Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Āre, kur ir! Āre! — iesaucās Tatjana un sāka lēkāt man apkārt. -— Nu, ko es jums teicu! Āre, kur tas ir!

Tas tiešām bija kaut kas brīnišķīgs.

Sākumā nekā nesapratu. Tālē virs jūras pazibēja un tūlīt pazuda gaiša svītra. Tā kļuva redzama atkal, tagad vairs neizgaisa, un tai sekoja citas tādas pašas gaiši dzel­tenas svītras. Vēl un vēl. . . Pēc tam debess, šķiet, nodre­bēja, un pēkšņi tur augšā izpletās jūra. Tomēr tā bija pavisam citāda jūra, tā nelīdzinājās rāmajam līmenim šeit apakšā, mūsu acu priekšā. Viļņi šķita neticami lieli, it kā es būtu pacelts neparasti augstu virs bangainās jūras un raudzītos caur milzīgu palielināmo stiklu. Tieši zenītā viļņi bija vēl varenāki, bet dzelmē zem tiem redzama dzeltena smilts, un tai pāri aši aizslīdēja kāda zivs. Bet viļņi vēlās un vēlās; pavīdēja peldoša kaija, viņa man likās lielāka par okeāna tvaikoni, un visa šī rēgainā ainava klusi aiztrauca uz austrumiem — uz zaigojošo sauli, kuras ripa kāpa augšup virs apvāršņa.

Tatjana atstiepa sausu aļģu klēpi, un mēs apsēdāmies uz tām. Es nespēju attapties aiz pārsteiguma. Zvejnieku laiva jau devās jūrā, vīri mierīgi airēja uz tālē saredzamo akmeņaino zemesragu, kas ietvēra līci. Laikam jau viņi bija pieraduši pie šīs parādības un nelikās par to ne zinis.

Tatjana lāgu lāgiem zagšus pavērās manī, un es sa­pratu — viņa dusmojas uz sevi, ka nav «izsitusi lie­lāku cenu». Tūlīt visu izstāstīt —- tas nebija viņas dabā. Meitene, protams, nebija gaidījusi, ka nekaitīgā un ne­vienam nevajadzīgā parādība, par kuru varēja tikai pa priecāties, pēkšņi radīs pieaugušā cilvēkā tik lielu sa­traukumu un tik lielu interesi.

— Vai tā parādība bieži redzama?

— Nē, — Tatjana paraustīja plecus, — tikai reizi dienā.

— Katru dienu? … Un tikai no rīta?

— Tiklīdz aust gaisma, — Tatjana piebilda.

— Bet ko teica tēvs, vai tu viņam esi rādījusi?

— Tēvam tas vienalga.

—- Vienalga?

— Viņam allaž nevaļa. Viņam ir «traks darbs», — Tatjana mazliet ironiski paraudzījās manī. — Kāds darbs ir jums?

— Paklau, Taņa, — tātad tu jau vairākkārt esi redzē­jusi šo «jūru pie debestiņām»? Bet pirmoreiz, pašu pirmo reizi? Papūlies atcerēties!

Tatjana parausa sāņus ar plaukstu smiltis un, kaut ko čukstēdama, sāka vilkt līnijas valgajā zemē.

— Tieši tanī dienā, — viņa sacīja, — kad skolotāja bija ļoti apmierināta ar mani un aritmētikā ielika pieci. Tas notika …

Es aizturēju elpu.

— Tas notika astotajā martā, jā — astotajā martā! Nūja, bija svētki…

«Mirāža,» es domāju, «mirāža… Bet kur tā varēja rasties aukstā aprīļa rītā? Vai tad te ir Sahāra? Vai tropu josla? Visvairāk parādība līdzinājās polāro apgabalu augšējai mirāžai, taču arī tā šeit nevarēja būt redzama. Taņa teica: «Astotajā martā…» Varbūt arī jau agrāk, jo «jūru pie debestiņām» todien viņa ieraudzījusi pirmo­reiz, bet varbūt mirāža bijusi arī citreiz, tikai neviens to nav pamanījis …»

Atzīstos, es gaidīju, ka Tatjana minēs pavisam citu dienu. Es gaidīju, ka Tatjana sacīs: «Divdesmit astotajā i martā,» — jo tieši divdesmit astotajā martā notika kata­strofa Aleksejeva laboratorijā. «Viss kas jau var gadī­ties,» es domāju, «varbūt starp šiem diviem notikumiem tiešām ir kāda sakarība.» Tatjanai ticēju — viņai bija ļoti smalka atmiņa un ļoti labi attīstītas novērošanas spējas.

«Taurijā» biedri manu stāstu vērīgi uzklausīja. Sākumā man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc tam kāds teica, ka es visus gribot izjokot, tomēr izturējos ļoti nopietni, un otrā rītā pie mola sapulcējās liela «novērotāju» grupa. Mani kolēģi bija neizgulējušies, šaubu pilni, neapkopu- šies un ļoti līdzinājās sadusmotiem un neapmierinātiem putniem. Kad mirāža parādījās arī šoreiz, visi sastinga un kā apburti lūkojās augšup. Bet mums priekšā pašā krastā stāvēja neparasti nopietnā Taņa un stiepa kal­senās rociņas pretim savai brīnišķīgajai, burvestības pil

najai «jūrai pie debestiņām».

