Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Kas tas par Šarkunu? — Merijs apvaicājās. — Dzirdēju razbainiekus šo piesaucam.

— Rādās, tāds visu razbainieku razbainieks, — Mallis atteica. — Kad ta' tas bij' — ap ražas laiku, septembris gāja uz galu, kad par šo padzirdējam. Redzēts nav, tak mujas pa Tuntmali, un šis nu laikam uzmeties par pašu riktīgāko priekšnieku. Razbainieki tam Šarkunam klausa uz vārda, un šis tik liek kapāt, svilināt un graut, un nu jau viss nonācis līdz nāvēšanai. Neviens jau vairs nedoma, ka tur kas ļauns. Cērt tik kokus, atstāj guļam gar­šļaukus, nosvilina mājas, jaunas jau neceļ. Palūk, Smiltaka dzir­navas. Pumpuģīmis tās nogrāva tūliņ, kolīdz Tuntmalē ieperinā­jās. Saveda baru ļaunīgu lamzaku — šie uzslēja tādas prāvākas, pieslānīja ar zobu ratiem un svešzemju pariktēm. Viens pats Tediņš, tas pamuļķis, nopriecājās vien un tagadiņ nopūlas, zobu ratus berzdams, kur senāk paša tētuks bija melderis un saimnieks, tak nu lamzaki par noteicējiem. Pumpuģīmis kāroja vairāk un ātrāk malt — mazākais, tā šis teica. Šim jau vēl citas tādas pašas maltuves. Tak mhlšanai vajag graudu — un jauna­jām maltuvēm jau nav vairāk rnaļamā kā tām pašām, kas bij'! Un, kopš Šarkuns uzradies, ne nu graudus maļ, ne ko. Rati tik iet uz riņķi blarkšķēdami, kūpēdami un smirdēdami, Hobitonā ij ne naktī nav miera. Un tīšuprāt tik visu piedraņķē, piegandējuši upes lejteci, jau Brandaviņā šmuce iet. Ja šie sadomājuši Dalienu par tuksnesi pataisīt, ilgi nebūs jāgaida. Nezinu, vai tur tā dun- duka Pumpugīmja pirksts. Es teiktu, ka Šarkuns pie vainas.

— Ka tad! — piebalsoja jaunais Toms. — Padomā, šie tak savāca Pumpuģīmja veco māmuļu Lobēliju — un Lodo šī bij' mīļa, kauču it visi citi spļaudījās vien. Ilobitonas vietējie esot re­dzējuši: šī tipina pa ielu ar savu noplukušo lietussarģeli. Pretim prāvos ralos brauc kādi tur razbainieki.

"Kurp ta' jūs tādi?" šī noprasa.

"Uz Tuntmali," tie atsaka.

"Ko ta' tur?" šī grib zināt.

"Šarkunam būceņus sliet," šie atbild.

"Kas jums ļāvis?" šī vaicā.

"Šarkuns," razbainieki atsaka. "Tā ka taisies nost no ceļa, veca grabaža!"

"Es jums gan rādīšu Sarkunu, jūs, nekrietnie garnadži, jūs, razbainieki tādi!" šī noskalda, paķer lietussargeli un gāžas virsū razbainieku barvedim, kas augumā par viņu divtik lielāks. Tā nu šie viņu savāca. Aizstivēja uz Spundalām — šito večiņu! Tur gan tup lēvenis citu, par ko mums daudz vairāk žēl, tak ko tur liegties — tik braši retais turējies.

Saruna partrūka pusvārdā — iebrāzās Sems ar savu sirmo tētuku, kas no skata vecāks nemaz nebija kļuvis, vien tāds kā pakurlāks.

— Labs vakars, Tuntaka kungs! — viņš apsveicinājās. — To prieku, kad atkal redzu jūs mājās sveiku un veselu! Tik mani, atvainošanu, drusku tā kā velk uz kašķi. Nu kamdēļ jūs to Tunt­mali iztirgojāt, ko? No sākta gala teicu, ka nevaj'g. Ar to visas tās nelaimes sākās. Un, kamēr jūs pa svešzemēm dauzījāties, mellus vīrus pa kalniem dzenādami, kā mans Sems te stāsta, kauču kālabad — ej nu sazini —, šite vieni uzrodas, norok visus Maztuntus un noposta man tupeņus!

— Man gaužām žēl, Ekušeka kungs, — Frodo sacīja. — bet nu esmu atpakaļ un darīšu, ko varēšu, lai visu vērstu par labu.

— Nu, vārds vietā, — večuks atzinīgi noteica. — Frodo Tun­taka kungs allažiņ bijis viens uzvedīgs hobits, to es vienādiņ esu teicis, lai ko, atvainošanu, varētu sacīt par citiem, kas to pašu vārdu valkājuši. Un es ceru, ka mans Sems tāpat bijis uzvedīgs un jums prieku darījis.

— Vienu vienīgu prieku, Ekušeka kungs, — Frodo apliecinaja. — Nudien, ja ticēsit, viņš tagad ir viens no slavenākajiem ļau­tiņiem visā pasaulē, un viņa lielie darbi tiek apdziedāti tālu, līdz pat jūrai un viņpus Dižupei. — Sems gan koši pietvīka, tomēr uzmeta Frodo pateicības pilnu skatienu, jo Rozītei acis iemir­dzējās spožas un viņa veltīja Semam gaišu smaidu.

