Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Redzi nu, tiepša, — Grigorjevs apmierināti sacīja.

Aleksejeva laboratorijas dokumentu vidū bija atrasts

arī pasūtījums speciāla releja izgatavošanai; šim relejam vajadzēja iedarboties, tiklīdz tas saņems noteiktas for­mas radiosignālu. Aleksejevam vajadzēja tikai noraidīt šādu signālu, un relejs atbrīvotu metāla pavedienu, kas saturēja kopā riteni paātrinātāju. Izkliedēto gāzu virpuļi tūlīt izjauktu atsevišķo sekciju sakarību, un eksperiments tiktu pārtraukts …

Pārskats jau bija parakstīts un sagatavots aizsūtīšanai, kad pēkšņi sākās notikumi, kas jautājumu par Alekse­jeva pavadoni uzreiz nostādīja pavisam citādā plāksnē.

Vakarā, kad pārskats jau bija pabeigts, Topanovu aici­nāja pie telefona. Viņš runāja ne vairāk kā minūti un iznāca no kabīnes satraukts.

— Šovakar lidošu uz Maskavu, — Topanovs sacīja. — Pārskatu ņemšu līdzi.

— Vai ir kas jauns? — es jautāju.

— Jā, par Aleksejeva pavadoni sāk rakstīt ārzemju presē.

— Bet jūs, Maksim Fjodorovič, taču teicāt, ka savāktie materiāli jāpublicējot?

— Mums jau vēl pašiem viss nav pilnīgi skaidrs. Par agru vēl ir klajā nākt, par agru! — Topanovs sarūgtināts iesaucās. — Jā, visiem muti jau nevar aizbāzt! Būs jāpub­licē paskaidrojumi, neko darīt…

Topanovs atgriezās pēc divām dienām un iedeva mums norakstu no ziņojuma, kas bija iespiests kādā Amerikas žurnālā. Šķietami nekaitīgais, vietām pat naivais raksts tiešām varēja satraukt ikvienu, kas piedalījies katastrofas izmeklēšanā. Virsraksts — «Brīnums un es». Saturs bija šāds:

«Vašingtonas lidlauka pieņemšanas mezgla kontrolie­ris Džo Bērns uzmanīgi vēro radiolokatoru. «Turieties pa kreisi,» viņš saka zaļam, lēkājošam punktam, kas uz radiolokatora ekrāna rāda lidmašīnu, kura slīd arvien zemāk. «Tā, vēl vairāk pa kreisi, jūs tuvojaties nolaiša­nās līnijai!» Džo pavēršas pret mums un ar mājienu liek saprast, ka lidmašīna, par kuru interesējamies, tūlīt no­laidīsies. Skriešus dodamies uz lidlauka vārtiem. «Tā ir mūsējā,» es domāju, vērodams lejup slīdošās lidmašīnas ugunis. Pareizi, uz mašīnas sāniem uzraksts — «United 2471». Pieripo kāpnes, nāk laukā pasažieri. Bet kur tad profesors Donalds U. Rejs? Satraukti raugos sejās. Kaut nu es nepalaistu garām šo vienīgo izdevību —- profesoram taču nepatīk tērzēt ar korespondentiem! «Reportieri un mušas traucē normālu domāšanu.» viņš reiz sacīja, izva­dīdams mani no sava kabineta .. . Āre, beidzot arī pro­fesors, atsveicinās no stjuartes, viņam ir brīnišķīgs gara­stāvoklis. Lai dievs man palīdz!

— Profesor, vienu mirklīti! — es saku un lūdzoši rau­gos uz viņu. — Dažus vārdus, tikai dažus vārdus! Jūs esot atklājis kaut ko neparasti svarīgu .. .

Un tad mēs jau sēžam profesora mašīnā. Cik liela laime! Braucu līdzi uz viņa mītni, un man ir atļauts «uz- plīties, iztaujāt un vaicāt». Tas ir neapšaubāms brīnums, par to man, acīm redzot, jāpateicas veiksmīgajam lido jumam — avīzēs vēl nav nožuvusi drukas krāsa slejās, kas veltītas pēdējai aviācijas katastrofai virs Donnera kalnu pārejas, — bet varbūt sava nozīme bijusi arī stju­artes smaidam vai nesen pabeigtajam jaunajam zinātnis­kajam darbam, tam pašam, kura paveikšanu varēja trau­cēt «reportieri un mušas». Gluži dabiski, ka jautāju par to, kas mani satrauc.

— Profesor Rej, — es saku, kad esam apsēdušies viņa kabinetā, — ir noticis brīnums: jūs mani neizsviedāt pa durvīm! Esmu pārliecināts, ka jūsu darbs vainagojies ar panākumiem.

