Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Profesor, viss, ko jūs man pastāstījāt, satrauc mani līdz sirds dziļumiem, bet vai nevarat pateikt, ko šinī jau­tājumā pasākuši Padomju Krievijas astronomi?

— Ticiet, visai maz. Viņi tik ļoti aizrāvušies ar kos­mosa praktisko iekarošanu, ar saviem pavadoņiem un raķetēm, ka diezin vai veltīs daudz līdzekļu un laika šādas, es teiktu, altruistiskas problēmas — tīrās zinātnes problēmas pētīšanai.

— Pēdējais jautājums. Ko domājat uzsākt sakarā ar savu atklājumu?

Tikai vienu! Papūlēšos stāties sakaros ar šo noslē­pumaino pasauli. Esmu panācis vienošanos, ka manā rīcībā nodos lielu lokatoru staciju, kas līdz šim nodarbo­jās ar Mēness lokāciju. Tiklīdz radīsies iespēja, tūlīt pa pūlēšos raidīt uz šo galaktiku veselu sēriju stingri no teiktas formas impulsu. Teiksim, P signālu komplektu vai kaut ko līdzīgu.

— Es, šķiet, saprotu jūsu domu! Jūs gribat izmantot kosmosā to «logu», ko izcirtuši šīs tālās un brīnišķīgās galaktikas iedzīvotāji.

— Jā, gribu viņiem signalizēt, ka šeit uz Zemes ir domājošas būtnes . . . Iespējams, ka viņi mums atbildēs.

— Atbildēs, bet kas viņi tādi ir?

Divdesmitā gadsimta eņģeļi, — pasmaidīja profe­sors. — Kas var zināt, kādās formās realizēsies svēto rak­stu atklāsmes? Kas to var zināt? …»

Viņi taisās raidīt radiosignālus? — Grigorjevs jau­tāja. — Bet tas taču var būt ļoti bīstami!

— Jā, ja viņi nejauši noraidīs to impulsu kombinā­ciju, kas iedarbina releju Aleksejeva pavadonī, — sacīja Ļedņevs.

— Tad notiks katastrofa, — Topanovs strauji piecēlās no galda un sāka staigāt pa istabu. — Man ir skaidrs, ka viņi jābrīdina, bet, ja grib brīdināt, tad jāizstāsta viss. Ilgāk vilcināties nedrīkst.

— Bet mūsu ziņojums sacels lielu traci! —iebilda Ļedņevs.

Vai jūs domājat, ka veselu pasauli var radīt bez trača? — Topanovs iesmējās. — Bet nav jau ko brī­nīties, ikviens mūsu jauns solis, ikviena uzvara ceļā uz nākotni vienmēr ir sacēlusi traci un arī kaut ko vairāk. Draugi cildinās pēc nopelniem, ienaidnieki centīsies no­klusēt vai apmelot, tomēr izvēles nav. Vairāk upuru ne drīkst būt!

Satraucoša, vienkārša melodija, kas miljonu sirdīs vieš gaidas un saviļņojumu. «TASS ziņojums,» atskanēja bieži dzirdēta diktora balss. «Padomju Savienībā ilgāku laiku tika izdarīti eksperimenti, lai izpētītu apstākļus, kādos rodas zvaigznes. Padomju zinātnieki konstatēja jaunus, zinātnē līdz šim pilnīgi svešus vielas un enerģijas pār­vietošanās un koncentrēšanās ceļus kosmosā. Sasniegtie rezultāti deva iespēju teorētiskos pētījumus pārbaudīt eksperimentāli. Šinī nolūkā tika palaista speciāla raķete, kuras priekšējā daļā atradās mākslīgais Zemes pavado­nis. Pēc iziešanas orbītā un raķetes pēdējās pakāpes atdalīšanās speciālas palīgraķetes koriģēja ātrumu. Šo brīd pavadonis riņķo apmēram trīs Zemes rādiusu aug­stumā. Visa zinātniskā aparatūra atradās speciālā kon­teinerā kompaktā veidā. Aparatūrā ietilpst fotoelementi, kuri dod enerģiju, izmantojot saules radiāciju; kondensa­toru baterija, kuru fotoelementi regulāri uzlādē, sasnie­dzot ļoti lielu spriegumu; elementāro daļiņu paātrinātājs kompaktā veidā un pārējā aparatūra. Pavadoņa centrā atradās izjaucama tērauda lode ar pulvera lādiņu, pēc kura eksplozijas visas iekārtas detaļas tika izsviestas telpā, kur tās kopā sasaistīja ļoti izturīgi un smalki metāla pavedieni. Mainīgā gravitācijas lauka iedarbība (izmantojot pavadoņa relatīvo stāvokli, tam virzoties pa eliptisku orbītu) kopā ar elektrisko un magnētisko lauku

iedarbību, kuri rodas ap paātrinātām elementārajām da ļiņām, deva iespēju izveidot ierobežotā telpas daļā mikro zvaigžņu uzliesmošanai labvēlīgus apstākļus. Sajā māk­slīgi radītajā kosmosa saliņā fiziskie procesi norit ap­mēram divdesmit miljardu reižu ātrāk nekā uz Zemes. Šī fakta sekas - visas šīs pasaules mērogu kolosāla sa­mazināšanās.