— Kam tādam noticēt — tur krietni jāpiepūlas, — večuks sacīja, — kauču viens mans skaidrs — šis sapinies ar šaubīgiem ļautiņiem. Kur ta' šamējam veste likusies? Kas tas ir — apkrāvies ar dzelžiem, kur ta' tas der?

Nākamajā rītā visa Maļļu saime un ari viesi jau agri bija kājās. Nakts aizritēja klusi un mierīgi, tomēr bija skaidrs, ka ne­patikšanas bija gaidāmas kuru katru bridi. — Rādās, ka Tuntmalē no razbainiekiem vairs nav ne smakas, — Mallis sprieda, — toties tā vien skaties, teju būs klāt tie, kas pie ceļu satekas.

Pēc rītišķa ieradās ziņnesis no Tukavas — visnotaļ pacilātā omā. — Vedis sacēlis kājās visu novadu, — viņš vēstīja, — un ziņa skrien uz visām pusēm kā ugunsgrēks sausā kūlā. Razbainieki, kas mums bija par sargiem, tagadiņ aizmukuši uz dienvidiem — nu, kas dzīvajos palikuši. Vedis aiztriecās pakaļ, lai aizturētu to lielo baru, kas tur savilcies, bet Peregrīna jaunkungu ar visiem, cik nu atlicināmi, viņš sūtījis šurp.

Nākamā vēsts nebija tik priecīga. Ap desmitiem atjāja Me­rijs, bijis projām augu nakti. — Nāk liels pulks, līdz mums vēl jūdzes četras, — viņš pavēstija. — Virzās šurp no ceļu satekas, bet pa tam lāgam šiem pieklīduši vēl visādi nomaldījušies razbai­nieki. Kamēr atnāks, būs vai vesels simts, un ceļā šie visam laiž uguni klāt. Draņķi tādi!

— Ui! Tie nenāk runāties. Žmiegs nost uzreiz, kā tiks klāt, — Maļļu saimnieks bilda. — Ja Tuki neatnāks pirmie, mums labāk der nolīst kur aizsegā un šaut, vārdus lieki netērējot. Iznāks tomēr kautiņš, Frodo kungs, iekams viss bus galā.

Tuki gan ieradās pirmie.' Necik ilgi, viņi atsoļoja, vesels simts, noTukavas un Zaļkalniem, ar Pīnu priekšgalā. Merijām nu bija gana brašu hobitu, lai stātos pretim razbainiekiem. Izlūki ziņoja, ka pretinieki pulcējas vienkopus. Tie jau noprata, ka lau­cinieki sacēlušies, un acīmredzot lēsa, ka dumpis apspiežams ar stingru roku — Upmalā, kur sacelšanās uzliesmojusi. Bet lai cik bargi apņēmīgiem, vadoņa, kurš kaut ko sajēgtu no kara lietām, viņiem trūka. Uzbrukumā viņi spērās uz labu laimi. Merijs aši vien nosprieda, kas un kā darāms.

Razbainieki slāja šurp pa ritu lielceļu un neapstādamies no­griezās uz Upmalas ceļa, kas labu gabalu stiepās kalnup, abpus iejozts ar pazemiem, dzīvžoga klātiem vaļņiem. Aiz līkuma, kādu aslotdaļjūdzi no lielceļa, ceļu aizšķērsoja grēda vēkšpēdus apgāztu ratu. Ko nu? Vajadzēja apstāties. Tūliņ viņi pamanīja, ka aiz dzīvžogiem abās pusēs, turpat virs galvas, ciešās rindās sastājuši hobiti. Vēl citi ar skubu izstūma uz ceļa pirmīt ceļmalā noslēptus ratus, nogriezdami razbainiekiem ceļu uz atkāpšanos. Kaut kur augša atskanēja balss.

— Tā, nu jus esat iesprukuši slazda, — Meri js pavēstīja. — Jūsu Hobitonas drauģeļiem izgāja tāpat — viens jau citos medību lau­kos, pārējie savaņgoti. Nolieciet ieročus! Tad atkāpieties divdes­mit soļus un apsēdieties. Kurš raudzīs bēgt, tiks nošauts.

Taču razbainieki nedomaja tik lēti padoties. Viens otrs lū­koja klausīt, bet pārejie tādus tūdaļ veda pie prata. Kāds ducis triecās atpakaļ un bruka virsū ratiem. Seši krita, šautru nogāzti, pārējie izlauzās, nogalēdarni divus hobitus, un izklaidus aizjoza uz Biezokņas pusi. Vēl divi no bēgļiem nogāzās garšļaukus. Merijs sparīgi iepūta ragā, un tālē par atbildi atskanēja citi ragi.

— Tālu viņi netiks, — Pīns noteica. — Nu visi mūsu mednieki kājās.

Uz ceļa iesprostotie lamzaki, skaitā vēl duči četri, joprojām pulējās tikt pāri barikādei un ceļmalas vaļņiem, tā ka hobitiem neatlika nekas cits, kā viņus apšaut.vai nogāzt ar cirvjiem. Taču stiprākie un naskākie izkūlās rietumpusē un neganti pretojās, nule drīzāk kāri uz asinisizliešanu, nevis uz to, lai glābtu savu adu. Vairāki hobiti krita, pārējie iesvēlās šaubās, bet tad atbrāzās Merijs un Pīns, kas pirmiņ bija stāvējuši rītu pusē, un gāzās razbainiekiem virsū. Merijs piebeidza vadoni, greizaci milzeni, no skata tīri kā pāraugušu orku. Tad viņš lika savējiem atkāp­ties, atlikušos lamzaku spēkus iejozdams platā strēlnieku lokā.