Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Pagalam, pagalam uz visiem laikiem, — viņš izdvesa. — Un tagad te tikai tumsa un tukšums.

Bet lēkme pārgāja, un, kad Sems mēneša divdesmit piektajā dienā pārradās, Frodo jau bija atžirdzis un viņam neko tā arī ne­izstāstīja. Tikmēr Tuntmale bija savesta kārtībā, Merijs un Pīns no Kvikdangas atgādāja visas vecās mēbeles un mantas, un drīz vien vecā ala atkal izskatījās teju tāda pati kā senāk.

Kad viss beidzot bija saposts, Frodo ieprasījās: — Kad tad tu, Sem, pie manis pārvāksies?

Sems drusku tā kā saminstinājās.

— Uzreiz jau nevajag, ja negribas, — Frodo turpināja. — Bet tu taču zini — Tētiņš tepat vien ir, un Klabu atraitne viņu apte­kās, ka prieks.

— Nejau tamdēļ, Frodo kungs, — Sems izspieda, nosarkdams kā oga.

— Ak tā? Kas tad nu?

— Redz, Rozīte, Maļļu Rozīte, — Sems teica. — Rādās, tai na­baga meičai nemaz ar* negāja pie sirds, ka es pa svešām zemēm aizkūlos. Netiku jau ne prasījis ko, nekā, tālab šī ar' nedabūja pasacīt. Un neprasīju, jo man tak tur bij' darāmais. Nu, un ta­gadiņ prasu, un šī saka: "Ta, gadu esi nomuļļājies, ko ta' te vēl gaidīt?" "Nomuļļājies?" saku. "Es vis tā neteiktu." Tomēr labi redzu, kas šai prātā. Tīri vai raujies, tā sakot, uz pusēm.

— Skaidrs, — Frodo atsaucās. — Gribi precēties un ari pie ma­nis dzīvot, Tuntmalē? Bet, mīļo Sem, nav taču nekā vienkāršāka!

Precies, cik drīz vien vari, un brauciet šurp abi ar Rozīti! Lai tev saime, cik kuplu vien gribi, — Tuntmalē visiem pietiks vietas!

Un tā arī viss tika nokārtots. 1420. gada pavasarī (kas tiklab iegājis vēsturē ar neparasti kuplu skaitu laulību) Sems Ekušeks apņēma par sievu Maļļu Rozīti, un abi pārcēlās uz dzīvi Tunt­malē. Un ja Sems sprieda, ka viņam izgadijusies varen liela laime, Frodo skaidri saprata, ka pašam laimējies vēl vairāk, jo Dalienā ne ar uguni nebija sameklējams otrs hobits, kurš būtu aprūpēts ar tādu mīlestību un gādību. Kad Dalienas atjaunošanas darbi bija izplānoti un viss iegāja sliedēs, viņš sāka dzīvot klusu un mierīgi, daudz rakstīja un kārtoja piezīmes. Vasaras saulgriežu lielajā gadatirgu viņš nolika mēra vietnieka pilnvaras, un vecais labais Licis Spricis vēl septiņus gadus varēja vienā mierā vadīt svētku dzīres.

Merijs un Pīns vēl labu laiku dzīvoja Kvikdangā, un starp Bricavu un Tuntmali valdīja dzīva satiksme. Abi jaunie ceļavīri dalieniešus žilbināt žilbināja, dziesmas dziedādami, stāstus stās­tīdami, smalkos ģērbos dižodamies un rīkodami lieliskas dzīres. Vietējie viņus iedēvēja par " kundziņiem", arto labu vien domā­dami, jo tīri sirds sila, nolūkojoties, kā tie abi jādelē tik spožās bruņās, ar tik brīnumskaistiem vairogiem, smiedami bez apvalda un svešu, tālu zemju dziesmas vienā laidā dziedādami. Auguma gan viņi bija izauguši un garā arīdzan, tomēr citādi palikuši, kādi bijuši, ja nu vien vēl jo runātīgāki, draiskulīgāki un līksmāki.

Toties Frodo un Sems atkal staigāja drānās, kādās nu Dalienā bija parasts, tikai īpašās reizēs abi apvilka ganīs, pelēkus, smalki izaustus apmetņus, uz krūtīm aizdarītus ar skaistam piespraudēm, un Frodo kungam kaklā allaž bija važiņā iekārts balts dārgak­mens, ap ko viņš bieži taustījās.

Nu viss bija labi, un tā vien likās, ka uz priekšu ies arvien labāk un labāk. Sems tā rosījās, priekā vai starodams, ka pat jelkurš hobits viņu būtu apskaudis. Visu gadu viņa omu nespeja aptumšot itin nekas — ja nu vien neskaidras bažas par saimnieku. Frodo pamazām un nemanāmi nošķīrās no Dalienas rosīgās ik­dienas, un Semam sirds sāpēja, noraugoties, ka paša dzimtenē saimniekam tik maz goda. Par to, ko viņš paveicis un piedzīvo­jis, tikai retais ko zināja vai gribēja zināt, visa lielā pielūgsme un cieņa tika Meriadoka jaunkungam, Peregnna jaunkungam un (būtu Sems to zinājis!) viņam pašam. Turklāt rudeni atkal sevi lika manīt vecās vainas.

