Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē? — viņš man sa­cīja neparasta satraukuma dēļ aizsmakušā balsī. — Zvaigznes sastopamas vai nu pa vienai, vai pāros, vai nelielās grupās, visbiežāk pāros, tomēr milzīgos attālu mos cita no citas, un tagad es zinu, kāpēc! … Rītdien par to zinās visa pasaule! Ja jau zvaigznes veidošanās ener­ģija saplūst, izraisot zināmu kustības traucējumu bez gaisa telpā, un šī enerģija plūst klāt līdz mirklim, kad rodas pati zvaigzne, kura, protams, rodas lēcienveidā -— apslēpts, pacietīgs darbs un uzliesmojums, — tad viss ir saprotams. Zvaigznes nevar rasties kurā katrā vietā. Tās atņem enerģiju apkārtējai telpai, savā tuvumā vakuumu padara nabagāku, gluži tāpat kā koks ar saknēm atņem mitrumu veselai augsnes kārtai! Zvaigzne nerodas tukšā vietā un radusies izstaro siltuma un gaismas straumes, kuras kaut kur, pa kaui kādiem nezināmiem ceļiem atkal

koncentrējas jaunā zvaigznē. Aprēķināju, kāda ir vakuuma vidējā piesātinātība ar enerģiju, jo mēs taču zinām, ka vidēji zvaigznes cita no citas atrodas piec­desmit miljonu Saules rādiusu attālumā. Paskatieties! . . .

Pēc stundas klausījos niknā jo niknā Grigorjeva un Ļedņeva strīdā. Strīda būtība mani satrauca līdz sirds dziļumiem.

— Aplam būtu domāt, Ļedņevs teica, ka gais­mas daļiņa, kas atnākusi pie mums no Saules, patiešām izšāvusies no tās dzīlēm vai izstarota no Saules virsmas! Vai tad elektroni, kuri šobrīd kveldina elektriskās spul dzes pavedienu, ir tie paši elektroni, kas bijuši Kahov kas hidrostacijas dinamomašīnu tinumos? Elektroni devās ceļā visi reizē, pēc mirkļa tie jau sāka ieplūst pie mums, šajā spuldzē, bet paši elektroni, tas ir, tie, kuri ieslēgšanas bi'īdī atradās dinamomašīnu tinumos, vēl ir ceļā viņi dodas uz mums, bet nokļūs šeit pēc gadu desmitiem! Elektromagnētiskais lauks tikai padara dzi vus, izsit 110 bezdarbīgā stāvokļa neskaitāmus gaismas kvantus, kas reāli eksistē vakuumā!

— Bet kas tad ir gaismas ātrums? — Ļedņevs iebilda. Skaidri varēja nojaust, ka strīds viņam sagādā prieku. — Gaisma taču tomēr drāžas šurp pie mums ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē!

— Tas ir vakuumā joņojoša elektromagnētiskā viļņa ātrums, bet ar to vēl nav konstatētas gaismas daļiņu visas īpašības, tas ir pārraides ātrums, nekas vairāk!

— Bet tā jau ir sensenā, tūkstošiem reižu atspēkota ētera teorija! — iesaucās Ļedņevs. Vai nav jākaunas, uz XXI gadsimta sliekšņa stāvot, spriedelēt par šo tematu! Visi mēģinājumi noteikt ātrumu, ar kādu caur ēteru lido mūsu Zeme, taču bijuši nesekmīgi.

— Pareizi! Bet vai kāds spēja paredzēt hēlija super- lekamību zemās temperatūrās? — Grigorjevs atbildēja. — Tas nav nekāds joks — deklarēt, ka šķidrums, kam ir blīvums, svars un kas ir materiāls, kā jebkurš cits šķid rums, pēkšņi zaudēs tik svarīgu īpašību kā stīgrība. Ja Melnā jūra bīītu piepildīta ar superplūstošu šķidrumu, tad piekrautu liellaivu vajadzētu tikai attiecīgā virzienā pagrūst ar roku, lai liellaiva šķērsotu jūru un sasniegtu Batumi vai Konstantinopoli. Nav nekāds brīnums, ja

vakuuma strukturai piemīt vel apbrīnojamākas īpa­šības.

… Topanovu sameklēju tikai pievakarē jūras krastā. Daži mūsu biedri, astronomi un fiziķi, viņam kaut ko mēģināja iegalvot. Tobrīd, kad piegāju es, gar krastu ātri slīdēja viegla laiva. Viss pūlis uzmanīgi vēroja airu kustību.

— Vēlreiz! — krastā stāvētāji sauca airētājam. — Nu ir labi, tagad izdevās!

-— Kas te notiek? — es jautāju.

— Veidojam dubultzvaigznes, — atbildēja Muraševs. Viņš ar kurpēm un neatrotītām biksēm bija iebridis līdz ceļiem krasta dūņās.

Laiva brauca atpakaļ, un Muraševs pietupās, gandrīz skardams ūdens līmeni.

