Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Ja nu atomi ir tikpat veci kā zvaigznes! Ja tie radu šies reizē ar zvaigzni, vienotā procesā! .. . Bet tā ir jūsu doma . ..

— Tas jums nepatīk? — Topanovs iesmējās. — Nē, nē, es rie uz ko nepretendēju, arī uz līdzautora tiesībām ne pretendēju, ne uz ko! Turklāt šī doma nav mana, Alek sej Aleksejevič … Tā ieplaiksnījās jūsu paša galvā, es palīdzēju šai domai izkristalizēties, izkļūt dienas gaismā, ļoti priecājos … Tā tiešām ir interesanta?

— Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti interesanta! Es iešu, tūlīt iešu jāaprēķina, kaut arī aptuveni, tūlīt jau varēs gūt zināmu ieskatu …

— Nesteidzieties! Viss vēl tikai būs, Aleksej Alekseje uič, bet tagad došu jums labu padomu: jājautā Ļeņinam.

Ļeņinam? Nesaprotu . . .

Ļeņiniski jādomā tāds ir jūsu uzdevums, Alek sejev, un tas nepavisam nav vienkāršs uzdevums. Domāt ļeņiniski jūsu šaurajā specialitātē, meklēt filozofijā spēku un drosmi, izvēlēties līdzekļus mērķa sasniegšanai tā, kā to darīja Ļeņins, ļeņiniski izkaldināt savu pasaules uz skatu . . . Tas nemaz nav tik vienkārši. Saprotu, kas var slēpties aiz zvaigžņu rašanās mīklas atminējuma. Sa­protu! Atrisināt šo vislielāko noslēpumu — tas ir tikpat kā atņemt tumsoņiem vēl vienu cietoksni, tas ir tikpat ka ielikt cilvēku rokās visvarenāko ieroci. Bet iegaumējiet- nepadariet fiziskos likumus par bezgrēcīgiem elku dieviem!

-— Maksim Fjodorovič, zinu, ka ikviens likums ir pareizs tikai noteiktās robežās, tikai noteiktos apstākļos, bet kad tiek lauzti vecie priekšstati . . .

— Ne jau tikai tas! Atceros, ka Ļeņina darbos ir šādas piezīmes; jūs šīs rindkopas atradīsiet viņa «Filozofiskajās burtnīcās».

27. martā. Ja, es šīs rindkopas atradu. «Likums ņem mierīgo — un tāpēc likums, jebkurš likums ir šaurs, ne­pilnīgs, aptuvens.» Likums ņem mierīgo, ņem to, ko zinātne spējīga aptvert zināmā laika momentā. Bet, no

otras puses, «likums ir stabilais (paliekošais) parā­dībā» … Stikla bumba, ko berza ar ādu, lūk, kas bija pietiekami «mierīgs», kad zinātnei vajadzēja spert pirmos soļus elektrības parādību laukā; kompasa šautra ar vienu galu rāda uz ziemeļiem — tas bija viss, ko zināja par magnētismu, bet aizritēja gadsimti, un tagad mēs pētām un atrodam likumus elementārām daļiņām, kas paātrinā­tas līdz fantastiskam ātrumam; magnēta šautra nepār­traukti šaudās, un mēs soli pa solim atrodam cēloņus, kāpēc tā ir nemierīga, un šie cēloņi mūsu izcilajā laik­metā kļūst «mierīgi», tas ir, pētīšanai pieejami.

Bet likums parādībā ņem «stabilo», un katrs jauns likums padziļina, izskaidro, tomēr nebūt nenosvītro pozi­tīvo, kas sasniegts pagātnē …

No visām pusēm nāca klāt bezgala daudzi piemēri. Nesatricināma klints šķita klasiskā mehānika, Galileja un Ņūtona mehānika, bet radās relativitātes teorija, kas vienīgā spēja izskaidrot gaismas izplatīšanās dīvainās likumības. Tas, kas Ņūtona likumos bija «stabils», no­turējās. Paies gadsimti, tomēr tiltus un mašīnu vārpstas, ēku sienas un kuģu korpusus, tāpat kā senāk, aprēķinās pēc Ņūtona formulām, kas šobrīd vairs ir tikai aptuveni pareizas, ja jāsaskaras ar lieliem kustības ātrumiem, un nav vairs derīgas, ja jāaprēķina ātrās atoma daļiņas. Ikviens fizikas likums man kļuvis tikai par pakāpi pasau­les izzināšanai, bet nevis par pēdējo un galīgo posmu.

Cik naivas tagad šķiet dažu zinātnisku virzienu piekri­tēju pretenzijas, ka tie atrodoties uz kaut kādu galīgu patiesību pilnīgas un izsmeļošas izzināšanas robežas! («Parādība bagātāka nekā likums»), mums vajag atklāt un mēs atklāsim arvien jaunas īpašības, arvien jaunas sakarības, mēs iesim arvien grandiozāku vispārinājumu ceļu, tomēr daba vienmēr būs neizmērojami pilnīgāka par jebkuru likumu.