— Brīnums? -— profesors pārjautā. — Cik dīvaini .. . Tieši par brīnumu domāju pašlaik, vienīgi par brīnumu šobrīd spēju runāt. Brīnums vienmēr saistīts ar cilvēku. Dzīvnieki tikai baidās zibens uzliesmojuma vai pērkona dārdu, jo viss neparastais tos biedē, liek bēgt. Bet cil­

vēks brīnumu vienmēr ir izjutis kā noslēpumainu, valdzi­nošu spēku. Tajos laikos, kad ļaudis ar kliedzieniem un bungu rībināšanu centās aiztriekt briesmīgo pūķi, kas aprija sauli, — tajos laikos tikai daži cilvēki rūpīgi atzī­mēja visas aptumsuma pazīmes un apstākļus, pacietīgi meklēja atrisinājumu. Pagāja gadsimti, un mūsdienu cil­vēks pakļāva savai varai brīnumu. Viņš mierīgi ieslēdz «Lady Ice» markas ledusskapi un vasarā bauda atdze­sētu augļu sulu, bez bailēm liek pie sejas elektrisko bār­das skūšanas aparātu, kas seno laiku prātniekus padarītu trakus. Esam pieraduši, ka brīnumainais ir mums vis­apkārt. Vai tad jaunākā modeļa «Pontiaks», ar kuru atbraucām, nav kļuvis vēl spēcīgāks, ātrāks un elegan­tāks, turpretim pirmie Forda modeļi ar savu dārdoņu, dūmiem un, galvenais, ar neizprotamo savas kustības cēloni spētu iedvest bailes un likt bēgt mameluku jātnieku izlases vienībām. Es nemaz nerunāju par ūdeņraža bumbu sprādzieniem, par zemūdenēm, kas, neiznirstot virs ūdens, spēj apbraukt apkārt zemeslodei, kā atomdeg- vielu izmantodamas tik mazus un tik vieglus urāna stie­nīšus, ka tos var ielikt reaktorā viens spēcīgs vīrs. Tie jau būtu brīnumi deviņpadsmitā gadsimta iedzīvotājiem, kad daudzi domāja, ka pēc fonogrāfa un elektriskās spul­dzes zinātnei ne ar ko mūs vairs neizdosies pārsteigt.

-— Bet tad jau brīnums vispār vairs neeksistē, — es teicu. — Nabaga cilvēce! Ticība brīnumam tik bieži atviegloja tās eksistenci!

-— Jūs maldāties, eksistē! atbildēja profesors. — Mēs arvien izjutīsim godbijību pret to, kam nespējam atrast cēloni. Vai tad mūsdienu bioķīmiķa pārdomas nav dievišķas pielūgsmes pilnas, kad viņš saduras ar dzīvības procesu mīklām? Un mani kolēģi, astronomijas speciā­listi! Ienirstot patiešām bezgalīgajās visuma dzīlēs, kurās ir zvaigžņu pasauļu miriādi, pasakaini, mirdzoši miglāju pavedieni, viņu sirdis taču pārņem sajūsma, kas ļoti tuva reliģiskai ekstāzei? Jā, bieži šķiet, ka mēs, zinātnieki, esam dzestras dabas vīri, kas visu apsver, kam sveši pa­saulīgie satraukumi, tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Brī­numa izjūta ierodas pasērst pie mums daudz daudz bie­žāk nekā kanibālu virsaiša cirtainajā galvā, kas pilna ar māņticību kā ķirbis ar sēklām.

— Profesor, piedodiet, ka esmu tik pārdrošs, bet vai tad modernā zinātne nenonāk pretrunā ar reliģiska­jām jūtām?

— Kāpēc? — Donalds Rejs iejautājās un nez par ko pasmaidīja. — Es tā nedomāju — es personīgi labāk uz­drošinātos sadusmot mūsu šerifu nekā draudzes mācītāju, kas sprediķo man un manas laboratorijas līdzstrād­niekiem.

— Bet modernā zinātne ir atklājusi tik daudzus fak tus, kas runā pretim svētajiem rakstiem, iebildu diez­gan bikli.

— Ak par to jūs runājat! — profesors iesmējās. — Tā ir liela kļūda, jāpiebilst, diezgan izplatīta kļūda. Modernā zinātne nevar būt pretrunā ar svētajiem rakstiem, tāpat kā jūras dzīļu iemītnieks kašalots nespēj uzsākt cīniņu ar lauvu vai vilku baru. Svētie raksti un zinātne ir dažādu kategoriju parādības, tās nemaz nav nostādāmas viena otrai pretim. Vai saprotat — tām nav piemērota ringa, kur tās varētu sastapties viena ar otru. Kad es iegrimstu domās par brīnišķīgajiem dabas likumiem, par pasaules radītāja gudrību, tanī brīdī es ne ar ko neatšķiros no visticīgākā un patiesākā draudzes locekļa, tanī brīdī esmu reliģisko jūtu varā. Bet, kad sāku aprēķināt, teiksim, kāda debess sektora zvaigžņu kustības vidējo paliekošo ātrumu, tanī brīdī mana noskaņa kļūst pavisam citāda. Es strādāju un neesmu vainīgs, ka senlaiku priesteri pa­sauli bija iedomājušies mazliet citādi nekā es, kura rīcībā ir gudri un smalki mēraparāti. Gluži tāpat mūsu ūdens­vada labotājs, izskrūvēdams ieplaisājušu krānu, domā tanī mirklī tikai par to, vai krāns jāgriež pa kreisi vai pa labi, un neko vairāk, tomēr tas nebūt viņu netraucē dedzīgi ticēt dievam un rast lielu jo lielu apmierinājumu lūgšanās. Arī reliģiju nevajag saprast vienkāršoti, bur­tiski, svētie raksti man šķiet īpatnēja jaukuma piestrā- voti, jo sevišķi tāpēc, ka visi jautājumi, kuri satrauca mūsu senčus, joprojām ir neatrisināti un paliks neatri­sināti, ticiet, neatrisināti uz mūžu mūžiem.