— Ir, izdevās! —- viņš sauca, kad laiva slīdēja garām. No bikšu starām straumēm tecēja ūdens.

— Kas tad te īsti notiek? —- es vairs nespēju no­ciesties.

— Ir jau diezgan, — teica Topanovs, — jūs mūs pār­liecinājāt.

— Paklausieties, — viens no mūsu astronomiem apgal­voja, ka īpatnējie virpuļojumi starpzvaigžņu vidē, par kuriem runājām, varētu ierosināt tikai vientuļu zvaig­žņu rašanos. Pievērsu viņa uzmanību blakus virpuļiem, kas viegli rodas pat ūdenī, ja spēcīgi airē. Tāpēc atna cām pārbaudīt. Vai tad neredzējāt, ka, laivai garām slī dot, pie aira gala radās nevis viens virpuļa iedobums, bet uzreiz divi? Tas ir visai nopietns iebildums, jo dubult zvaigžņu ir ļoti daudz, apmēram uz četrām savrupām zvaigznēm viena dubultzvaigzne, uz četrām dubultzvaig- znēm viena trīskārtēja zvaigzne, un šīs proporcijas šobrīd tiek koriģētas par labu vairākkārtējām zvaig­znēm …

— Biedri, tas ir lieliski, ka jūs gandrīz visi esat šeit, Topanovs pēkšņi ierunājās, — nudien, esmu laimīgs, ka man nevajadzēs meklēt jūs rokā katru atsevišķi. Jūsu prāti ir ideju pārpilni, — tas mani, ticiet, ļoti iepriecina, bet jūs taču esat pieauguši cilvēki. Esam uzturējušies šeit pārāk ilgi, un pārskats par mūsu veiktajiem izmeklēšanas darbiem jānobeidz, cik vien iespējams, drīzāk. Domāju,

ka pēc dienām trim jūs būsiet pilnīgi brīvi un tad varē­siet pievērsties savām idejām, aprēķiniem … No jums pašiem ir atkarīgs, cik drīz spēsiet savu laiku atkal vel­tīt radošam darbam. «Baltu plankumu» mums vēl ir daudz! Kas nepārkož rieksta čaulu, tas netiek pie rieksta kodola! Pārskatā jāapraksta Aleksejeva eksperimenta gaita, visa līdz pat beigām, citādi jūsu secinājumi, atvai­nojiet, balstīsies uz smiltīm … — Topanovs noliecās un pacēla pie acīm pilnu sauju smilšu. Smalkās strūklās sau­sās smiltis plūda pa pirkstu starpām, un mēs centāmies neraudzīties uz viņu — pārmetums bija pamatots.

Pēc piecām dienām gan sīkākos, gan plašākos vilcie­nos bija atainots viss Aleksejeva eksperiments. Raķetes priekšgalā atradies metāla zirneklis, samontēts no vairā­kiem simtiem līkloču sekciju. Centrā ar pulveri pildīta lode. Pēc mākslīgā pavadoņa pēdējās pakāpes iziešanas orbītā, pie kam pilna apgrieziena laiks ap Zemi bijis ap­mēram astoņas stundas, Aleksejevs raidījis speciālu sig­nālu. Iedarbojusies diezgan sarežģīta ierīce, pulvera lādiņš eksplodējis un izmetis uz visām pusēm visas četr simt sekcijas, ko savā starpā saistījis ļoti smalks, bet pie­tiekami izturīgs pavediens. Sis ritenis, kas joņojis kosmis­kajā telpā, nav bijis nekas cits kā milzīgs paātrinātājs, ko ar fotoelementu palīdzību barojusi saules izstaro­jumu enerģija. Paātrinātāja riteņa centrā lauka perio­disko pārmaiņu likums bijis ļoti sarežģīts.

Lielas diskusijas izraisīja strīds par paņēmieniem, ar kādiem Aleksejevs radījis gravitācijas spēku periodiskās pārmaiņas. Atrisinājumu pateica Ļedņevs — tas bija ap­brīnojami vienkāršs.

— Aleksejevs sava riteņa centrā gravitācijas spēku zīmi mainījis trīs reizes diennaktī. Tas noticis pilnīgi automātiski, pavadonim tuvojoties un attālinoties Zemes pievilkšanas laukā!

— Viņš izmantojis zemeslodi kā gravitācijas spēku avotu! — Grigorjevs iesaucās. — Sāds atrisinājums ir gluži Maksima Fjodoroviča gaumē, gan vienkāršs, gan ietekmīgs .. . Bet no kurienes rodas mirāža un kāpēc tā rodas, to jūs mums, biedri meteorolog, līdz šim neesat izskaidrojis.

— Jā, izrādās — mirāža ir blakus parādība, — Ļed ņevs negribot atzinās, — mikrogalaktikas zvaigznes proji­cējās infrasarkanajos staros, radīja temperatūras palie­lināšanos dažos gaisa slāņos.