Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Lai kā, — Frodo viņus uzrunāja, — es negribu, ka asinis līst. Nevajag darīt pāri pat razbainiekiem, ja vien viņi negrasās hobitus tīri galēt nost.

— Lai būtu! — Merijs piekrila. — Tikai, manuprat, mūs kuru katru mirkli apciemos Hobitonas banda. Un šie jau nenāks tālab vien, lai saviesīgi aprunātos. Raudzīsim visu nokārtot, kā pie­klājas, tomēr der gatavoties pašam ļaunākajam. Man te šis tas padomā.

— Ļoti labi, — Frodo teica. — Norīko, kas un kā!

Tobrīd pieskrēja hobiti, kas bija aizsūtīti palūkot, kas notiek Hobitonas pusē. — Nāk! — viņi vēstīja. — Kāds ducis vai vairāk. Un divi aiznesās uz vakariem, laukiem pāri.

— Rādās, uz ceļu sateku, — Mallis ieteicās, — savējos saukt talkā. Nu, šā vai tā, mērojamas jūdzes piecpadsmit. Akurāt vēl nav ko bīties.

Merijs aizsteidzas norīkot, kas darāms. Maļļu saimnieks pa­rūpējās, lai iela tiek tukša, un visiem hobitiem lika saiet istabās, laukā atslādams vien kaut cik bruņotus hobitus vira gados. Ilgi nebija jāgaida. Drīz atskanēja klaigas un smagi soļi. Ceļa galā parādījās razbainieku pulks. Baļķu aizšķersi ieraudzījuši, viņi palaida smieklu. Viņiem ne prātā nenāca, ka šai nieka zemītē varētu atrasties kāds, kurš jaudātu stāties ceļā diviem desmitiem tādu brašuļu.

Hobiti, atgrUduši baļķi, pakāpās malā. — Lielais paldiesiņš, — razbainieki irgojās. — Tagad mūciet mājās, zem segas, iekams esat dabūjuši ar pīcku pa muguru! — un viņi aizsoļoja pa ielu bļaudami: — Ugunis nost! Mudīgi istabā! Laukā degunu nebāzt! Citādi pieci desmiti jūsējo dabūs gadu Spundalās tupēt! Iekšā! Priekšniekam pacietības mērs jau pilns.

Par to bļaušanu neviens nelikās ne zinis, bet, palaiduši razbainiekus garām, hobiti, sakļāvušies ciešās rindās, klusēdami spiedās viņiem nopakaļ. Nonākuši līdz ugunskuram, lamzaki tur ieraudzīja Maļļu saimnieku pie liesmām sildāmies.

— Kas lu tāds? Ko tu iedomājies? — noprasīja razbainieku vadonis.

Maļļu saimnieks viņu lēnīgi uzlūkoja. — Tieši to es gribēju tev prasīt, — viņš teica. — Tev mājas citur, un tu te esi nelūgts viesis.

— Nu, pec tevis jau tik un tā cietums raud, — vadonis uz­brēca. — Laipni lūgtum! Puikas, grābiet šo ciet! Uz Spundalām prom, un sadodiet pa asti, lai protas muti turēt!

Razbainieki spērās uz priekšu, taču tūliņ aprāvās. Visapkārt sacēlās apdullinoša murdoņa, un piepeši kļuva skaidrs, ka Maļļu saimnieks nav nekāds vientulis. Viņi attapās, ka stāv ielenkumā. Ugunskura gaismas lokā ciešās rindās vīdēja hobiti, no tumsas iznākuši — teju divi simti, un katram rokā bija kāds ierocis.

Priekšā iznāca Merijs. — Tiekamies nejau pirmo reizi, — viņš uzrunāja vadoni, — un es jums piekodināju te vairs ne acu ne­radīt. Brīdinu vēlreiz: jūs stāvat gaismā, un visapkārt strēlnieki.

Ja piedursiet kaut pirkstu šim zemniekam vai vel kādam, dabū­siet šautru tieši sirdi. Nolieciet visus ieročus!

Vadonis aplaida skatu visapkārt. Viņš bija sprostā. Tomēr bail viņam nebija — kur nu, ja aiz muguras ducis savējo! Par hobitiem viņš zināja pārlieku maz, lai apjaustu, cik lielās bries­mās iekūlies. Glupiķis būdams, viņš nosprieda cīnīties. Kas tur pavisam?

— Gāžas virsū, puikas! — viņš nobļāvās. — Sadod!

Sakampis garu dunci kreisajā rokā un bozi labajā, viņš

triecās pretim hobitu ierindai, raudzīdams izlauzties atpakaļ, uz Hobitonu. Atvēzējies pret Meriju, kas stāvēja ceļā, viņš nogāzās garšļaukus, četru šautru caururbts.

Pārējiem ar to pašu bija gana. Viņi padevās. Hobiti viņiem atsavināja ieročus, visus sasēja un aizdzina lidz tukšam būce­nim, ko šie paši bija uzslējuši. Tur nu viņi palika tupam ar sa­saistītām rokam un kājām, aiz atslēgas un apsargāti. Beigtais vadonis tika aizvilkts projām un aprakts.

— Beigu beigās darbiņš izrādījās tā kā par daudz viegls, ne? — Mallis ieteicās. — Es tak teicu, ka varam šos pārmākt. Tik vaj'dzēja, lai kāds pasauc. Merija jaunkungs, riktigi īstā brīdī bijāt klāt.

— Vēl jau darāma daudz, — Merijs sacīja. — Ja tavas aplēses pareizas, pagaidām esam tikuši galā ar labi ja desmito daļu. Bet laukā nakts. Nākamo soli spersim rīta gaismā. Tad paraudzīsim, kā priekšniekam klājas.

