Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Topanovs nekad nešķīrās no smagā kizilkoka spieķa, uz kura mirdzēja daudzas metāla monogramas. Šo spieķi viņam dzimšanas dienā uzdāvinājuši draugi, kas strādā juši Zvaigžņu institūtā. Sarežģītās monogramas nebija juvelieru roku darbs, ikviens savus iniciāļus bija darinā jis pats. To vidū mirdzēja arī no reta metālu sakausējuma izzāģēta plāksnīte ar trim cieši savītiem burtiem «A». Tos bija veidojis Aleksejs Aleksejevičs Alekseievs. Rūg­tums un nevarīgs niknums pārņēma Maksima Fjodo- roviča sirdi, tiklīdz viņš paraudzījās uz šo vienkāršo, bet neaizmirstamo monogramu. Jā, viņš vairs nespēja pa­līdzēt. bija jau par vēlu. tomēr Aleksejevu viņš redzēja gluži kā dzīvu, un Topanovam šķita, ka Aleksejevs tūlīt, kā vienmēr, viegli saņēmis viņu aiz piedurknes, iautās: «Kāpēc, kāpēc tas viss noticis, tas taču jāzina, Maksim Fjodorovič!»

Maksims Fiodorovičs centās neskatīties uz biedru, kas mūsu apspriedēs lūdza vārdu. Topanovs zināja, ka vina skatiena ietekmētos cilvēkus gluži negribot nārnem atbil­dības sajūta, un tagad, kad vajadzēja meklēt izskaidro­

jumu gluži fantastiskiem notikumiem, Maksims Fjodoro vičs atzina par labāku, lai visi runā pilnīgi brīvi. «Jo vai­rāk būs domu, jo vairāk visdažādāko hipotēžu, toties lie lāka būs izvēle,» viņš domāja. Tikai retumis, ar spēcīga­jiem pirkstiem virpinādams uz ceļiem nolikto spieķi, Maksims Fjodorovičs sacīja: «Nē, tas nav tas . .. Nē, nav tas ..

Reiz pēkšņi vārdu lūdza viņš pats. Todien Maksims Fjodorovičs bija pavisam pārvērties, to mēs visi ievēro jām. Viņš izskatījās neparasti svinīgs un neparasti sa valdīgs.

— Biedri, — Maksims Fjodorovičs sacīja paklusā balsī, un mūs pārņēma neizskaidrojams satrau­kums, biedri . .. Man grūti runāt vispirms tāpēc, ka es, šķiet, redzu tumšajos mākoņos plaisu, lai gan pagaidām ļoti nelielu. Turklāt man jāstāsta par savu diletanta no jausmu jums, zinātniekiem . .. Varbūt tas, ko tūlīt sa­cīšu, jums liksies pārāk elementārs, muļķīgs … Taču, šķiet, esmu pamanījis kādu ļoti vienkāršu likumsakarību, un secinājumus jūs izdarīsiet labāk nekā es . .. Turpi­nāšu: mana uzmanība ir pievērsusies dīvainajai sakarī­bai. kāda saskatāma starp Zvaigžņu institūta koordinā­tēm un tā Amerikas punkta koordinātēm, kur arī ir no­vērota šī parādība. Mūsu osta atrodas uz trīsdesmit trešā austrumu garuma grāda, amerikāņu novērošanas punkts pie Augšezera uz astoņdesmit septītā rietumu garuma grāda …

-— Bet platuma grādi ir vienādi, — ierunājās kāds zinātnieks, kurš, tāpat kā citi, uzmanīgi klausījās.

— Jā, platuma grādi ir vieni un tie paši… Tātad, — turpināja Maksims Fjodorovičs, — minēto garuma grādu kopsumma ir tieši simt divdesmit. Trīsdesmit trīs un astoņdesmit septiņi ir feīisni simt divdesmit…

— Mēs par to jau esam domājuši, — sacīja meteoro­logs, — bet, šķiet, tā ir nejauša sagadīšanās. Daudz sva­rīgāks, Maksim Fjodorovič, ir tas — es ne vienreiz vien par to jau esmu runājis, — ka šīs mirāžas redzamas plašu ūdeņu tuvumā. Tā, piemēram, šeit ir milzīgs līcis, tur, Amerikā, Augšezers …

Maksims Fjodorovičs ļāva meteorologam pabeigt savu sakāmo un pēc tam teica:

— Trešā daļa zemeslodes, ievērojiet! Simt divdesmit grādu ir tieši viena trešdaļa . . .

Maksims Fjodorovičs ātri iegāja kopējā zālē un drīz atgriezās, nesdams avīzē ietītu lielu, apaļu priekšmetu. Viņš attina papīru un uzlika uz galda gluži jaunu sko­las globusu, bet no kabatas izņēma spožu metāla mēr- sloksni.

Paskatieties, — Maksims Fjodorovičs sacīja, — ar karodziņiem atzīmēju mūsu atrašanās vietu un Augš- ezeru. Uz četrdesmit sestās paralēles es uzlikšu pirkstu. Zemeslode griežas, bet kaut kas nekustīgs divi reizes viena apgrieziena laikā parādās atmosfērā virs mūsu gal­vām: šeit, Ukrainā, un virs Augšezera . . .

