Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Āmen! — es sacīju. — Bet vai tad zinātne neizvirza un neatrisina arvien jaunus un jaunus uzdevumus?

— Vīri, kas intelektuāli attīstīti tik augstu kā es, brī­nišķīgi izklaidējas, meklēdami un atrisinādami dažādus

uzdevumus. Bet galvenie jautājumi -— tie, kādus sev izvirzīja senie prātnieki — nevar, principiāli nevar rast citādu atrisinājumu, kā tikai dievišķo primātu atzīstot. Vai tad kāds var pateikt, kādēļ dzīvojam mēs, cilvēki, kurš ir tas noslēpumainais podnieks, kas izveidojis Zemi, Sauli, spožās zvaigznes, kas iedvesis dzīvību smildziņai pļavā un putnam gaisos? … Nē, tikai reliģiskajās jūtās varam rast pilnīgu, aizraujošu un baudas pilnu atrisinā­jumu visiem šiem jautājumiem neatkarīgi no tā, vai mēs traucamies ar reaktīvajām lidmašīnām, vai kā Jēzus jājam ar ēzeli. Vēl vairāk … Mans draugs, lūdzu, uz­klausiet mani! … Tagad cieši ticu arī tam, ka pat zināt­nes sfērā ir uzdevumi, kurus var atrisināt tikai ar tiešu augstākās dievības palīdzību. Man, man ar savām paša rokām gadījās pieskarties pie noslēpumainas, miklu pil­nas, brīnumu pilnas problēmas. Jā, jā, pēdējās nedēļās biju aizņemts ļoti spriegā darbā, un vienīgais secinājums, ko es guvu, izsakāms vārdā «brīnums».

— Profesor, jūs mani tik ļoti ieinteresējāt, ka gluži vienkārši nespēšu aiziet no jums, neuzzinājis, par ko jūs runājat.

— Vai saprotat — es nodarbojos ar tālo zvaigžņu kus­tības pētīšanu, cenšos uzzināt, kurp tās virzās, kur tās bijušas agrāk, kurp dodas mūsu Saule ar planētu spietu, kas riņķo ap to. Lai cik tas dīvaini, bet man reti ir gadī­jies ielūkoties teleskopā. Neesmu vairs tik jauns, lai, ne­kaitējot savai veselībai, spētu pavadīt naktis neapku­rinātās telpās, jūs taču zināt, ka pat cilvēka rokas sil­tums spēj ietekmēt teleskopa spoguļa pareizumu. Tomēr tas nenozīmē, ka debesis būtu mani «atstūmušas», nebūt ne. Neskaitāmas fotogrāfijas man aizstāj teleskopu. Bet ne jau par to gribēju jums stāstīt .. . Reiz, samērā ne­sen, mani uzaicināja paraudzīties apbrīnojamā mirāžā, ko atklājuši un aprakstījuši Džonss un Datons. Iespē * jams, ka es nekad neatlicinātu laiku, lai paskatītos ui šo mirāžu, bet man gadījās redzēt mirāžas fotogrāfijas, uzņemtas ar infrasarkano staru jutīgu filmu. Neticēju savām acīm: filmās bija saskatāms, tiesa, ļoti neskaidri, kāds tāls ārpusgalaktikas miglājs, kāda galaktika. Tūlīt devos uz Čikāgu. Tur man pateica, ka šādi paši uzņē­mumi iegūti ari kaut kur Krievijas dienvidos un krievi

savus uzņēmumus regulāri sūtot apmaiņai pret mūsu fotogrāfijām. Man iedeva vairākus negatīvus un, kad atgriezos savā observatorijā un tos sīki izpētīju, itin ne­kādas šaubas vairs nebija iespējamas. Fotogrāfijās re­dzēju nevis parastu galaktiku, bet galaktiku, kas jau attīs­tījusies ļoti ļoti tālu. Zvaigžņu kopskaits šinī galaktikā apmēram trīssimt miljardu; skaidri spēju saskatīt gāz­veida miglājus — zvaigznes uzliesmoja un dzisa tieši mūsu acu priekšā. Te ir tās fotogrāfijas, spriediet pats.

Profesors Rejs izņēma no melnas aploksnes uzņēmumu sēriju, divus ar profesora atļauju reproducēju šeit.

— Uzņēmumi izdarīti ar desmit dienu atstarpi, jau skaidri redzami jauni zari, noteikti vērojama zvaigžņu rašanās telpā starp spirālēm. Procesi, kurus varējām tikai noskārst, mūsu acu priekšā norisinājās ar tik lielu ātrumu, kāds līdz šim uzskatīts par pilnīgi neiespējamu, īsi sakot, — ja tas, kas redzams šinīs fotogrāfijās, tie­šām atbilst kaut kādām zvaigznēm, tad no šīm zvaigznēm izstarojošās gaismas ātrums pārsniedz jebkuras saprātī gas robežas. Tas bija brīnums brīnums, kuram izskaid rojumu nemaz nevar Izdomāt.

