Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Vajadzēja katrā ziņā atklāt šīs dienas noslēpumu. Ne jau tukšas ziņkāres dēļ tas bija nepieciešams. Ar speciālu rīkojumu tika apturēta desmitiem ieplānotu mēģinājumu uzsākšana. Zinātnei nekad nav trūcis pašaizliedzīgu pēt­nieku, taču nevajadzīgs risks robežojas ar noziegumu. Jo vairāk tāpēc, ka viss liecināja — liktenīga bijusi kāda nejaušība, nepareiza rīcība. Pilnīgi nepieciešams bija zināt, kāda rīcība var radīt katastrofu. Tomēr aizritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un mēs vēl aiz­vien nebijām atrisinājuši šo mīklu.

* * *

No visām malām pie mums ieradās visdažādāko no­zaru speciālisti. Ikviens mums gribēja palīdzēt izprast no­tikušo. Daži, tāpat kā es, izmantoja savu atvaļinājumu, lai padzīvotu šajā nelielajā piejūras pilsētā, un skanīgā vārdā — par «Tauriju» nokristītās vienkāršās ēdnīcas veranda vakaros pārvērtās par sēžu zāli. Seit apsprieda pēdējos zinātnes jaunumus, bet galvenā uzmanība, pro­tams, bija pievērsta katastrofai. Ikviens minējums, kas spētu kaut nedaudz izskaidrot notikušo, daudzkārt tika apsvērts un analizēts. Visi tomēr bija vienis prātis, ka Aleksejevs noteikti rīkojies kā pētnieks, kas darbojas ar pilnīgi drošām vielām. «Kad es ar mikroskopu pētu plāni nogrieztu fotoemulsijas plēvīti,» teica kāds «Taurijas» pastāvīgais apmeklētājs, «tad man ne prātā nenāk, ka

varētu gadīties kāda nelaime.. Šķiet, tāpat ir strādājis arī Aleksejevs.»

Bet pēkšņi atgadījās kaut kas tāds, kas mt^su meklē­jumus pavērsa pavisam citā virzienā.

Es apmetos padomju saimniecības garāžas priekšnieka Fjodora Vasiļjeviča ģimenē. Mājastēvs bija gauss, labsir­dīgs vīrs, darbā aizņemts augu dienu, un miera viņam nebi ja arī mājās. Atkal un atkal kāda kaimiņa galva pa­sniedzās pie žoga pāri nīkulīgu ceriņu krūmiem, un aiz­smakusi balss jautāja: «Vai saimnieki mājās?»

Fjodors Vasiļjevičs parasti brokastoja un vakariņoja pagalmā zem dēļu nojumes, kas ļoti līdzinātos lapenei, ja nojumes viena puse — tā, kas vērsta uz ielu, ne būtu aiznaglota ar dēlīšiem.

Jā, ir mājās, •— grūti nopūties, teica Fjodors Vasiļ jevičs un piesardzīgi nolika blakus pilnajam šķīvim karoti. — Hanna, pasauc . . .

Sākās saruna par benzīnu un ceļiem, par zvejnieku lomiem un zemes mēslošanas līdzekļiem, un tūlīt Fjo dors Vasiļjevičs, maltīti neieturējis, devās projām «uz savu trako darbu», ko viņš tomēr laikam nemainītu ne pret kādu citu pienākumu.

Fjodora Vasiļjeviča ģimenē nenokļuvu nejauši. Pāris dienu pirms katastrofas Aleksejevs bija vienojies ar viņu par manu apmešanos. Fjodors Vasiļjevičs sagaidīja mani dzelzceļa stacijā un, kā par brīnumu, mani tūlīt pazina un atveda uz savām mājām. Tur vienmēr valdīja klusums, šķita, tiklab Fjodors Vasiļjevičs, kā arī viņa sieva par kaut ko skumst. Tā tas bija arī īstenībā, taču drīz viss ievirzījās citās sliedēs.

Fjodora Vasiļjeviča atvasīte, gadus deviņus vai desmit veca meitene, pārbrauca mājās no Jaunfrunzes ciema, kur viņa bija viesojusies pie krustmātes Frosjas, un tūlīt pagalmā un istabās sāka skanēt mazās skaļie smiekli un bezgalīgie spriedelējumi par visdažādākajiem notiku­miem gan ar vietēju, gan ar vispasaules nozīmi. Modinā­tāja pulkstenis vairs nebija vajadzīgs, jo Tatjana — tieši

tā visi viņu godāja šajā mājā — bija briesmīga miega ienaidniece.

Man ne reizi neizdevās piecelties agrāk par viņu, un mājās es atgriezos, kad visa ģimene ik vakarus varen trokšņaini un gandrīz ar kauju pulējās notvert Tatjanu un to iedabūt saliekamajā gultiņā, kas atradās ārā pie maniem logiem.

— Labrīt, krusttēv! — viņa mani sveicināja, kad biju izgājis pagalmā mazgāties. — Vai jūs jau augšā? … Bet vai mākat krabjus ķert? Un kālab jūs te esat atbrau cis? … Meitene runāja ukraiņu valodā.

