Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Aleksandrs Poļeščuks

Latvijas valsts izdevniecība Rīga 1963 g

Tulkojis Jānis Ozols Lipina mākslinieciskā apdare

Mēs neatkāpsimies, mēs ceļu laužam Uz turieni, kur izplatījums skarbs — Kur kādreiz šķita dieva roku paužam, Tur visur būs tik mūsu roku darbs!

S. Sčipnčovs

Es esmu tārps, saka ideālists. Es esmu tārps, iekām nekā nezinu, iebilst materiālists dialektiķis; bet es esmu dievs, kad es zinu. Tantum possumus, quantum scimusl (Cik daudz spējam, tik daudz zinām.)

G. Pļehanovs

Notikumi risinājās negaidot. Marta beigās saņēmu no Aleksejeva vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka viņam esot iz devies izdarīt ļoti interesantu atklājumu, kurš «vārda tie­šajā nozīmē uzspridzinājis» — tā viņš izteicās — dau­dzus mūsu priekšstatus vakuuma fizikas jomā. Aleksejs mani aicināja aizbraukt pie viņa un pārliecināties, ka viņš stāstot patiesību.

«Nezinu, kāpēc,» Aleksejevs rakstīja, «bet,atskatīdamies pagātnē, arvien biežāk atceros Tevi un kopā aizvadītos gadus. Tas, kas šķita grūtību pilns, tagad liekas spilgts un ļoti ļoti vajadzīgs. Tieši tolaik, mūsu kopīgās dzīves gados, mūsu savstarpējos strīdos, šķietami nejaušās saru­nās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem neatkarīgi no manis paša ir norisinājies manā apziņā kāds ļoti svarīgs pro­cess … Atbrauc, esmu pārliecināts, ka būsi apmierināts ar mūsu nelielās laboratorijas sasniegumiem.»

Ceļā devos pēc piecām dienām, bet jau bija par vēlu: Aleksejeva laboratorija vairs neeksistēja … To es uzzi­nāju vilcienā, izlasījis Zinātņu akadēmijas paziņojumu. Nelaimes vēsts mani satrieca. To ir lasījuši visi, un visi atceras skumjos un satraucošos vārdus:

«… Pēkšņā katastrofa, kas notikusi Aleksejeva labo­ratorijā, liecina, ka daba vēl ne tuvu nav atklājusi savus

vissvarīgākos noslēpumus . . . Pie drosmīgo pētnieku sla vēnās plejādes, kuri ziedojuši savu dzīvību zinātnes labā, tagad pievienojies arī Aleksejs Aleksejevičs Aleksejevs un viņa tuvākie līdzstrādnieki . . . Turpmāk, iekām pilnīgi nebūs noskaidroti katastrofas iemesli, Zinātņu akadē mija aicina visus vakuuma problēmu pētniekus nerīkot sevišķi riskantus eksperimentus un rūpīgi saskaņot pēt­niecības darbu plānus . . . Akadēmija lūdz visus, kam bijis kāds sakars ar Alekseja Aleksejeva laboratorijas darbiem vai kas personīgi pazinuši Alekseju Aleksejevu un domā, ka varētu ko līdzēt katastrofas cēloņu noskaid­rošanā, ierasties Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiālē . . . Paturēsim gaiša piemiņā tos, kas gājuši bojā grūtajās un slavenajās vareno dabas spēku izzināšanas un apgūšanas gaitās! .. .»

Nākamajā dienā mani pieņēma katastrofas cēloņu izmeklēšanai nodibinātās komisijas loceklis. Stāvoklis šķita ārkārtīgi sarežģīts. Kļuva zināms — katastrofas dienā laboratorijas vadītājs gribējis iesniegt ziņojumu par pēdējo sešu mēnešu darbu, bet ziņojuma materiāli un visas dienasgrāmatas gājušas bojā kopā ar laboratoriju. Noskaidrojās, ka Aleksejevs nav nogādājis citur seifā ne rindiņu no savām piezīmēm; viņš nav rakstījis arī dublē­šanas žurnālus, tātad atzinis, ka viņa eksperimenti nav bīstami. Turklāt kļuva zināms, ka Aleksejevs katastrofas dienā nosūtījis uz Kosmogonijas sekciju telegramu. Tajā bija sacīts, ka mēģinājumu pirmā stadija noritējusi sek­mīgi un ka vēlams, lai otrās stadijas mēģinājumos kosmo­gonijas speciālisti piedalītos sevišķi aktīvi.

«Sākdams mūsu darbu otro stadiju,» bija teikts tele- gramā, «atzīstu par nepieciešamu nodibināt vēl ciešākus kontaktus ar kosmogonijas zinātnes pārstāvjiem, jo labo­ratorijas darbi pavisam negaidot kļuvuši tādi, kas sevišķi var interesēt speciālistus, kuri risina zvaigžņu rašanās un attīstības jautājumus.»

