Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

* * *

Pulksten divos naktī dzīvokļa saimnieks Fjodors Vasiļ­jevičs mani pamodināja.

— Jums zvana. Aicina pie tālruņa, — viņš sacīja.

Iegāju mājastēva istabā. Mani bija izsaukusi Maskava. «Runāsiet ar Zinātniskās un tehniskās informācijas centru,» sacīja telefoniste. Paņēmu bloknotu, gudrodams, kāda gan būs šī vēsts, kuras dēļ Informācijas centra

darbinieki tik ļoti steidzas. Aparāts ieskanējās vēlreiz, un es pacēlu klausuli.

— īsi pastāstiet, — man teica, — kādas ir jūsu novēro­tās parādības īpatnības! Zvanījām uz institūtu, bet tur pašlaik neviena nav.

Pastāstīju par mirāžu. Sevišķi sīki viņi mani iztaujāja, kādas izskatoties ainas, kuras mums izdevies novērot.

— Redzat, mums ir radušās grūtības, — Informācijas centra darbinieks turpināja. — Esam saņēmuši vēsti, ka konstatēts vēl viens punkts, no kura redzama līdzīga mirāža. Tiesa, mūs mulsina tas apstāklis, ka ainas ir maz­liet citādas. Tas varētu būt ļoti svarīgi.. .

Lūdzu, lai man nodiktē Centra rīcībā esošo informāciju. Saturs īsumā bija šāds.

Amerikāņu zinātnieki Fils Džonss un Lennijs Datons, pētīdami Augšezera hidrogrāfisko režīmu, no savas jah­tas redzējuši apbrīnojamu mirāžu. Ik dienas stingri no teiktā laikā, proti, pulksten četros un divdesmit minūtēs no rīta. pie debesīm parādījies tālu priekšmetu, būvju, ēku palielināts attēls. Dažas no šīm ainām pētniekiem jau bijušas zināmas. Tā, piemēram, desmitajā martā viņi no fotografējuši mirāžu, kurā bijis redzams Su kanāls ar daudziem kuģiem un liellaivām. Pēc amerikāņu pētnieku aprēķiniem, viņi tobrīd atradušies simt septiņdesmit pieci kilometri uz rietumiem no Su kanāla, kurš, kā zināms, savieno Augšezeru ar Hurona ezeru. Vairākkārt viņi sa­skatījuši baļķu sablīvējumus un arī plostus, kas atradu­šies ļoti ļoti tālu. Visai bieži pie debesīm slīdējuši mil­zīgu mežu atainojumi, it kā skatītāji tos vērotu no gaisa.

Tas, ka mēs savā mirāžā galvenokārt esam redzējuši tikai jūras virsmu un vienīgi dažreiz it kā dūmakā tītus, neskaidrus ciematu un pilsētu attēlus, bija radījis ne­sapratni Informācijas centra darbiniekos.

Apgalvoju, ka mums šī vēsts ir ārkārtīgi vērtīga, un lūdzu pateikt tā punkta koordinātes, no kura Amerikā vērojama mirāža.

Pēc dažām minūtēm man nodiktēja koordinātes. «Astoņdesmit septītais rietumu garuma grāds,» es pie­rakstīju, «un četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds …»

— Tas ir uz ziemeļiem no Grandailendas salas, — man skaidroja Centra darbinieks, bet es viņā vairs neklausī­jos: četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds! Sis taču ir Zvaigžņu institūta, Aleksejeva laboratorijas ģeo­grāfiskais platums. Tas bija ļoti svarīgi! Steigšus noliku klausuli un izgāju pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs, vilk­dams mugurā svārkus, pašlaik jau devās uz vārti­ņiem.

— Tūlīt būšu atpakaļ, — viņš man nevaļīgi teica,

— šķiet, ir viena brīva mašīna.

Drīz viņš atgriezās, braukdams ar grabošu, savā mūžā daudz ko pieredzējušu «gaziku», kas droši vien bija ražots varbūt jau sešdesmitajā gadā, un pēc pusstundas mēs sasniedzām jaunu, īsā laikā uzceltu viesnīcu, kurā dzīvoja daļa no satraukušajiem zinātniekiem. Centra informā­cija viņus ārkārtīgi satrauca. Tūlīt visi piecēlās, samek­lēja atlantu un atšķīra lappusi, kurā bija redzami Lielo ezeru zilie plankumi.

— Ko es jums teicu, — meteorologs triumfēja, — ko es jums teicu?! Ja šo parādību redzam ne tikai mēs šeit, ne vien pie mums, tad tai nav nekādas attieksmes, nav ne mazākā sakara ar Aleksejeva laboratorijas katastrofu. Jāizpētī visi materiāli, kas raksturo Aleksejeva laborato­rijas darbību, un jāataicina izmeklētājs — lūk, kas jādara, bet šīs mirāžas jāatstāj mums, meteorologiem, speciālistiem atmosfēras fizikas jomā!