— Bet vai pilnīgi ir izslēgta viltojuma, krāpšanas ie­spēja, varbūt… tas viss ir tikai joks? Pieredzējis ama­tieris vienmēr varētu sameistarot šādas fotogrāfijas.

— Tas ir izslēgts! Tas ir pilnīgi izslēgts! Es šos ne gatīvus sīki jo sīki izanalizēju. Jebkurai spirālveida zvaig žņu kopai ir viena īpatnība. Tā ir ļoti smalka, un to kon statēt nav nemaz tik viegli. Zvaigznes šādā kopā taču riņķo daudz sarežģītāk nekā bites, kas lido spietā, ne­salīdzināmi sarežģītāk kaut vai tāpēc, ka zvaigžņu ir miljoniem reižu vairāk. Man tomēr — tomēr izdevās konstatēt dažus ļoti interesantus faktus. Zvaigznes, kas ietilpst šādā galaktikā, var iedalīt vismaz divās klasēs, divās apakškārtās. Vienas zvaigznes piedalās galaktikas riņķojumā ap kodolu — pie tām pieder zvaigžņu lielum lielā daļa, — citas virzās no galaktikas centra vai uz galaktikas centru un izturas pavisam citādi. Tātad šādas divas, teiksim, zvaigžņu tautības, zvaigžņu šķiras mēs konstatējām, rūpīgi izpētot negatīvus. Elektroniskā skaitļošanas aparatūra palīdzēja nodalīt vēl vienu zvaig­žņu klasi — ātri lidojošās zvaigznes, kuru ātrums tik

liels, ka tās varētu aizjoņot no savas galaktikas. Tādas zvaigznes droši vien bijušas mūsu Galaktikā, bet aizlido jušas no tās, kā aizlido raķetes no Zemes virsmas, ja sa­sniegušas zināmu kosmisko ātrumu. Dīvaini bija "tikai tas, ka no Galaktikas aizlidojušās zvaigznes vairs ne­varēja saredzēt. Bet es, šķiet, esmu jau atradis atrisinā­jumu arī šai mīklai… Beidzot, paklausot manam ietei­kumam, izdarīja speciālu fotouzņēmumu sēriju. Tos uz ņēma no ekrāna ik pēc sekundes.

— Vai tiešām arī šīs fotogrāfijas atšķīfās cita no citas?

— Jā, tiešām … Kā jau es biju gaidījis, salīdzinot divus negatīvus, kas iegūti, fotografējot ar vienas sekun­des atstarpi, saskatāmas skaidri redzamas pārmaiņas. Iemesls ir šāds: līdzās zvaigznēm, kas ilgāku laiku mirdz vienādā spožumā, ir arī tā sauktās maiņzvaigznes. To vidū sevišķi interesanti izturas pulsējošās zvaigznes, kuru spožums mainās pēc stingri periodiska likuma; mēs tās saucam par cefeīdām. Pastāvēja domas, ka šādas zvaig­znes visbiežāk sastopamas galaktikas spirāliskajos zaros un nevis tās kodolā. Un, lūk, šinīs fotogrāfijās mēs skaidri saskatījām uzliesmojumus, daudzu zvaigžņu spo­žuma svārstīšanos un tieši spirāliskajos zaros .. .

— Bet kā jūs izskaidrojat šo parādību?

— Man tas ir brīnums. Tiesa, profesija uzliek man par pienākumu — neatlaidīgi uzliek man par pienākumu rast izskaidrojumu, bet, izrādās izskaidrojums ir vēl brīnu­maināks nekā pati parādība.

— Es nespēju vairs savaldīt ziņkāri.

— Mēs redzam tikai to, ko mums ļauj redzēt, ko laipni atļauj vērot. Mūsu acu priekšā ir tālas galaktikas aizritē­jušās vēstures lappuses. Ja mēs aplūkojam, teiksim, galak­tiku Trīsstūra zvaigznājā, tad redzam to tādu, kāda tā bijusi pirms septiņi simti piecdesmit tūkstošiem gadu, tad, kad uz Zemes vēl nebija radies cilvēks! Bet kāda izska­tās šī galaktika tagad? Iespējams, ka saprātīgas būtnes, kas dzīvo vienā no šīm galaktikām, pavērušas kosmosā īpatnēju «logu», un, ticēdamas vai zinādamas, ka Zemi apdzīvo domājoši radījumi, šīs būtnes mums ziņo par visām tam attīstības fāzēm, kas Zemes vēsturē ir jau bijušas. Ka tieši šī hipotēze ir pareiza, par to jo sevišķi

pārliecinājos, kad bija konstatēta aiz galaktikas robe žām aizgājušu zvaigžņu pilnīga apdzišana. Ja zvaigzne arī iziet ārpus kopas robežām, tāpēc jau tā neapdziest. Kāpēc tādā gadījumā šīs zvaigznes uz fotogrāfijām vairs nav saskatāmas? Atbilde ir tikai viena: tiek atzīts, ka tās vairs nevajag pārraidīt, šīs zvaigznes ir atkritējas, tās aizgājušas no galaktikas, vai jūs to saprotat?