Kādā vakarā Sems, iegājis saimnieka darbistabā, ieraudzīja viņu tur pagalam savādā ģīmī. Frodo sēdēja balts kā palags un raudzījās itin kā netveramā tālē.

— Kas vainas, Frodo kungs? — Sems ieprasījās.

— Esmu savainots, — viņš atteica, — savainots, un brūce ne­mūžam pa īstam neaizdzīs.

Bet tad viņš piecēlās, vājums it kā bija pāri, un nākamajā diena viss atkal bija kā parasti. Tikai pēcāk Sems iedomājās, ka todien bija sestais oktobris. Pirms apaļiem diviem gadiem ieplakā Vējlauža pakājē bija savilkusies melnā tumsība.

Laiks ritēja, pienāca 1421. gads. Martā Frodo atkal savārga, bet pūlējās, cik spēka, lai neviens neko nemanītu, jo Semam bija cilu rūpestu gana. Divdesmit piektajā martā pasaulē nāca viņa un Rozītes pirmdzimtais. Sems, datumu pierakstījis, devās pie saim­nieka.

— Tā, Frodo kungs, — viņš sacīja, — nu esu tā kā sprukās. Mēs ar Rozi te nospriedām atvasi, ja atļausit, nodēvēt par Frodo, tak nav puika — meitēns! Kauču tik piemīlīgs, ka prieks, — labi, ka vairāk Rozē atsities, ne pēc manis. Tad nu mēs nezinām, ko iesākt.

— Nūū, Sem, — Frodo atteica, — kas tad vecām ieražām vai­nas? Lai būtu kāds puķes vārds — kā Rozei. Puse Dalienu mei­tēnu kā puķes staigā — vai tad ko labāku maz var vēlēties?

— Laikam tā ir gan, Frodo kungs, — Sems piekrita. — Tālos ceļos esu visādus brīnumskaistus vārdus atklausījies, tak laikam jau, tā sakot, tādai ikdienas mēles locīšanai būs drusku par smalku. Tētiņš, tas saka: " Piemeklē tādu strupāku, tad nevaj'- dzēs strupināt, lai var izsacīt." Tak ja puķe, man par to garumu galva nesāp: galvenais, lai puķe skaista, jo, redz, man domāt, ka meitēns mums traki skaists, un gan jau būs jo tālāk, jo trakāk.

Frodo apdomājās. — Paklau, Sem, kā būtu ar elanoru, to saules zvaigznīti? Atminies to mazo zeltpuķīti Lotlorienas zaļajā zālē?

— Atkaliņ kā naglai uz galvas, Frodo kungs! — Sems noprie­cājās. — Taisni ko tādu man vaj'dzēja.

Mazajai Elanorai jau bija teju pusgads un lauka bija 1421. gada rudens, kad Frodo kādudien pasauca Semu uz savu darb­istabu.

— Ceturtdien Bilbo dzimšanas diena, Sem, — viņš teica. — Un Veco Tuku viņš nu būs pārtrumpojis. Nupat viņam apritēs simt trīsdesmit viens!

— Kā likts! — Sems izsaucās. — Sito brīnumu!

— Paklau, Sem, — Frodo turpināja. — Aizej aprunājies ar Rozi un noskaidro, vai viņa bez tevis kādu bridi varēs iztikt — lai mēs abi varam iet. Necik tālu tu gan tagad iet nevari un uz ilgu laiku ari ne, tas skaidrs, — viņš grūtsirdīgi piebilda.

— Nu, diez ko ne, Frodo kungs.

— Skaidrs, ka nevari. Bet nekas. Pavadīsi mani kādu gaba­liņu. Saki Rozei, ka ilgi projām nebūsi — ne ilgāk par divām nedēļām — un katra ziņā pārradīsies sveiks un vesels.

— Kauču es varētu jums līdzi iet līdz pašai Rivendellai, Frodo kungs, un Bilbo kungu apraudzīt, — Sems nopūtās. — Un tomēr tā pa īstam man gribas būt vien te. Tīri vai jaraujas uz pusēm.

— Nabaga Sem! Bīstos, ka man ap sirdi tieši tāpat, — Frodo noteica. — Taču tev viss pāries. Tev jābūt tādam, kas no viena gabala taisīts, un tāds tu arī būsi.

Turpmākas divas dienas Frodo kopā ar Semu izskatīja savus papīrus un rakstus un atdeva viņam atslēgas. Starp papīriem bija prāva grāmata gludos sarkanas ādas vākos, iegarenas lappuses tagad gandrīz visas bija pierakstītas pilnas. Sākuma lapas klāja Bilbo smalkais, drebelīgais rokraksts, bet pa lielākai daļai grā­matu pildīja Frodo stingrās rokas vilktie vijīgie burti. Sacerē­jums bija sadalīts nodaļās, taču astoņdesmitā nodaļa nebija pa­beigta — bija atlikušas vēl dažas tukšas lapas. Uz titullapas rotājās lēvenis nosaukumu, ik iepriekšējais pārsvītrots: