Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Kungi, samierināsimies ar to, ka mākslīgā mikrogalak- tika sava īpašā — izolētā stāvokļa dēļ ir krietni vien at­šķirīga no parastajām galaktikām. Tās attīstība norit pēc tās iekšējiem likumiem, un mēs esam absolūti bezspēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt saprātīgās, dzīvās būtnes.

— Bet iespējams ir pretējais!

— Jā, ir iespējams, ja daži darboņi, kuri būtu nolē­muši izjaukt šo eksperimentu, kas zinātnei tik svarīgs, uzdrošināsies kaut ko pasākt, -— esmu pārliecināts, ka tad sekos drīza un skarba atbilde.

— Pēc jūsu domām, šinī atbildē nebūs ne vēsts no humānisma? («New York Times» korespondentes jau­tājums.)

— Vai tad tas nebūs humāni, ja tiks iznīcināti daži pašpārliecināti stulbeņi tobrīd, kad runa ir par veselas pasaules glābšanu? Komunisms nebūt nepropagandē, ka ļaunumam nedrīkst pretoties ar varu. Kad fašisms drau­dēja noslīcināt asins plūdos visu pasauli, daudzi no mums un arī no jums cēlās sargāt savu brīvību un dzīvību un vērsās pret Maidanekas un Osvencimas ierīkotājiem ar lielgabaliem, bet nevis ar pamācošām runām, kuru jau tā bija pārāk daudz. Bet, ja runājam par humānismu, tad komunisms ir humānisma augstākā pakāpe. Atvainojiet, ka man atkal jums jāklāsta politiskas ābeces patiesības: tikai komunismā, tas ir, pilnīgi iznīcinot privātīpašumu, kas rada cilvēka pašatsvešināšanos, kas bieži vien aizēno cilvēku, bieži vien cilvēciskumu aizstāj ar aprēķinu, -— tikai komunismā cilvēks kļūs patiesi cilvēcisks. Bet tas, kungi, nozīmē tikai vienu: cilvēks kļūst iespējami cilvē­cisks, tas ir, dzīvo visu cilvēku laimei, bet nevis sava maka labad . ..

Kungi, preses konferencei paredzētais laiks ir apritējis, jūs gaida tālruņi.

Šodien mani pamodināja Fjodors Vasiļjevičs.

Celieties, zvanīja Grigorjevs, viņš lūdz, lai jūs tūlīt aizbraucot uz institūtu. Ģērbieties veicīgāk, es jūs aiz­vedīšu.

Pie Grigorjeva sastapu Topanovu un vēl dažus entu ziastus.

— Kas noticis? — es jautāju.

—- Aleksejeva pavadoņa vakarējais pārlidojums bija saistīts ar regulāriem radiopārraižu traucējumiem milzīgi lielās platībās. Bija radies ļoti spēcīgs Luksemburgas-Gor- kijas efekts, Āre, jau sākas …

Grigorjevs piesteidzās pie uztvērēja. Maskavas diktora balss pēkšņi pārtrūka pusvārdā, un istabā atskanēja kā das telegrāfa pārraides skaņas. Grigorjevs steigšus pa grieza noskaņošanas kloķi. Dziedāja itāliešu dziedonis; kad tas beidza, atskanēja aplausi, un diktors itāliešu va­lodā paziņoja, kas sekos tālāk.

— Kādu staciju jūs pašlaik klausījāties? — jautāja Topanovs. — Vai Kijevu?

— Jā, tā ir Kijeva!

— Bet kas tad noticis?

— Jonosfērā norisinās kaut kas nelādzīgs, tik regulārs efekts vēl nav novērots, — Grigorjevs skaidroja. — Mēs klausījāmies Maskavu, bet uz Maskavas viļņa pēkšņi sā­kās pavisam citas stacijas raidījums. Jūs dzirdējāt itā­liešu dziedoni, droši vien no Venēcijas vai Romas, bet uztvērējs bija noskaņots uz Kijevu. Sevišķi viegli šis efekts vērojams, ja radiostacijas nesošā frekvence ir gandrīz līdzīga elektrona rotācijas frekvencei Zemes magnētiskajā laukā… — Grigorjevs gribēja sacīt vēl kaut ko, bet pēkšņi no uztvērēja atskanēja maiga, apbrī­nojami daiļskanīga balss.

Samulsām tik ļoti, ka tūlīt vēl neatģidāmies dzirdēto pierakstīt. Bet tad visi klupām pie galda. Pārraide man tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka spēju to atkārtot vārds vārdā.

«Jūsu radīti, mēs negaidot ieradāmies pasaules telpā … Ir pagājuši miljardi gadu — jums tikai viens mirklis . . . Mēs esam kļuvuši brīvi, mēs esam saplūduši kopā ar dabu, mēs esam atgriezušies tajā. Kopš šā brīža mēs vairs neesam tai pretstatā, nē. kopš šā brīža mēs esam kļuvuši tās galvenais virzošais un darbīgais spēks. Daba, kas lemta nepārtrauktai miršanai un atdzimšanai, nespēj bez mums, cilvēkiem, atrisināt savas pretrunas. To spējam mēs, visuma saprātīgās būtnes. Mūsu eksistence — tā ir mūsu neskaitāmo sauļu eksistence, galu galā — mūsu galaktikas eksistence.