Vaicāju, kā meiteni sauc, bet Tatjana joprojām uz deva visdažādākos jautājumus, un pēc viņas saviebtā un jau iedegušā snīpīša noskārtu, ka viņa šo to no tā, ko es stāstu, nesaprot.

— Runājiet diktāk, — sacīja meitenes māte, — viņa lāgā nedzird.

Sirdī iesmeldzās sāpe. Sai līksmajai smējējai, kura ne kad nerimās jautāt, kurai nekad netrūka dzīvesprieka, bija pavāja dzirde. Tomēr es drīz pielāgojos. Tatjana ļoti labi saprata lūpu kustības, un rūpība un pacietība, kuras man netrūka, pirmoreiz sarunājoties ar Taņu, lika pa matus ciešai jo ciešai mūsu draudzībai. Nekā nevienam ne teicis, aizrakstīju savam paziņam, kas konstruēja mikro radioaparātus, un lūdzu, lai viņš man atsūta visjaunāko dzirdes protēzi, jo kurliem izgatavotais pastiprinātājs ar diezgan lielām baterijām Tatjanai bija pārāk smags, ne ērts, un to viņa ņēma līdzi vienīgi uz skolu.

Tikai pēc tam, kad saķērām krabjus un piepildījām divas tukšas piena pudeles ar vēžiem vientuļniekiem; pēc tam, kad abi aizgājām līdz vējenēm, kā tās dēvēja Taņa, bet kas īstenībā bija pilnīgi moderns, izmēģināšanai ui stādīts vēja rotors; pēc tam, kad es pastāvēju par sargu pie augu mājas, bet Tatjana, iebāzusi roku pa jumtā izsistu rūti, norāva zaļu un gauži skābu citronu, — pēc visa ta meitene, čalodama par visdažādākajiem notiku inlem, pasacīja kaut ko tādu, ka es tūlīt kļuvu uzmanīgs.

Vai juru pie debesliņām esat redzējis? Un tvaiko ņus? Un pilsētu ar augstieni torņiem?

— Pie debesīm? — es pārjautāju. Ko vēl ne izgudrosi!

Es izgudrojot?! — Tatjana apvainojās, bet tūlīt iedomājās, ka pārklausījusies. — Pie debestiņām, āre, tur, — viņa rādija kaut kur augšup. — Un kāpēc jūs tik ilgi guļat, krusttēv, krusttētiņ?

Vērīgi paraudzījos uz Tatjanu. Nē, viņa nefantazēja, viņa tiešām bija kaut ko redzējusi.

— Bet kad tu to redzēji?

Kad? … Tiklīdz saulīte bija uzlēkusi, āre, tur … — viņa atkal rādīja kaut kur augšup.

Arī es nolēmu paskatīties, kā «pie debestiņām brauc tvaikoņi» un uz citiem brīnumiem, par kuriem visu ceļu stāstīja Tatjana.

Beidzot nu man bija vajadzīgs modinātājs pulkstenis! Uzgriezu, lai tas zvana puspiecos, un, kad mazā gaismiņā pulkstenis mani cēla augšā, es to sakampu un jau gri bēju pabāzt zem spilvena, bet tobrīd no āra atskanēja Tatjanas balstiņa:

Krusttēv, krusttētiņ, posies veicīgāk! Krusttētiņ, kur tu esi?

Steigšus apģērbos un izgāju laukā. Iesārtā strēle aus­trumu pusē vēl zilgāku darīja naksnīgo debesi. Dzestra vēsma vilka no jūras, nesdama līdzi sāļo ūdeņu smaržu, trūdošo aļģu sīvo un aso smaku no pludmalē izskalotās garās ūdensaugu joslas. Tatjana stāvēja man blakus, uz maukuši basās kājās čības, uzmetusi plecos vatētu segu, kas viņu naktīs gultā sildīja.

— Kāpēc tu mani tik ļoti steidzināji? — es jautāju.

Vai vēl nav pārāk agrs?

— Kā tad es to varu zināt? —- atbildēja Tatjana. — Aiziesim līdz jūrai, tur redzēsim.

Pa klusām, snaudas pilnām ielām devāmies uz krastu. Nevienā logā nespīdēja gaisma, tikai augstā bāka ielas vidū joprojām vēl mirgoja. Pie mola nebija nevienas dzī­vas radības. Labu gabalu tālāk, blakus steķiem, kas snie­dzās dziļi jūrā, vairāki zvejnieki rīkojās ap laivām, lai tūlīt dotos projām rīta zvejā.

— Vai drīz redzēsim? — iejautājos Tatjanai.

— Drīz! — viņa pamāja ar galvu. — Mazliet pagaidiet!

Atsēdos smiltīs un priecājos par saules lēktu. Cik labi,

ka Tatjana mani pamodināja tik agri! Arī tad, ja apsolī­tais brīnums būtu tikai izdoma .