Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Vecais Licis Spricis Spundalās bija nosēdējis visilgāk par vi­siem, un, kaut arī tur vienam otram droši vien bija klājies krietni vien ļaunāk, vel labu laiku viņš bija barojams un uzbarojams, lai jaudātu veikt mēra pienākumus. Tā nu Frodo piekrita pastrādāt par Spriča kunga vietnieku līdz brīdim, iekams mērs būs atko­pies. Būdams mēra vietnieks, Frodo paveica tikai to vienu — atkal samazināja gan hobicistu skaitu, gan viņu pienākumu nastu. Izķert vēl pēdējos razbainiekus tika uzticēts Merijām un Pinam, un darbs, necik ilgi, bija godam padarīts. Kolidz dienvidu apga­balus sasniedza vēsts par Upmalas kauju, turienes bandas laidās mukt uz Dalienas robežu, tā ka vedis ar šiem it lēti tika galā. Gads vēl nebija cauri, kad nedaudzie dzīvajos palikušie, kas vēl klimta kur nekur pa mežu, jau bija iedzīti ielenkumā un tie, kuri padevās, — aizvadīti līdz pašai robežai.

Tikmēr pilnā sparā ritēja atjaunošanas darbi, un Sems rāvās vaiga sviedros. Kad uznāk tāda oma un vajadzība, hobiti prot strādāt kā bitītes. Ikkatrs bija gatavs pielikt savu roku, un tadu bija tūkstošiem — gan hobitu puikas un meitenes ar sīkiem, vā- riem, toties veikliem pirkstiņiem,, gan tēvocīši un krustrnāmiņas cienījamā vecumā un ar lauku darbos sastrādātām, sarepejušam plaukstām. Jau Ziemsvētkos nedz no jaunuzslietajām hobicijas barakām, nedz visa cita, ko bija sabuvējuši "Sarkuna rokas­puiši", vairs ne ķieģelis nebija palicis pāri — tie tika likti lietā, lai vecās alas pataisītu mājīgākas un sausākas. Lielā vairumā atra­dās preču, ēdmaņas un alus krājumi, ko razbainieki bija nobē­dzinājuši šķūņos, klētīs un nomaļās alās, sevišķi Izrakas ejās un vecajās Radzītes grantsbedrēs, tā ka tais Ziemsvētkos svinēšana iznaca krietni priecīgāka, nekā cerēts.

Hobitonā vispirmām kārtām — vēl pirms tika nojauktas jau­nas dzirnavas — bija izšķīstāms kalns, Tuntmale un atjaunojami Maztunti. Jaunās smiltsbedres priekša tika nolīdzināta un pār­taisīta par plašu, piesaulītes piesildītu dārzu, bet kalnam dien­vidpusē hobiti izraka jaunas alas, un to istabas izoderēja ar ķie­ģeļiem. Tētiņš atkal apmetās uz dzīvi trešajā numura un mūžam daudzināja, nelikdamies ne zinis, vai kads klausījās vai ne:

— Vienādiņ esu teicis — draņķīgs tads vējš, kas nevienam it nekā laba neatpūš! Un viss labs, kam gals vēl labāks!

Nelielas domstarpības izcēlās jautājumā par to, ka jauno vietu saukt. Vieni teica — par Kaujasdārziem, tika apsvērti ari Labsmiali, tomēr galu galā, kā jau pie hobitiem, virsroku ņēma praktiski apsvērumi un bijušie Maztunti pārtapa vienkārši par Jauntuntiem. Par Šarkungalu to vietu dēvēja tikai Upmalas asprāši.

Vissmagākais zaudējums un posts bija nogāztie koki — pēc Šarkuna pavēles tie bija bez apdoma cirsti no vienas vietas, it visur Dalienā. Sems par to skuma tik gauži ka ne par ko citu. Tāda vaina bija ilgus, garus gadus aizdziedējama, un viņš vai raudāja, iedomādamies, ka tikai paša mazmazbērni atkal reiz dabūs skatīt Dalienu tādu, kādai tai piedien būt.

Piepeši kādudien, nedēļām ilgi rāvies melnās miesās un tālab visu, kas piedzīvots, pavisam piemirsis, Sems atminējās Galadriē- las velti. Sameklējis lādīti, viņš parādīja to citiem "ceļavīriem" (tieši tā visi viņus tagad bija iedēvējuši) un pavaicāja pēc padoma.

— Es jau brīnījos, sak, ka tu neliecies ne zinis, — Frodo sacīja. — Ver vaļā!

Iekšā bija pelēki, mīksti un smalki putekļi, bet pašā vidū gulēja sēkla — tads kā riekstiņš ar sudraba čaulu. — Ko man ar tādu iesākt? — Sems noprasīja.

— Pagaidi labi vējainu dienu un pasvied visu gaisā, tad jau redzēs! — Pīns ieteica.

— Ko — redzēs? — Sems jautāja.

— Paber vienā mazā gabaliņā un paskaties, kas būs, — Merijs deva padomu.

— Tak ķēniņiene neparko negribētu, ka es visu saberu sev pašam vien dārziņā, kad tik daudziem posts, — Sems tiepās.