— Bet kāpēc mirāža tur parādās citā laikā nekā pie mums? — rīta krēslā atskanēja kāda balss.

— Lai nu parādās kad parādīdamās, bet vienmēr pulk­sten piecos un dažās minūtēs, jo mūsu pulksteņi, kā zināms, ir pagriezti stundu uz priekšu, — es iebildu.

— Taču pats galvenais — vienāds ir ģeogrāfiskais platums!

— Vienāds, taču ar mazu atšķirību. Šeit ir četrdesmit sestais ziemeļu platuma grāds! — bija dzirdamas balsis.

— Starpība vesels grāds!

— Tam nav būtiskas nozīmes, — meteorologs steigšus ierunājās. — Mūsu ģeogrāfiskajā platumā grāds līdzinās simt kilometriem, bet mirāža labi saskatāma arī uz no­vērošanas rajona robežām. Šis ir platuma efekts, — ne­rimās meteorologs. — Bet mēs zinām .,.

— Vai ģeogrāfiskais platums ir vienāds? — kaut ko rēķinādams uz papīra strēmelītes, aši iejautājās Mura- ševs, pavisam jauniņš Zinātņu akadēmijas Kosmoloģijas nodaļas speciālists. — Vienu mirklīti, — viņš brīdinoši pa­cēla kreiso roku. Visi ar interesi gaidījām, kamēr viņš beidza savus aprēķinus. Amerikāņi mirāžas parādīša­nās mirkli droši vien reģistrējuši pēc joslu laika, bet tas atšķiras no vietējā laika. Tūlīt pārrēķināšu. Ja nemal dos, mirāža pie mums un viņiem parādās vienā un tai pašā laikā.

-— Šinī ziņā pilnīga precizitāte nav vajadzīga, — atkal skanēja balss no tumsas. — nepavisam nav vajadzīga, jo mēs tik un tā absolūti precīzi nespēsim pateikt, kad pie mums parādās mirāža. Tas atkarīgs no novērošanas vietas, no mākoņu daudzuma pie apvāršņa un citiem apstākļiem.

Manuprāt. es sacīju, — manuprāt, jātelegrafē tiem diviem amerikāņu novērotājiem pie Augšezera un jāuzzina, pēc kāda laika viņi reģistrējuši mirāžas pa rādīšanos.

Jā, — negribīgi sacīja meteorologs, — tas jādara katrā ziņā un drīz jo drīz.

— Mīlīši! — uzvaroši ierunājās Muraševs. — Es visu pārrēķināju! Šī mirāža parādās pie Augšezera katru rītu. Bet amerikāņu pētnieki reģistrējuši mirāžu nevis pēc vie­tējā laika, bet, kā redzams, pēc vidējā laika. Stundas josla aptver piecpadsmit grādu, jāizdara korekcija attie­cībā uz patieso novērošanas vietu . . . Izrādās — Amerikā mirāža parādās tad pat, kad pie mums . . .

Tanī pašā nakti nosūtījām pāri okeānam garu tele- gramu, veselu anketu. Drīz pienāca atbilde. Tiešām, Džonss un Datons bija minējuši nevis vietējo, bet turie­nes stundas joslas laiku. «Mēs izmantojām savus rokas pulksteņus, kas bija salīdzināti ar Čikāgas precīzā laika radiosignāliem,» viņi rakstīja.

Šaubu vairs nebija, bet radās jauni uzdevumi, jaunas grūtības, no kurām mums palīdzēja izkļūt Maksims Fjodorovičs Topanovs, šī neparastā stāsta jauns per­sonāžs.

Ar Topanovu es jau biju ticies. Tas bija tas pats pus­mūža virs, kurš tik ļoti skuma par Aleksejeva un viņa biedru bojā eju, savas bēdas nemaz neslēpdams, un allaž staigāja, atbalstījies uz tumša kizilkoka spieķa.

Topanovs nebija zinātnieks. Universitāti beidzis jau pirms kara. Dažiem viņa darbiem par dabaszinātņu filo­zofiju speciālisti tūlīt pievērsa uzmanību, tomēr Topanovs drīz atgriezās partijas darbā. Topanovs pazinis Alekse ievu daudzus gadus, par viņu attiecībām pastāstīšu vēlāk. Tagad, uzzinājis par amerikāņu zinātnieku atklājumu, Topanovs atkal ieradās un projām vairs nebrauca. Katru dienu «Tauriias» verandā Topanovs klausījās mūsu strī­dos, ar visu ķermeni pavērsdamies pret to, kurš pašlaik runāja. Maksims Fjodorovičs bija neliela auguma, bet plecīgs vīrs, stiprs kā ozols, kas audzis klaiā stepē. Daudzi ziemas puteņi pūlējušies viņu nolauzt, daudz kausēta zelta plūdinājusi viņam virsū svelmainā vasaras saule, bet ozols stāv kā stāvējis, tikai saliektie zari. saliektie, bet ne nolauztie, visu atminas un nekā nav aizmirsuši.