Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Topanovs paķēra savu spieķi un skriešus izskrēja no istabas. Redzēju, kā viņš steidzās pāri ielai. Apspriede turpinājās, tomēr kaut kā gurdeni. Visi bijām pieraduši, ka Topanovs ar viņam piemītošu īpašu pieeju, skatienu, vārdu, smaidu ievada vajadzīgajā gultnē visu komisijas locekļu uzmanību. Pēkšņi atkal viņu ieraudzījām. Topa­novs steidzās šurp no jūras puses. Nē, apstājās, mirkli pagaidīja, griezās atpakaļ un pazuda aiz stūra . . .

— Kas viņam noticis? — Ļedņevs čukstēja. Tādu viņu nekad neesam redzējuši.

— Viņš ir kaut ko izdomājis! sacīja Grigorjevs.

— Tomēr baidās kļūdīties, tā šķiet man. Droši vien kaut kas svarīgs … Bet tagad, biedri, nerunāsim par blakus lietām, turpināsim darbu . . . Uzmanīgi izlasīju Alekse­jeva pēdējo darbu, ko mums atsūtīja «Zinātņu Akadēmi jas Vēstu» redakcija. Izmantodams paša atklāto matemā­tikas paņēmienu, Aleksejevs konstruējis visai interesantu tukšuma ainu, starpzvaigžņu telpas ainu. Pēc viņa do­mām, tukšums viscaur ir blīvi piepildīta telpa, kurā dali ņas tikai iezīmējas, it kā iemirdzas. Sī telpa uzņem un transformē nejauša rakstura elektromagnētisku svārstību fonā jebkuru izstarojumu. Tātad vakuums nav indiferents pret zvaigžņu izstarojumiem, vakuums piesātināts ar iz staroto enerģiju . . . Sevišķa uzmanība Aleksejeva darba pievērsta gaismas polarizācijas procesiem, ne jau velti tie galaktikas sektori, kuros, kā mēs zinām, notiek vis­intensīvākie zvaigžņu veidošanās procesi, atšķiras ar spē­cīgāku un likumsakarīgāk sadalītu gaismas polarizāciju. Dažās kosmiskās telpas vietās šī enerģija var izpausties jaunas zvaigznes veidā …

Mēģinājām koncentrēt uzmanību uz to, par ko runāja Grigorjevs. Viņa runas laikā istabā klusītēm ienāca Topa­novs un apsēdās savrup. Viņš bija ārkārtīgi satraukts.

— … Aleksejevs iet pat tālāk, — tobrīd turpināja Gri­gorjevs. — Viņš mēģina izpētīt ceļus, pa kuriem virzās šī enerģija, raksta par jau tapušo zvaigžņu milzīgo no­zīmi …

— Tas jau minēts arī viņa vēstulē! — iesaucās Ļed­ņevs. — Atceraties? Zvaigzne palīdz zvaigznei!

— Jā, bet šis pieņēmums, ietērpts matemātiskā formā, ir ārkārtīgi pastiprināts; katrā ziņā tagad kļūst skaidri cēloņi, kāpēc tik bieži sastopamas dubultzvaigznes. Domāju, ka no Aleksejeva izveidotās teorijas vēl radī­sies ļoti ļoti interesanti secinājumi. Viņš ir paredzējis itin visu . . .

— Ne jau visu! — Topanovs pēkšņi skaļi sacīja un iznāca istabas vidū. — Nē, ne jau visu ir paredzējis Alek­sejevs! Viņš nav paredzējis, ka var rasties dzīvība! Jā, biedri, viņš daudz ko, es jums ticu, ir atradis un izlietojis, paredzējis un izskaidrojis, tomēr nav ievērojis galveno . .. Ne jau tikai zvaigžņu dīgļus vien mēs fotografējam un novērojam katru dienu! Tas nav tikai galaktikas atvei­dojums, galaktikas modelis vien. Jā, jā! Tas ir daudz kas vairāk. Tā ir īsta galaktika! īsta! .. . Ap mikroskopiskām zvaigznēm riņķo tikpat mikroskopiskas planētas. Šķiet, šīs zvaigznes salīdzinājumā ar atomiem, no kuriem tās sastāv, ir tikpat lielas kā mūsu izplatījuma zvaigznes, un uz Aleksejeva bezgala daudzo zvaigžņu bezgala daudza­jām planētām ir dzīvība, ir domājošas būtnes . . . Ja mūsu Saule kopā ar visām planētām riņķo kopīgā zvaigžņu plūsmā ap Piena Ceļu, Galaktikas centrālo daļu, ja mūsu vecenīte Zeme ir apriņķojusi ap to tikai kādas desmit vai piecpadsmit reizes, tad Aleksejeva galaktika ir ap griezusies vismaz četrsimt reižu ap savu asi: šī galaktika taču apriņķo ap savu asi trīs reizes katrā mūsu dien­naktī. Tātad pāri mums lido pasaule — pasaule, kas pilna ar dzīvu uguni, lido miljardiem planētu, un uz tām ir cilvēki, tieši cilvēki, jo šajā pasaulē daudz kas ir līdzīgs mūsējai. Viņiem jau pagātne ir tas, kas mums vēl jāveic nākamajos laikmetos. Uz atsevišķām planētām izkaisītā cilvēce tur jau paspējusi apvienoties vienā brīnišķīgā,