Mēs pateicamies gadījumam, kas devis ierosmi mūsu zvaigžņu sistēmas attīstībai. Mēs pateicamies jums visiem, kas ar savu brīnišķīgo darbu esat padarījuši iespējamu mūsu eksistenci. Starpība laika ritējumā radīja ārkārtī­gas grūtības mūsu savstarpējos sakaros. Tagad šīs grū­tības ir pārvarētas …

Mūsu pasaules sevišķās, neparastās īpašības mūsos ne­vieš bailes. Esam izgudrojuši paņēmienu, kā iznīcināt vi­sus mākslīgos šķēršļus, un drīz sāksim pārvērst savu ga laktiku par parastu apmēru zvaigžņu kopu ar parasto laika tempu …

Augstu vērtējot un cienījot jūsu grūtās un slavenās gai­tas, nevēlēdamies iejaukties dabiskajā attīstības norisē,

neatzīdami par iespējamu laupīt jums radīšanas, drosmes, meklējumu un atradumu prieku — cīņu un uzvaru prieku, mēs aizejam no jums… Ardievu, brāļi! Sveicinām jūs, planētas Zemes cilvēkus!»

Aizritēja sekunde, vēl dažas sekundes, un radioaparātā atskanēja balss: «Runā Kijeva. Pārraidām ukraiņu rakst­nieka Ostapa Višņas stāstu …»

Visās valstīs, kas atrodas starp piecdesmito ziemeļu platuma grādu un piecdesmito dienvidu platuma grādu, dažādās valodās un izloksnēs bija atskanējis Aleksejeva pavadoņa vēstījums.

Tieši pēc piecām minūtēm saņēmām pirmo telegramu, pēc tam otro, trešo .. . Sanhaja un Ņujorka, Kalkuta un Tunisa steidzās apsveikt, paust savu sajūsmu. Telegramās lielākoties bija Aleksejeva galaktikas vēstījuma teksts, ko pa daļai vai pilnīgi uztvērušas dažādas radiostacijas un radioamatieri.

* * *

Zvaigžņu institūtā ritēja atjaunošanas darbi. Apkārt bijušajai Aleksejeva laboratorijai vairāki strādnieki cēla žogu. Viņiem blakus augstu gaisā sniedzās tumšais, mil­zīgais stikla blāķis. Piegāju tuvāk un negaidot ieraudzīju, ka turpat sēž arī Topanovs.

— Maksim Fjodorovič, dzirdēju, ka jūs šodien aiz­braucat? — es jautāju.

Topanovs pamāja ar galvu un nopietni sacīja:

— Nekādi nespēju atbrīvoties no domas, ka viņi ir dzīvi. . . Tur iekšā …

Bija agrs rīts. Vēl nesen šinī stundā pulcējāmies, lai vērotu mirāžu. No mākoņiem iznira lēcošās saules maliņa.

— Speciālisti apgalvo, — es sacīju, — ka šis sakausē­jums radies pretēji visam tam, ko mēs zinām par vielu.

— Tas jau nav nekāds brīnums, — Topanovs atbildēja un piecēlās, balstīdamies uz spieķa. — Mēs zinām, kas to radījis … Viņi spēj daudz …

— Jūs runājat par Aleksejeva galaktiku? Jūs domājat, ka viņi kādreiz spēs atdzīvināt Aleksejevu un viņa bied­

rus, atradis līdzekli, kādu paņēmienu, lai likvidētu šo «pārakmeņojušos gaisu»?… Vai ticat, ka viņi spēj visu? …

— Cilvēces nākotnei — tai es ticu, — atbildēja Topa- novs un smagnējiem soļiem devās uz mašīnu, kas stāvēja ceļmalā, bet es arvien vēl nespēju novērst acis no caur­spīdīgajām Aleksejeva kapenēm, un man šķita, ka to dzī­lēs šai mirklī dzimst kāda jauna, noslēpumaina un brī­nišķīga dzīvība.

Aleksandrs Poļeščuks dzimis 1923. gadā Dņepropetrovskas pil­sēta kalpotāja ģimenē. 1947. gadā A. Poļeščuks beidzis Habarovskas Pedagoģiskā institūta Fizikas un mateinatikas fakultāti un sācis strādāt par fizikas pasniedzēju institūtā un skolā.

A. Poļeščuka pirmais stāsts «Zvaigžņu cilvēks» iespiests žurnālā «Pioņer» 1957. gadā. 1959. gadā Bērnu literatūras izdevniecība Mas­kavā izdevusi stāstu «Lielais veikums jeb Brīnumainais stāsts par doktoru Mekanikusu un vitļa suni Almu». «Alekseja Aleksejeva kļūda» ir rakstnieka trešais fantastiskais stāsts.