— I.iec nu pats visus prātus kopā, Sem, — Frodo sacīja, — un ar velti izrīkojies tā, lai taviem darbiem labums. Un neizšķied visu pa labi, pa kreisi. Tev saujiņa vien, un te, jādomā, ik putek­lītis zelta vērtē.

Tā nu Sems iedēstīja stādiņus visur, kur reiz bija zaļojuši īpaši skaisti un iemīļoti koki, un katram pie saknītēm ieraka pa dārgajam puteklītim. Šādi nopūlēdamies, viņš apstaigāja visu Dalienu, sevišķi gan piedomādams pie Hobitonas un Upmalas, tomēr ko pārmest te nevienam ij mēle necēlās. Galu galā izrā­dījās, ka daži puteklīši vēl palikuši pāri. Ar tiem viņš nogāja līdz

Trejnovadu akmenim, kas slejas gandrīz pašā Dalienas viduci, un tur pasvieda puteklīšus gaisā, labas domas domādams. Sud­raba riekstiņu viņš ieraka svētku norā, kur reiz bija audzis Viesībkoks, — uz labu laimi, jo pašam nebija ne jausmas, kas tur galā iznāks. Visu ziemu Sems cietās, cik spēdams, par varītēm pats sevi pierunādams neskriet vienā laidā apraudzīt visu, kas sastādīts, sak, kas tur ir un kas nav.

Pavasaris pārspēja vispārdrošākās cerības. Sema dēsti ņē­mās augt un kuplot tā, it kā laikam piepeši vairs nebūtu vaļas un viena gadā vajadzētu pagūt visu, kas citkārt izdarāms vese­los divdesmit. Svētku norā no zemes vai sprāgtin izsprāga brī­numskaists, slaiks kociņš ar sudraba mizu un iegarenām lapam, un aprīlī tas uzziedēja zelta ziediem. Janudien, tas bija mellorns un apkaimes lielākais brīnums. Pecak, kad koks vel bija sazēlis krāšņumā, uz to nolūkoties nāca ļaudis no tuvas un tālas apkai­mes, nereti garu ceļu tālab vien mērodami, un kā nu ne? Vie­nīgais mellorns uz rietumiem no Miglas kalniem un austrumos no juras, turklāt no pašiem skaistākajiem visā pasaulē!

1420. gads Dalienā vispār bija brīnumains. Saule spīdēja silta un spoža, maigi rasināja lietutiņš — viss kā pēc pasūtījuma, ne par daudz, ne par maz, tomēr itin kā bija vēl kas: gaisā vē­dīja svaiga auglības smarža, un ierasto Viduszemes vasaru, kas tepat, zemes virsū, atnāk uz īsu brīdi, lai tūliņ atkal pārskrietu, apdvesa pārpasaulīgs skaistums. Visi bērni, kas togad tika ieņemti vai nāca pasaule — un tādu bija daudz —, bija no vaiga piemī­līgi un miesās spēcīgi, un vairums lepojās ar kupliem, zeltainiem matiem, kas hobitiem lidz tam bija retums. Raža togad padevās tik varena, ka hobitu berneļi zemenēs un putukrējumā vai pel­dējās, bet vēlāk, vasaras vidū, zālītē zem plūmju kokiem sasē­duši, viņi ēda līdz ūkai, kauliņus kraudami kaudzēs kā iekarotāji miroņgalvas, lai tūliņ dotos atkal pie nākamā koka. Un visi bija veseli ka rutki, un visiem bija priecīgs prāts — izņemot tos, kuriem zāle bija pļaujama.

Dienvidajos vīnogulāji vai lūza, un pīpeszāles lauki sazēla tik kupli, ka tīri brīnums, un labība visur padevās tik ražena, ka rudenī ik klēts bija stāvgrūdām pilna. Ziemeļāju mieži izauga tik lieliski, ka alus pazinēji 1420. gada brūvējumu pieminēja vēl ilgi, to parunās piesaukdami. Nudien, vēl pēc gadiem trīsdesmit kādā traktierī it lēti varēja dzirdēt, kā sirms lauku papus, pēc smagas darba dienas krūziņu iztukšojis, to nobllkšķina pret galdu un noelšas: — Uh! Labs gan — riktīgs četrsimt divdesmitais, ka es saku!

Vispirms Sems mitinājās pie Maļļiem, kopā ar Frodo, bet, kolīdz Jauntunti bija gatavi, viņš pārcēlās turp, pie Tētiņa. Ar dārza lietām ņemdamies, viņš vadīja ari Tuntmales tīrīšanas un atjaunošanas darbus, tomēr bieži devas kur projām, kokus stādī­dams. Arī marta sākumā Sema nebija mājās, un viņš nezināja, ka Frodo savārdzis. Mēneša trīspadsmitajā dienā Maļļu saim­nieks uzgāja viņu guļam gultā — rokā Frodo bija sagrābis baltu akmeni, kas karājās ap kaklu apmestā važiņā, un šķita iekritis pa pusei nemaņā.