* * *

Man atļāva apskatīt vietu, kur vēl nesen strādājuši vakuuma laboratorijas darbinieki.

Sprādzienā laboratorijas trīsstāvu ēka bija pārvērsta

par haotiski saliektu dzelzs stieņu un milzīgu betona gabalu jūkli, kurā rēgojās armatūras stiegrojuma gali. Institūta nams netālu no laboratorijas nebija cietis gan drīz nemaz, vienīgi gaisa vilnis izsitis logu rūtis. Strād­nieki pašlaik logus iestikloja no jauna. «Dīvaini,» bez kāda sevišķa nodoma teica viens no strādniekiem, kad mēs gājām garām Zvaigžņu institūta galvenajam korpu­sam, «to es nekad nebūtu ticējis. Visas rūtis, līdz pēdē­jai stikla drumslai, iztriektas uz āru, it kā no iekšienes kāds tās būtu izpūtis.»

Laboratorijas pamaļu bluķi pa daļai bija izsvaidīti vis­apkārt ēkai, pa daļai sadrupināti sīkās šķembās. Jutos pārsteigts, ka Aleksejeva laboratorija bijusi tik liela. Vēl nesen šādā ēkā strādātu vismaz simt cilvēku; brīnījos, uz­zinājis, ka Aleksejevam bijuši tikai trīsdesmit četri līdz strādnieki.

— Vai tur kāds jau ir bijis? — vaicāju, rādīdams uz drupām.

— Nē, radioaktivitāte vēl ir pārāk liela. Ar tik lielu mums nevienam vēl nav gadījies saskarties, — man atbil­dēja. — Laime, ka pussairšanas periods nav ilgs, apmē ram divas dienas. Tātad drīz mēģināsim iekļūt centrālajā telpā. Lai gan šaubos, vai tas mums ko līdzēs . . .

— Es gan domāju, ka tagad līdzēs itin viss, — teica pusmūža virs ar dziļi iegrimušām acīm, — itin viss, jeb­kurš sīkums … Un kā ir ar ārējiem materiāliem? Vai jūs esat informēts?

— Ārējie materiāli? — es brīnījos. — Ko jūs ar to gri­bat sacīt?

— Visi laboratorijas ārējie sakari, pēdējā laikā sa­ņemto vielu saraksts, laboratorijas pasūtījumi palīg uzņēmumiem, visi pavedieni, kas Aleksejevu saistījuši ar ārējo pasatdi .. . Vai tad šajos mūros kaut kas būs sa­glabājies? Eh, Aleksej Aleksejevič .. . svešais vīrs no­vērsās un, balstīdamies uz spieķa, steigšus devās uz savu automobili.

— Kas tas bija? — es vaicāju.

— Vecais vīrs pavisam nobēdājies, — mans ceļabiedrs leica. — Nav jau arī ko brīnīties, viņš ļoti labi pazina Aleksejevu … Tas ir Topanovs, varbūt esat dzirdējis?

— Šķiet, viņš ir filozofs?

— Jā, pilnīgi pareizi — Topanovs publicējis divus vai trīs darbus un apklusis. Stāsta — atkal esot pievērsies partijas darbam zinātnē …

Tanī pašā dienā mani iecēla par komisijas locekli. Dienu pēc dienas šķirstījām visdažādākos dokumentus, kuru norakstus mums atsūtīja organizācijas, kam bijušas darīšanas ar Aleksejeva laboratoriju. Bezgala daudz pavadzīmju, pēdējo pasūtījumu rasējumi, žurnālu un grāmatu saraksti, speciāli saraksti par ārzemēs publicē­tiem rakstiem, kuri pārtulkoti no maz pazīstamām valo­dām pēc Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku pieprasī juma…

Beidzot, kad radioaktivitāte nedaudz samazinājās, pirmā glābšanas komanda, kura bija sakomplektēta no brīvprātīgajiem, tērpusies speciālos kombinezonos, ap­mēram tādos pašos, kādos ieģērbj kodolreaktoru tīrītā­jus, sāka savu grūto darbu. No lieljaudas mehānismiem, kurus atveda kravas helikopteri, visos virzienos stiepās tērauda troses cilvēka rokas resnumā. Tikko spēdami pa­celt smagos tērauda āķus, vīri aizkabināja tos aiz milzī­gajiem bluķiem, kas vēl nesen veidoja ēku, kuru uzska­tīja par arhitektoniskās harmonijas un lietderības pa­raugu. Atskanēja signāls, un vinčas pārvietoja, norāva vai vilka projām dzelzsbetona klučus, atbrīvodamas pieeju pie ēkas centra. Beidzot ieraudzījām galvenās zāles bru­ņām klāto kupolu. Tagad tas izskatījās pēc steigā nolobī­tas apelsīna mizas. Milzīgas līkloču plaisas sākās kupola vidū, un elektriskie griezējdegļi visu nakti plosīja metālu, tumsā zibsnīdami ar spožiem zilu dzirkšu uzliesmoju­miem.