— Tātad, •— viņu pārtrauca Grigorjevs, vīrs ar smailu degunu un platu pieri, speciālists radioviļņu izplatīšanās nozarē. — tātad, pēc jūsu domām, kaut kas riņķo ap zemeslodi un divi reizes diennaktī pagaidām vēl neno­skaidrotu apstākļu dēļ rada mirāžu? Tā jūs domājat? Tātad kāds mākslīgais Zemes pavadonis, ko mēs nekādi nespējam saskatīt un kas apgādāts ar ierīci, kura darbo jas periodiski, ar tādu kā pulksteņa mehānismu, divreiz, ja jūsu nojauta, Maksim Fjodorovič, ir pareiza, izdara mūsu atmosfērā kaut ko tādu, ka mēs pēc tam redzam pie debesīm jūras viļņus, kuģus un tā tālāk?

— Mazliet dīvaini, —- iebilda meteorologs, uzmanīgi vērodams Maksima Fjodoroviča seju, — mazliet dīvaini, ka jūs, Maksim Fjodorovič, sevišķi uzsverat faktu, ja tā var teikt, ka simt divdesmit grādu ir trešdaļa zemes-, locies .. . Maksim Fjodorovič, jūs kaut ko nepasakāt līdz galam!

— Jums taisnība, jums taisnība, — Topanovs atbildēja un, aptvēris ar plaukstu globusa kāju, sāka lēni griezt globusu, grūzdams to ar īkšķi. — Rīt no rīta amerikāņi atkal ieraudzīs mirāžu, — it kā domās iegrimis, runāja Topanovs, — un pēc astoņām stundām to redzēsim mēs. Biedri, tātad jābūt arī trešajai vietai! — Topanovs ap­turēja globusu un iesprauda okeāna zilajā laukā trešo kniepadatu ar karodziņu. — Varbūt tā ir tikai vienkārša sagadīšanās, tomēr doma ir ļoti valdzinoša.

— Lieliski! — iesaucās meteorologs. — Bet ar ko pamatota jūsu pārliecība, ka pastāv trešā vieta, kurā arī

jābūt redzamai mirāžai? Vai šeit neizpaužas mazliet ne­skaidri apjausta prasība pēc parādības simetrijas?

— Var gadīties, ka simetrijas apsvērums ir izšķiro­šais! — sauca vīrs, kas sēdēja pie galdiņa zāles viņā galā. Kur mums zināšanu maz, tur simetrija gandrīz vienmēr uzved uz pareizā ceļa . ..

— Nē, biedri, — sacīja Maksims Fjodorovičs, — es nedomāju par simetriju, es domāju par ko citu. Pašlaik mēs zinām, ka Aleksejevs raidījis kosmosā raķetes, kuru uzdevums mums nav zināms. Ja nu tas patiešām tā, ja mēģinājums, kā Aleksejevs ziņoja, ir izdevies un tā sekas, kuras pagaidām nav izprotamas, ir mirāža, tad esiet tik laipni un pasakiet: kāpēc Aleksejevam tieši tādu pašu mirāžu vajadzēja radīt arī virs Amerikas? Šķiet, tā ierīce, kas lido virs mums, iedarbojas ik pēc astoņām stundām, un mirāžas parādīšanās virs Amerikas ir varbūt, tā sakot, ražošanas izdevumi . . . Tātad mirāžai jābūt redzamai pēc astoņām stundām šeit, trešajā vietā, — pie Kuriļu salām.

— Mirāža esot sekundāra parādība?! — uztraucās meteorologs. — Nē, nē, šādu atspoguļojošu plakņu radī­šana atmosfērā ar tik milzīgu palielinājumu, kaut arī pagaidām nezināmu nolūku dēļ, var būt tikai pašmērķis, un šis sasniegums vien jau sagādājis Aleksejevam tik diženu slavu, ka . . .

— Bet Aleksejeva specialitāte taču bija vakuuma īpa­šību pētīšana, — es sacīju. — Aleksejevs pētīja tieši vakuuma īpašības, par to liecina viņa darbu apstiprinātie plāni, par to liecina pasūtītie un viņam piegādātie aparāti, par to . . .

— Nē! — iesaucās Maksims Fjodorovičs. — Nē, Alek­sejevs neinteresējās par vakuumu vien. Es viņu pazinu diezgan labi, darba gaitās mēs vairākkārt sastapāmies. Visvairāk Aleksejevs interesējās par zvaigznēm. Par to rašanos, par to evolūciju. Kas notiks ar zvaigznēm? Kas notiks ar mūsu Sauli? Par to visvairāk interesējās Alekse­jevs, bez šīs domas viņš nemaz nespēja dzīvot. Bet bez gaisa telpa, vakuums? .. . Man ir nojauta, ka arī šeit vainīgas būs bijušas zvaigznes … — Maksims Fjodoro­vičs sniedza Grigorjevam zīmīti. — Šeit esmu uzrakstī­jis — uz simt piecdesmit trešā austrumu meridiāna, pie