairs nav, palikusi vien balss, kas jūs iesveļ bailēs un viļ, ja ļaujaties. Tomēr es nepieļaušu, ka viņš tiek nomaitāts. Par atriebi ar atriebi maksāt — ko tas līdz? Brūces tā aizdziedēt nevar. Ej, Saruman, projām — pa pašu taisnāko ceļu!

— Cērme! Cērme! — Sarumans pakliedza, un no tuvinās bū­das teju kā suns izlīda Cērmēle. — Mums, Cērmit, atkal ceļš zem kājām! — Sarumans teica. — Šitie smalkmaņi un kundziņi mūs atkal triec projām. Nāku šu!

Sarumans pagriezās uz iešanu, Cērmēle šļūca pakaļ. Bet promiedams Sarumans gāja Frodo cieši garām, pazibēja dun­cis — novēzējās roka. Asmens, izcirties cauri apmetnim un atdū­ries pret važu kreklu, nolūza. Pusducis hobitu ar Semu priekš­galā ar saucienu metās uz priekšu un piespieda nekrietneli pie zemes. Sems izrāva zobenu.

— Sem, nē! — Frodo viņu apsauca. — Nevajag viņam atņemt dzīvību — pat tagad ne. Jo viņš man neko nav nodarījis. Un lai kā, negribu, ka viņš mirst, savā ļaunumā kūsādams. Reiz viņš bijis viens no dižajiem — tik cildens, ka pret tādu neviens no mums ij roku neiedrošinātos pacelt. Nu viņš kritis, dziedināt viņu nav mūsu spēkos, tomēr es viņu saudzētu — cerēdams, ka dziedi­nājums ir rodams.

Sarumans, kājās pieslējies, blenza uz Frodo ar savādu skatu: izbrīns tur jaucās ar cieņu un naidu. — Tu, sīkaliņ, esi audzis au­gumā, — viņš noteica. — Jā gan, krietni izaudzis. Pieņemies prātā — un iesvēlies nežēlībā. Esi manai atriebei nolaupījis saldmi, tagad man atlicis vien sūrums un apziņa, ka esmu tev parādā, — atradies žēlsirdis! Riebjas! Un tevi es ienīstu! Labi, iešu un tev vairs neuzmākšos. Tikai neceri, ka novēlēšu tev vese­lību un ilgu mūžu. Neredzēt tev ne to vienu, ne to otru. Taču tas nav manā ziņā. Es tik saku, kas būs.

Sarumans devās projām, hobiti pašķīrās, viņam ceļu dodami, taču ieročus bija sažņauguši tā, ka pirkstu kauliņi metās balti. Cērmēle, mirkli minstinājies, aizvilkas saimniekam nopakaļ.

— Cērmēle! — Frodo uzsauca. — Tev nav jāiet līdzi. Cik zinu, man tu neko ļaunu neesi darījis. Vari palikt tepat, atpūtīsies, dabūsi ko ēst, kamēr atspirgsi un varēsi iet pats savu ceļu.

Cērmēle sastinga un atskatījās, itin kā šaubīdamies. Saru­mans apcirtās. — Neko ļaunu? — viņš iespurdzās. — Kur nu! Pat nakts tumsā viņš no istabas izlavās tik, lai zvaigznēs palūkotos. Bet paga — vai te kāds neprasīja, kur licies nabaga Lodo? Tu tak zini, Cērmīt, ne? Pasaki, lūgtum!

Cērmēle sagumis iečinkstējās: — Nē, ne!

— Tad pateikšu es, — Sarumans pieteicās. — Cērmīte noben­dēja jūsu priekšnieciņu, to nabaga mazo hobitu, jusu jauko saim- nieciņu. Vai ne, Cērmīt? Iegrūda dunci ribas, kamēr šis gulēja. Noraka. Cerams. Kaut gan Cērmīte pēdējā laikā dzīvo vienā badā. Ne, Cērmīte nemaz nav (ik jauks. Labāk atstājiet viņu man.

Cērmēles apsarkušajās acīs iesvēlās mežonīgs naids. — Tu man liki, lu mani piespiedi! — viņš iešņācās.

Sarumans iesmējās. — Ko Šarkuns liek, to tu dari, vai ne, Cērmit? Allažiņ! Tad tagad viņš saka — nāc līdzi! — Iespēris Cēr- mēlem tieši pa ģīmi — tas nelaimes putns aizvien kluknēja, čokurā sarāvies, — viņš pagriezās un devas projām. Bet tobrīd kaut kas pārmainījās: Cermele piepeši izslējās, izrāva nez kur nobēdzinātu nazi, ierūkdamies kā suns uzmetās Sarumanam kumbrā, parāva viņam galvu atpakaļ, pārgrieza rīkli un kauk­dams aizjoza projām pa ielu. Iekams Frodo attapās un laida pār lūpām kaut vārdu, nostrinkšķēja trīs hobitu loki, un Cērmēle nogāzās garšļaukus bez dzīvības.