— Kālab ne tūliņ? — Sems apvaicājās. — Tagadiņ knapi seši. Un man gribas savu tētiņu satikt. Vai nezināt, kā šim klājas, Maļļa kungs? '

— Diez ko labi ne, tak neko slikti ar' ne, Sem, — Mallis atbildēja. — Maztunti norakti, un tas šim bij' sāpīgs trieciens. Viņš nu mitinās vienā no tām jaunmājām, ko priekšnieka rokas­puiši saslēja, pirms ko citu darīja, ne vien svilināja un zagdami vazājās; no Upmalas līdz tai vietai nav ne jūdze. Kad nu iznāk, šis atnak pasērst, un ta' nu es pieraugu, lai šim māgā tiek vairāk neka vienotram citam bēdubrālim. Likumi to liedz, skaidra lieta. Es jau labprāt būtum viņu pie sevis savācis, tak nav ļauts.

— No sirds tencinu, Maļļu saimniek, un to es mūžam piemi­nēšu, — Sems sacīja. — Lai kā, man gribas viņu apraudzīt. Ja tiesa, kas man nācis ausīs, tas priekšnieks ar Šarkunu vēl līdz rītam var nez ko sastrādāt.

— Labs ir, Sem, — Mallis piekrita. — Paņem pāris puišu, jājiet un atgādājiet šo uz manu māju. Uz veco Hobitonu, kas pārupē, nemaz nevaj'dzēs dzīties. Zolis ceļu parādīs.

Sems aizjāja. Merijs parūpējās, lai ap miestu tiktu izlikti sargposteņi un apsargāts nakts laikā tiktu ari aizprostotais ceļš. Tad viņi ar Frodo devās līdzi Maļļu saimniekam. Ar visu saimi nosēdušies siltajā virtuvē, viņi uzklausīja Maļļus, kas pieklājības pēc apvaicajās, kur un kā, sak, ceļa vedies, tomēr ausis neviens nespicēja, jo visiem krietni vairāk rūpēja, kas iet vaļā tepat, Dalienā.

— Viss sākas ar to Pumpugīmi — nu, tā šis mums te iesaukts, — Maļļu saimnieks klastija, — un sākās tūliņ, kolīdz jus, Frodo kungs, projām aizsperaties. Šim, tam Pumpugīmim, galvā bij' tā­das ērmotas domas. Radās, šis visu kāroja sagrābt tik sev vien un visus citus izrīkot. Necik ilgi, iznāca, ka šim jau varas bi j' pārmēru daudz, tak šis grāba un graba arvienu klāt, kauču kur tā nauda nāca, ej nu sazini: no dzirnavām, iesala darītavām, traktieriem un lauku sētām, un plpeszāles lielsaimniecībām. Rādās, šis vēl pirms tam, kad Tuntmalē ieperinājās, bij' Smiltaka dzirnavas pārpircis. Skaidra lieta, ka iesākums visam bij' tie Dienvidāju īpašumi, kas šim no tētuka bij' palikuši, un laikam tak šis vairumā iztirgoja to labāko pīpeszāli — paklusam, gadu vai divus. Un, kad pērngads gāja uz galu, šis visu pasāka laist prom grēdu grēdām, ne pīpeszāli vien. Pašiem visa kā sāka aptrukties, un ziema ar' jau bij' degungalā. Mūsējie sapiktojās, tak šim bij', ko pretim likt. Saradās lamzaki, pa lielākai daļai tādi razbainieki, atkulas pajū­gos bariem vien, vieni veda mantas tālāk uz dienvidiem, citi pa­lika šepat. Tad šie pasāka vilkties vēl lielākā barā. Un, iekams attapāmies, šeku šie jau bij' satupuši, pa visu Dalienu, gāza kokus, rakās, kur patapdami, slēja būceņus un majas, kādas nu pašiem patika. Iesākumā par precēm un to, kas nopostīts, Pumpugimis maksāja atlīdzību, tak drīzi vien šie uzmetas par kungiem un graba ciet visu, kas iepatikās. Tad sacēlās brēka, kauču nekāda liela. Vecais mērs, nu. Licis, spērās uz Tuntmali, lai celtu iebildu­mus, tak tiktāl nemaz netika. Razbainieki šo sagraba un iespundē­ja Izrakas alā — tā šis tur tup. Un no tā brīža, proti, tas bij' knapi pēc Jaungada, mēs dzīvojam bez laika mēra, Pumpugimis sevi pasludinājis par hobicijas priekšnieku, nu, visu priekšnieku priekšnieku, un izrīkojas pēc sirds patikas. Kolīdz kāds iesveļas, kā šie saka, vīzdegunībā, tā aiziet! — taisnā ceļā Licim nāburgos. Tā nu jo tālāk, jo ļaunāk. Pīpot vairs nav ko, tik lamzakiem vien. Alutiņu priekšnieks necieš — to brūķēt ļauts tik viņa rokaspuišiem, visi traktieri aizspundēti. It viss gājis mazumā, izņemot likumus, vienīgā paļaušanās, ka izdosies nobēdzināt jelko no razbainie­kiem, kas siro riņķī, visu lidz pēdējam pievākdami, lai "sadalītu pēc tiesas un taisnības", proti, lai šie dabūtu visu un mēs tik tādas paliekas, kādas jums bij' galdā hobiču iecirknī. Sagremojamas? Draņķiba. Un, kopš Šarkuns uzradies, viss aizgājis galīgā postā.