Bezgalīgi lēnais zvaigžņu attīstības un rašanās process pamazām kļūst arvien «mierīgāks» tā likumu zinātniskai konstatēšanai. Ja sasaistītu vienā teorijā atoma kodolu un zvaigžņu kopu, manās rokās būtu atslēga zvaigžņu rašanās noslēpuma izpratnei. Meklēt un tūlīt pārbaudīt teorijas rezultātus, kaut arī pa daļai, kaut arī nelielos mērogos, izdarīt labojumus, tiecoties pēc teorētisko kon­

strukciju maksimālas elastības, neaizmirst, ka galvenais joprojām vēl ir jāveic, — tādu es saskatīju turpmāko perspektīvu. Tomēr viegli bija iecerēt, daudz grūtāk izdarīt…

Lāgiem iegriezos pie Topanova. Viņš vērīgi mani uz­klausīja, dažreiz deva kādu padomu, un pēc šīm pār­runām es bieži vien pašos pamatos mainīju pētījumu virzienu.

— Sargieties uztiept dabai savas konstrukcijas, savas shēmas, — Topanovs sacīja, — dabai vienmēr atradīsies kaut kas, ar ko jūs pārsteigt, vienmēr. Bez apdoma pie­mērus no vienas nozares nepārnesiet uz otru. Centieties atklāt galvenās pretrunas, pamatpretrunas pašā parādību būtībā, pārbaudiet, vai šīs pretrunas sekmē pašas lietas augšanu, attīstību, tās pašvirzību.

Pakāpeniski sāka iezīmēties nākamās teorijas kontu ras. Man bija jādodas tādos džungļos, ka tiešām bieži ne zināju, kurp tālāk virzīties, un tik tikko spēju noturēties, lai neaizrautos ar blakus jautājumiem.

Pēkšņi atskārtu — esmu ne vien uz pareiza ceļa, bet arī savu teoriju varu pārbaudīt eksperimentāli. Neapgrū­tināšu Tevi ar tehniskām detaļām, izklāstīšu tikai mūsu izmēģinājuma būtību.

Vispirms man jāpiebilst, ka šajā pilnīgi jaunajā zināt­nes nozarē vēl nav nostabilizējušos uzskatu, nav piemē­rotu apzīmējumu. Mēs savu viedokli nosaucām par «vakuuma teoriju», taču skaidrs, ka šis apzīmējums nav veiksmīgs.

Mēs ar savu teoriju nemēģinām galvanizēt pilnīgi pa­reizi noraidīto ētera teoriju, kas divdesmitā gadsimta sākumā radīja nepārvaramas pretrunas. Tomēr mēs no­nācām pie slēdziena, ka relativitātes teorija, kas šīs pret­runas atrisināja, bez kādām tiesībām secinājusi, ka ne­kādas vides vispār nav. Mēs izvirzījām mērķi — pārbau­dīt šo secinājumu, izvirzījām mērķi — konstatēt apstākļus, kuros varētu izpausties šīs vides elektromag nētiskās īpašības .. . Izdevība radās — lieliska izdevība!

Mums laimējās «piebiedroties» mākslīgās planētas kār­tējās palaišanas organizēšanā. Ar lielām pūlēm panācām, ka pētījumu programā ietilpināja gaismas stara novir­zes pārbaudi Saules gravitācijas laukā. Izrādījās — mūsu

pieņēmumi ir pareizi. Bezgaisa telpai, kas nebremzēja zvaigžņu vai planētu, mākslīgo pavadoņu vai meteoru daļiņu kustību, tomēr piemita zināma īpatnēja «stī- grība», kas izpaudās ļoti smalkos elektromagnētiska rak­stura efektos. Izrādījās, ka gaismas izplatīšanās apstākļi Saules priekšā ir citādi, nekā domāja līdz šim. Sinī eksperimentā ne vien kvalitatīvi pārbaudījām mūsu pie­ņēmumus, bet guvām arī dažas kvantitatīvas sakarības, kas sākumā tik nepieciešamas.

Mēs raidījām kosmosā vairākus mākslīgos pavadoņus. Tie bija pavisam sīki pavadoņi, apmēram tādi kā apel­sīns, ar mazjaudas raidītājiem. Tomēr šie pavadoņi savu uzdevumu veica. Radioviļņu izplatīšanās pavadoņa kus­tības virzienā bija citāda nekā pretēji tā kustībai. Un atkal bezgala vērtīgas skaitļu rindas kļuva par jaunu aprēķinu un vispārinājumu avotu.

No jauna atsākām izmēģinājumus laboratorijā. No­lēmām izmantot īpatnējo «tukšuma elektromagnētisko stīgrību», lai pārbaudītu jau diezgan drošo teoriju.

Un, lūk, viss ir gatavs. Ap stikla bumbu lēni griežas daudzas tonnas smags svina stienis. Bumba ir doba, un speciāli sūkņi (Razumova lepnums) izveidojuši tajā ārkārtīgi augstu vakuumu. īpatnējā kārtā inducētie elektromagnētiskie lauki kopā ar mainīgu gravitācijas lauku lika sakustēties nenotveramajam «tukšumam». Un pēkšņi… atsevišķi nātrija atomi, ievadīti bumbā un ultravioletā izstarojuma ierosināti, rādīja, ka notiek bries­mīga frekvences pārbīde. Mums pavērās ceļš uz apbrīno­jamu, fantastisku eksperimentu. Nolēmām konstruēt topošas zvaigznes modeli. Modeli kādā izolētā telpas «dobumā» ar paātrinātu laika ritējumu.