Cilvēka ģēnija pamodinātie kosmosa spēki, kas līdz šim bija apslēpti, liecina par radošo spēku pārsvaru pār ārdošajiem spēkiem. Jau pirmajās eksperimenta dienās ar speciālu projicējošu ierīci reģistrēta mirdzošu objektu rašanās, kuru skaits nepārtraukti palielinājās. Šobrīd ap mūsu Zemi riņķo mākslīga zvaigžņu kopa, kurā ietilpst apmēram divi simti piecdesmit miljardi zvaigžņu.

Tas ir ļoti liels padomju zinātnieku sasniegums, kas sagrauj novecojušos priekšstatus un cilvēkos ar mazu zinātnisku pieredzi var radīt pamatotas šaubas. Turklāt iespējams, ka zinātnieki, kuri turas pie ideālistiskiem uz­skatiem, mēģinās izmantot šo cilvēces vēsturē vēl ne­piedzīvoto eksperimentu, lai atkal «gāztu» materiālismu, mēģinās izmantot šo eksperimentu reakcijas labā. Nav šaubu, ka atskanēs balsis, it kā zvaigžņu rašanās tukšumā esot pretrunā ar marksismu, jo liecinot, ka materiālais var rasties no nekā. Šādus uzbrukumus atvairīt esam sa gatavojušies. No mūsu filozofijas viedokļa mums ir tie­sības uzlūkot vakuumu nevis kā ģeometrisku telpu, kurā «nekā nav», bet kā bezgala sarežģītu un objektīvi eksistē jošu materiālu vidi ar daudzām mums nezināmām īpašībām.

Izmēģinājuma rezultātā noteikti konstatēts, ka ne par kādu visuma «siltuma nāvi» nevar būt ne runa. Kā zināms, šīs teorijas piekritēji izplatīja pesimistisku uz­skatu par visumu, pareģoja, ka tam draudot nenovēr­šama bojā eja, uzlūkoja to par dziestošu, savu siltumu izstarojošu zvaigžņu pasauli. Tagad objektīvi ar tiešu eksperimentu ir izpētīti enerģijas migrācijas (pārvieto­šanās) ceļi, atklāti vielas rašanās likumi. Zvaigžņu vei­došanās, izrādās, ir saistīta ar topošām elementārām daļi­ņām. Līdz ar to rasts izskaidrojums, kā izveidojas miglāji un kā rodas gāzu mākoņi ap mums zināmām galaktikām. Paveiktā darba nozīme nemaz vēl nav ap­

tverama. Pēc dažiem datiem kļūst acīm redzams, ka mūsu Saules izstarojumu pārsteidzošā stabilitāte, pastā­vība izskaidrojama ar to, ka procesi, kuri noved pie zvaigznes izveidošanās, notiek ari mūsu dienās; saules ne vien apdziest, bet ari nepārtraukti uzliesmo, un šo pro­cesu vienotība nosaka zvaigžņu likteni. Saules enerģijas avots var būt ne tikai kodola termiskās reakcijas, bet arī daži, kaut ari līdz galam vēl nenoskaidroti tapšanas pro cesi, kas saistīti ar dziļām vakuuma īpašībām, — šis fakts ļauj mums secināt, ka Saules tipa zvaigznēm ir daudz garāks mūžs, nekā to domāja līdz pašam pēdējam laikam. Šie teorētiskie un eksperimentālie pētījumi dod iespēju secināt, ka Saules mūžs būs ievērojami garāks par aprēķi­nāto. Cilvēce pastāvēs praktiski nemainīgos apstākļos .daudzus miljonus un miljardus gadu, un tas ļauj uzlūkot nākotni daudz optimistiskāk, nekā to mēģina iztēlot daži pseidozinātnieki, kuri, ja mēs attiecinām uz viņiem popu lāro Bekona izteicienu, savas zinātnes nespēku pūlas pār vērst par apmelojumiem, kas vērsti pret dabu.

Šobrīd mākslīgā zvaigžņu kopa ir avots, kas sniedz ļoti vērtīgas ziņas par zvaigžņu pasauļu evolūciju. Aiz ritējušajā laikā šī galaktika ir vismaz deviņsimt reižu apriņķojusi ap savu centru, citiem vārdiem, tā ir veido jums, kas eksistējis vismaz sešdesmitkārt ilgāk neka mūsu Piena Ceļa Galaktika.

Sensenos laikos cilvēki savas pasakās, teiksmās, mītos piedēvēja dievišķīgo radīšanas un sagraušanas spēku sa­viem dieviem un varoņiem. Tautas kopīgais saprāts šajās fantastiskajās izdomās izpaudās sevišķi diženi. Tagad visi redz nevis dievs, bet cilvēki kļūst tik vareni, ka iepretim šai varenībai nobāl pat vispārdrošākā izdoma. Piepildās renesanses laikmeta krietnāko vīru nojautas; viņi atskārta, cik varena būs cilvēce, un rosīgi līdzināja ceļu šai varenībai. Dziļi cilvēcisks bija dievs, kas it kā radījis Sauli un Mēnesi, kā to savās nemirstīgajās fres kās tēlojis diženais Mikelandželo, bet tagad kosmosa iekarošanas problēmas pārsniegušas ne vien teorētiskos kabineta aprēķinu ietvarus, bet kļuvušas par darbības, par prakses problēmām. Cilvēce sāk iet jaunus ceļus mūsu apkārtējās pasaules izzināšanā — ceļus, kuros zūd attālums starp sapņiem un realitāti, kļūdams par arvien