Pētīšanas drudzis pārņēma visus, kas torīt bija krastā, visus, kuri nākamajā rītā vērīgi raudzījās debesīs, jo no­slēpumainā mirāža atkal parādījās precīzi tanī pašā laikā. Tas mūs pārsteidza. Mirāža parādījās pulksten pie­cos no rīta un izgaisa pēc pusotras vai divām minūtēm, atkarīgi no mākoņu daudzuma, un mēs sākām prātot, ka pastāv kāda noslēpumaina likumsakarība, ka mirāžas cēlonis ir neparasti svarīgs. Neviens neieminējās, ka mirāžai un notikumam Aleksejeva laboratorijā varētu būt kāda sakarība. Tomēr domāja par to visi. Nebija šaubu, ka šādu sakarību atzina par iespējamu arī Zinātņu aka­dēmijas vadība, jo visas mūsu vajadzības pēc aparātiem un ierīcēm, kas nepieciešamas mirāžas pētīšanai, tūlīt un bez jebkādas skopošanās apmierināja.

Uz kluso ostu, kurā līdz šim patvērumu bija raduši tikai robežsargu vai zvejnieku kuģi, tagad pa jūru, pa gaisu, pa putekļainajiem ceļiem plūda visdažādāko kravu straumes.

Drupas tolaik jau bija novāktas, un Zvaigžņu institūta asfaltētajā pagalmā neveikli, bet lielā steigā grozījās paš- iekrāvēji, kas līdz šim strādāja apkārtējos elevatoros. Osta nodeva mūsu rīcībā trīs celtņus sevišķi smagu ierīču izkraušanai; steidzami iekārtoja papildu kabeli, jo bija domāts laist darbā aparātus, kas patērē ļoti daudz ener­ģijas.

Hīta debess dzidrajā zilgmē traucās modernās zinātnes neredzamie taustekļi. Spēcīgas radariekārtas vērsās pre­tim mirāžai, kas regulāri parādījās pie debesīm, tomēr osciloskopu mirgojošie ekrāni ne reizi nereaģēja uz no­slēpumaino parādību. Tikai izdarot milzīgus pastiprinā­jumus ar molekulāro pastiprinātāju palīdzību, izdevās konstatēt, ka radiostars tik tikko atstarojas divi tūkstoši kilometru augstumā.

Drīz bija samontēta sevišķi lielas jaudas ultraskaņas sirēna ar parabolisku atstarotāju. Zem klajas debess no­vietoja virzuļu kompresorus, kas, skaļi šņākdami, sūk- neja gaisu resiverā ar biezām sienām. Mašīnu vajadzēja darbināt nepārtraukti apmēram piecpadsmit stundas, lai radītu nepieciešamās gaisa rezerves, ko sirēna izlietoja piecās vai sešās minūtēs. Ar zondēšanas baloniem liela

augstumā paceltie akustiskie aparāti uztvēra un noraidīja uz zemi atstaroto ultraskaņas signālu.

Rezultāti bija neapmierinoši. Divu kilometru augstumā konstatējām gaisa slāņus ar ļoti lielu temperatūru. Sie retā gaisa slāņi līdzīgi ieliektiem spoguļiem atspoguļoja tālos krastus un kuģus vai zvejnieku laivas jūrā. «Tā ir visparastākā mirāža,» iesaucās kāds no meteorologiem, kas piedalījās pētījumos, «pavisam parasta!» — «Bet tā taču ir tikai šās parādības viena puse!» iebilda citi. «Ja tā ir parasta mirāža, kāpēc tad atstarojošie slāņi atrodas tik augstu, kāpēc mirāža ik dienas redzama vienā un tai pašā laikā, kāpēc tās ainavu neietekmē sasilušo un auk­sto gaisa masu plūsmas un, beidzot, kāpēc šī mirāža, ja vien tā ir mirāža, atstaro radiostaru?»

Mums radās doma, ka šī mirāža, kas parādījās rie­tumu pusē un virzījās uz austrumiem, ir redzama arī tur, austrumos. Sī doma bija tik vienprātīga, šķiet, tik pama­tota, ka jutāmies visai pārsteigti, uzzinājuši, ka jūrā, tikai simt kilometru no krasta, mirāža vairs nav redzama.

Galu galā noskaidrojās, ka mirāža saskatāma vienīgi no samērā nelielas platības, kuras centrā atrodas Zvaigžņu institūts. Tas bija pirmais — aptuvenais norādījums, ka mirāžas kaut kādā veidā saistītas ar Aleksejeva labora­toriju. Turpmākie pētījumi deva šādus rezultātus. Mirāža nerodas vienā mirklī. Gaisa slānis, kas atstaro uz zemes esošos priekšmetus, it kā iegrimst atmosfērā no tās aug­stākajiem slāņiem, pie kam iegrimst diezgan lēni un pēc tam tikpat lēni atstāj atmosfēru. Šķita, ka mūsu atmo­sfērā no ārienes iegrimst milzīgs ieliekts spogulis un pēc dažām minūtēm aizvirzās atpakaļ, lai nākamās dienas rīt­ausmā atgrieztos no jauna.