Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Protams, pa spirāli ritošās attīstības principu Vasiļoks bija aizguvis no «Dabas dialektikas», viņš taču pirms matemātikas eksāmena bija paspējis nolikt marksisma- ļeņinisma pamatu eksāmenu tanīs dažos mierīgajos mēnešos, kas viņam bija lemti. Vasiļoks bija pielietojis šo spirāli, pielietojis dzīvesprieka pilns, it kā starp citu. Rezultāts bija, kaut arī visiem zināms, bet Vasiļokam tas taču nebija zināms! Un viņš arī nevarēja to zināt! Viņš pagarināja spirāli, ieraudzījās nākotnē un nojauta kaut kādas tās pazīmes …

Lūk, tas ir atradums! Vajag iemācīties domāt «pa spi­rāli», papūlēties ieraudzīt tās sarežģītās, negaidītās no­virzes .. . Bet vai es neiemaldīšos džungļos, vai neiekļūšu nevienam nevajadzīgu formālistisku paņēmienu novadā? Kāds spēks piespiedīs mani izgudrot jauno, — vai

tiešām tikai ziņkāre vien vai bēdīgi slavenā godkāre vien, vai vēlēšanās katrā ziņā kļūt par jaunas mate­mātiskas skaitļošanas metodes autoru?

Nē, nē! Praktiskai darbībai noteikti būs nepieciešams, lai attīstītos matemātiskās zināšanas. Aizvakar vajadzēja sadalīt labību vai medījumus, precīzi nomērīt zemes ga­balu, vakar — veikt sarežģītu naudas aprēķinu vai no­teikt automobiļa vārpstas izmērus, šodien kodolfizika jau prasa no matemātikas, lai tā izveido jaunas nozares, jau­nas skaitļošanas metodes! Prakse — tas ir pasūtītājs, prakse — tā, matemātiķi skaitļotāj, vislabāk pārbauda, vai tavs darbs ir vajadzīgs, svarīgs, sekmīgs!

Tātad jāstājas pie darba, un, ja man ir lemts skaitļot un dzīvot, tad jādzīvo ar atvērtām acīm, jāraugās uz dzīvi ar tās prasībām, ar tās nepārtrauktajiem meklēju­miem pēc jaunā, jo tikai dzīve ir spējīga virzīt zinātnieku pa pareizo ceļu, varbūt bezgala grūto, bet pilnīgi nepie­ciešamo ceļu. Ja matemātika ir mūsu ierocis, tad cik vēr­tīga gan var būt iespēja pielāgot šo ieroci jaunu mērķu sasniegšanai!

26. martā. Kāda tad ir mūsu eksperimenta jēga, Tu jau tāsi, un kāpēc es atceros tik raibas savas dzīves lappuses, kas, šķiet, cita ar citu nemaz nav saistītas? Tagad man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet kā lai es ne­pastāstu Tev pašu galveno pēc visa tā, kad viss, ko es zinu, ko esmu redzējis un pārdzīvojis, burtiski, dažu mē­nešu laikā tika savirknēts sarežģītā kārtībā, kur katra izlasītas grāmatas rinda un katra formula kļuva par pre­cīzi notēmēta, trauksmes pilna mehānisma ļoti vajadzī­gām, ļoti nepieciešamām detaļām!

Es zinu, ka arī Tu esi pamanījusi manī šo lūzumu. Ne vienreiz vien esmu Tev stāstījis par Topanovu, bet lai­kam tikai tagad pilnīgi saprotu, cik lielu nozīmi ieguvusi mūsu tikšanās.

Mēs esam tikušies un runājušies tikai dažas reizes. Tu zini, ka es nepavisam neesmu sabiedrisks cilvēks. Daudz, ļoti daudz vajag laika, lai es ar kādu kļūtu vaļsirdīgs, lai uzticētu otram savas visslepenākās domas. Ar Maksimu Fjodoroviču viss bija citādi.

— Stāsta, ka jūs visu kritizējot? — vienā no pirma­jam tikšanās reizēm apvaicājās man Topanovs. — Bet

vai jums ir kāda pozitīva darbu programa, vai jums ir kāda praksē derīga hipotēze? Cik zinu, jūs pētījat vakuuma jautājumus, interesējaties par zvaigžņu evolū­ciju … Neko teikt, šie jautājumi ir ļoti interesanti, tiesa, tālu no mūsu šāsdienas rūpēm; neesmu visai pārliecināts, vai ar tiem vajadzētu nodarboties …

Topanovs piemiedza acis, un es, labi saprazdams, ka viņš mani skubina būt vaļsirdīgam, sāku skaidrot, cik svarīgs ir mūsu laboratorijas darbs, pamazām aizrāvos un, pats to nemanīdams, sāku runāt par galveno — izstās­tīju par saviem meklējumiem.

— Tātad jūs esat nokļuvis strupceļā? — Topanovs jau tāja. — Vai tikai jūs netīkojat no zinātnes kaut ko tādu, kas tai pagaidām nav pa spēkam?