Visi, kas turpat stāvēja, sabijās: ap Sarumana līķi savilkās palsa migla, kas palēnām pacēlās gaisā kā ugunskura dūmi un izslējās pār kalnu kā bālganā līķautā ietinies stāvs. Vienubrīd tas sagrīļojās, tiekdamies uz vakariem, bet uzpūta salts rietenis, un miglas stabs tam līdzi ar nopūtu aizklīda nebūtībā.

Frodo nolūkojās uz mirušo ar žēlumu un šausmām, jo viņa acu priekšā piepeši atklājās nāves mūžība: līķis sačokurojās, sa­žuvusi ada nostiepās pār miroņgalvas kauliem. Pacēlis Sarumana netīra apmetņa stērbeli, viņš apsedza līķi un novērsās.

— Un ar to viss ir galā, — noteica Sems. — Gals nejauks, un kaut es nebūtu to pieredzējis, tomēr labi vien ir.

— Un, cerams, ar to ari karš ir cauri, — Merijs piebilda.

— Jā, cerams, — Frodo piebalsoja un nopūtās. — Pals pēdē­jais trieciens. Padomā tik — te, uz paša Tuntmales sliekšņa! Uz ko visu cerēju, kā baiļojos, bcl ko tādu savu mūžu neiedomājos.

— F.s gan teikšu, ka karš galā, kad šitā putra būs izstrēbta, — Sems drūmi novilka. — Un tas ies ilgi — darāmā te līdz ūkai.

Lai izstrēbtu, kas bija savārīts, tiešām vajadzēja krietni no­pūlēties, tomēr viss vedās ātrāk, nekā Sems bija iedomājies. Nākamajā dienā pēc kaujas Frodo aizjāja līdz Izrakai un izlaida cietumniekus no Spundalām. Viens no pirmajiem lika atsvabi­nāts nabaga Fredegars Buncis, kas pēc apaļa ķiļķena vairs neiz­skatījās itin nemaz. Fredegars bija iekritis, kad razbainieki no slēptuvēm Apšurakās, netālu no Radzltes kalniem, tika izsvēpē- juši viņa vadīto dumpinieku bandu.

— Fredegar, nabaga vecīt, labāk tomēr būtu nācis mums līdzi! — Pīns noteica, kad viņi Bunci nesa laukā nēšus — tas bija tiktāl novārdzis, ka nejaudāja ne nostāvēt.

Pavēris vienu aci šaurā šķirbiņā, Fredegars ar varonīgu pie­pūli raudzīja savilkt gimi smaidā. — Kas ir šis jaunais milzis ar to skaņo rīkli? — viņš vāri nočukstēja. — Ne tak mazais Pīns! Kāds ta' tev tagad cepurei lielums?

Turpat bija arī Lobēlija. Nabadzīte no skata bija galīgi sa- vecējusi un izkāmējusi līdz pēdējam, kad beidzot tika izpestīta no tumšā un šaurā būceņa, (omēr uzstāja, ka laukā klunkurēšot pati savām kājām. Kad viņa parādījās uz sliekšņa, Frodo rokas balstīta, tomēr joprojām cieši sagrābusi to pašu lietussargu, sa­cēlās tāda suminājumu, aplausu un gaviļu vētra, ka večiņa saju­tās itin saviļņota un aizbrauca, asaras slaucīdama, jo no bērna kājas bija piedzīvojusi to vien, ka citi viņu labāk redz ejam, nekā nākam. Bet vēsts, ka Lodo nomaitāts, viņu pagalam satrieca, un Tuntmalē atgriezties večiņa vairs neparko negribēja. Maju viņa atkal atdeva Frodo ziņā un pārcēlās uz dzīvi pie saviem radiem, Cieceles Jozāniem.

Kad nākamajā pavasarī nabadzīte aizgāja kapā — galu galā, viņai jau bija pāri par simt gadiem —, Frodo jutās pārsteigts un gaužām aizkustināts: visu, kas no pašas un Lodo naudas bija pāri palicis, Lobēlija bija norakstījusi viņam — tā bija liekama lietā, lai palīdzētu hobitiem, kas kādas nelaimes dēļ zaudējuši pajumti. Tā senajam ienaidam pienāca gals.