varenā kopumā . .. Kad Aleksejevs noraidīja mēģinājuma izbeigšanas signālu, viņš pat nenojauta, ka pacēlis roku pret veselu pasauli — pasauli, kas savā attīstībā aizstei­gusies mums priekšā par miljardiem gadu! Aleksejevs to nezināja, nenojauta. Jā, viņš, protams, varēja pārtraukt šo mēģinājumu pašā sākumā, bet, kad sāka griezties spožie galaktikas zari, kad tanī pasaulē bija aizritējuši miljardiem gadu, tad jau bija par vēlu. Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku radītā pasaule kļuva spēcīgāka par mums, un mirklī, kad tika noraidīts viņiem bīstamais signāls, kas liktu sairt šim arvien vēl noslēpumainajam kinehrona ritenim, viņi droši vien ar apvienotiem pūli­ņiem spējuši aizsargāties. Var arī būt, ka viņi zinājuši laika paātrinātāja noslēpumu, var arī būt, ka viņi daudz ko zina par mums … Jā, viņi aizsargājās, viņi atbildēja, un Aleksejeva laboratorija pārvērtās par nepieejamu kris­tāla bluķi. Sī dzīvība — drosmīgā un gudrā, bezgala varo­nīgā un spēcīgā dzīvība nosargāja «zvaigznīšu piciņas». Tā ir dzīvība, un viņa nebaidās ne no kā!

— Bet paklausieties! — iesaucās Ļedņevs. — Paklau­sieties! Noraidīts taču tika signāls, kas ilga dažas mikro- sekundes, dažas sekundes miljondaļas!

— Un kas par to! — Topanovs atbildēja. — Alekse­jeva pasaulē mūsu sekunde līdzinās gandrīz vai pieciem zemes gadu tūkstošiem — tik gara viņiem ir mūsu se­kunde. Bet mikrosekunde — tā viņiem ir viena dien­nakts, biedri! Viņu pasaulei tā ir bijusi nemiera pilna diennakts, un tomēr viņi uzvarēja! Viņi noturējās!

— Vaļsirdīgi sakot, manas smadzenes to visu nespēj aptvert, — teica Ļedņevs. — Jūtu, ka tas ir visu noslē­pumu atrisinājums, bet nespēju ticēt.. . Aleksejevs kļuvis par tādu kā dievu to kungu, kas radījis veselu pasauli!

— Jā, Aleksejevs to ir radījis, bet cik maz spējis vir­zīt tās gaitas! — Topanovs atbildēja. — Jā, tā ir Alekse­jeva pasaule, bet visa cilvēce, visi Zemes cilvēki nespēj ne par matu ietekmēt šīs pasaules attīstību. Es nevienam

neieteiktu kaut ko tādu mēģināt…

* * *

Kļuva skaidra visa Aleksejeva eksperimenta norise. Vakuums bija pilns ar gauži negaidītiem pārsteigumiem.

Vakuumam, kas jūtami nepretojās zvaigžņu un planētu, meteoru un kosmisko raķešu kustībai, piemita īpašības, līdzīgas šķidra hēlija supertekamībai superzemā tempera­tūrā. Taču, ja vakuumam piešķir rotējošu kustību, izman­tojot elektromagnētisko un gravitācijas lauku mijiedar­bības sarežģītu kombināciju, tad vakuumā atklājas pārsteidzošas un brīnišķīgas spējas veidot īpatnējus virpuļus — virpuļus, kuros no apkārtējās telpas sāk sa­plūst izkliedētā enerģija. Tagad kļuva saprotams, kāpēc temperatūru absolūtā nulle principiāli ir nesasniedzama. Elektromagnētiskie un gravitācijas lauki ir īpatnējs un jutīgs tukšuma «fons», kas spējīgs atbrīvot elektromag­nētiskā izstarojuma kvantus jebkurā savā punktā.

Cits pēc cita aizbrauca komisijas locekļi. Viņus bija viegli saprast. Pilnīgā revolūcija uzskatos par starp­zvaigžņu vidi radīja daudzas jo daudzas hipotēzes, minē­jumus, savaldzināja visus zinātniekus, kam bija lemts piedalīties Zvaigžņu institūta avārijas izmeklēšanā. Mura- ševs reiz iedrāzās manā istabā, kliegdams gluži kā cil­vēkēdājs. Tatjana aizrāvās man aiz muguras un klusī­tēm jautāja, pieklaudzinādama ar pirksta knoķīti sev pa pieri:

— Vai viņam bēniņos viss kārtībā? Vai nav jucis?

Bet Muraševs izņēma no kabatas piezīmes, un pēc brī­tiņa arī es biju spiests dalīties viņa priekos.