— Šobrīd mani interesē tikai viens: uzdevuma no­stādne. Sākumam tas ir ļoti svarīgi. Saprotiet taču, — nudien, ir jābrīnās, ka daži visprogresīvākās zinātnes pār stāvji negrib saskatīt acīm redzamas lietas, izturas līdzīgi strausiem.

— Bet tad jau šī zinātne vēl nav kļuvusi progre­sīva! — Topanovs iesmējās. — Pasaulē ir viena zinātne, kas nekad nenokar galvu grūtību priekšā.

— Jūs runājat par filozofiju?

— Es runāju par marksistiski ļeņinisko filozofiju.

— Vai tad filozofija spējīga tieši palīdzēt kāda sevišķi speciāla jautājuma atrisināšanā? Līdz šim domāju, ka filozofija var noteikt tikai vispārējo virzienu, realizēt, tā sakot, stratēģiju un taktiku …

— Liels paldies jums, biedri Aleksejev, par filozofijas nozīmes atzīšanu, — Topanovs zobgalīgi sacīja. — Vai jums ir zināms, ka abstraktas patiesības nav, ka patie­sība vienmēr ir konkrēta? Tieši atrisinot tā sauktos speci­ālos jautājumus, jums katrā ziņā jāizmanto filozofija un jāizmanto apzināti.

— Zinātnē interesanti panākumi gūti arī bez filozofi­jas, — es teicu.

— Tie ir maldi, — atbildēja Topanovs, — un diem­žēl diezgan izplatīti maldi. «Bez filozofijas» var izgatavot nevajadzīgu, nejēdzīgu lietu, vēl vairāk — cilvēku mērķ­tiecīga rīcība «bez filozofijas», kā jūs izteicāties, vispār nav iespējama. Pat visdedzīgākais ideālistiskais filozofs,

kas savās grāmatās «šaubās», vai reāli eksistē apkārtējā pasaule, no rīta gaida uzlecam sauli vai ieslēdz spuldzi, apraksta pilnīgi reālu papīra lapu ar spalvu vai ar rakstāmmašīnu. Neskaitāmos savas praktiskās darbības mirkļos viņš nostājas materiālistiskās pozīcijās. Ja jau pieļaujam, ka tiklab spalva, kā arī papīrs un saule eksistē tikai ideālistiskā filozofa apziņā, tad kur viņš guvis pār­liecību, ka atradīs šīs lietas un priekšmetus ārējā pa­saulē? Tomēr papīrs dažreiz pacieš visu . . . Nē, Alekse- jev, bez filozofijas iztikt nevar, bet tie, kas deklare, ka viņi nodarbojoties ar tīro zinātni un filozofijai nepieska roties, lielāko tiesu nokļūst vismazvērtīgākās filozofijas ietekmē.

— Tomēr pasaulē viss nav mūžīgs, varbūt tajos jautā­jumos, ar kuriem šobrīd nodarbojamies, filozofijai nebūs nekādas ietekmes? Tā taču var būt?

— Paldies par vaļsirdību, sacīja Topanovs, — ta daudz ko padara vienkāršāku. Dažreiz esmu sastapies ar biedriem, kuri labprāt atzīst filozofijas nozīmi, bet īste­nībā domā tāpat kā jūs-. Tomēr marksisms-ļeņinisms ir filozofiskās domas augstākā virsotne, tas ir labākais, vis pilnīgākais dabas patieso likumsakarību atspoguļojums. Tā ir elastīga mācība, kas gatava tūlīt mainīt savu formu, tiklīdz nāk kāds jauns, izcils atklājums . . . Neapņemos norādīt, kur jūsu laboratorijas darbu plānā izlaists kāds posms, man nav speciālas izglītības, bet droši varu sacīt, ka daudzas teorētiskas grūtības izskaidrojamas ar filozo fisku aklumu. It īpaši tādā jautājumā kā zvaigžņu izcel­šanās! Jūs man sakāt — ārkārtīgi augstā temperatūrā zvaigžņu dzīlēs rodoties atomu kodoli zvaigznes nā­kamā kodoltermiska degviela. Vai pareizi esmu sa pratis ?

— Jā, pareizi.

Tātad vajadzīga jau gatava zvaigzne, lai rastos atomi, un vajadzīgi atomi, lai iedegtos zvaigzne?

Astronomu lielākā daļa domā, ka atomi laikam esot vecāki nekā zvaigznes.

— Ļoti konkrēti, neko teikt! .Sacīt, ka atomi jaunāki nekā zvaigznes, nevar zvaigznes pašas sastāv no ato miem. Bet arī atoms taču varēja rasties tikai kaut kādu pagaidām mums nezināmu procesu rezultātā.

lits

Par to domāju arī es. Bet kā sasaistīt atomu raša­nos ar zvaigžņu evolūciju ?

Bet ja nu … — Topanovs nogaidoši paraudzījās uz mani, un es nespēju neturpināt: