Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Pat ja mēs atzītu, ka mēģinājuma rezultātā radies kaut kas tāds, ko cilvēki pagaidām nespēj pieveikt, vai tad projekta autori nav tie, kuriem pienākums visu atkal savest normālā kārtībā? Vai tad zooloģiskā dārza īpaš­niekam nav pienākums, pat riskējot ar savu dzīvību, no­tvert un atkal ieslodzīt krātiņā plēsīgu zvēru, kas nejauši izkļuvis brīvībā? «Pārtraukt!» tāda ir mūsu prasība.»

Tanī pašā dienā padomju un ārzemju korespondentiem tika sarīkota preses konference, kurā Topanovs padomju valdības uzdevumā sniedza sensacionālu paziņojumu.

— Cienījamie padomju un ārzemju preses pārstāvji, — sacīja Topanovs, — jautājums par padomju pavadoni paātrinātāju ir daudz sarežģītāks, nekā tas šķiet. Pēc mūsu pārliecības, pavadonis spēj atvairīt jebkuru uzbrukumu, kas apdraud tā eksistenci, vienalga, kādus līdzek­ļus izmantotu tie, kuri censtos pavadoni sagraut. Sis pavadonis nav iznicināms!

Saskaņā ar datiem, kas gūti ilgstošā izmeklēšanā, nav izslēgta iespēja, ka ap tiem miljardiem zvaigžņu, kas piepilda pavadoņa paātrinātāja iekšējo telpu, eksistē sa­prātīgas, dzīvas būtnes. Jā, saprātīgas, dzīvas būtnes krāšņā jo krāšņā plaukumā, tāpēc ka mākslīgā galak­tika ir vecāka ne vien salīdzinājumā ar mūsu Zemi, bet arī salīdzinājumā ar visu mūsu Galaktiku.

Ļoti iespējams, ka saprātīgās būtnes, kuras dzīvo uz šīm mikroskopiskajām planētām, fiziski ir citādas nekā mēs, cilvēki, bet, ja hipotēzi uzskatām par pareizu, tad viss tūlīt kļūst izskaidrojams. Pirms miljoniem savu gadu, rēķinot pēc viņu laika, šīs būtnes sākumā izplatījušās starpzvaigžņu telpā un vēlāk, šķiet, apvienojušas savus pūliņus. Nav šaubu, ka šīs būtnes zina nesalīdzināmi sva rīgākas dabas likumības nekā mēs, un līmenis, kādā šo brīd vēl atrodas Zenļes zinātne un tehnika, nemaz nav sa­līdzināms ar šo būtņu varenību. Ikviens, kas uzmanīgi vērojis zinātnes attīstību divdesmitajā gadsimtā, skaidri redz, ka visu nozaru zinātnes attīstās arvien straujākā tempā. Simt gados cilvēce nosoļojusi savā attīstības ceļā no tvaika līdz spēcīgām elektriskām mašīnām un atom­stacijām, visās pasaules valstīs enerģiski veic darbus kodola termisko reakciju apgūšanā. Jums visiem zināms, ka cilvēks, kurš pirmais saskaldīja atomu — es te runāju par Rezefordu, — domāja, ka atomenerģiju praktiski sāks izmantot apmēram 2000. gadā. Tomēr visiem zināms, ka jau 1945. gadā eksplodēja pirmā atombumba un 1954. gadā sāka dot strāvu pirmā atomelektrostacija.

Attīstības temps arvien straujāks kļūst arī mūsu dienās. Cilvēce jau izgājusi kosmosā, tiek radīti desmiti un simti mākslīgo Zemes, Saules un planētu pavadoņu. Nav ne­kādu iespēju paredzēt, cik liela un dižena būs cilvēces vara kaut vai pēc desmit tūkstošiem gadu, bet šinī gadī­jumā mums jārunā par miljardiem gadu! Šoreiz mums jāņem vērā ne vien kādas atsevišķas planētas cilvēces spēks un varenība, bet daudzu jo daudzu miljonu planētu apvienotas, brīvas cilvēces spēks un varenība. Man un maniem biedriem, kas esam izpētījuši visus materiālus

sakarā ar šā pavadoņa palaišanu un novērošanu, ir pil­nīgi skaidrs, ka jau pats mēģinājums iznīcināt veselu pa­sauli, ko apdzīvo dzīvas un saprātīgas būtnes, ir neģēlība, ir noziegums pret cilvēcību.

Vienīgais, kas man šobrīd ļauj mierīgi raudzīties nākotnē, ir tas, ka no mākslīgās galaktikas viedokļa mūsu Zeme ir parasta planēta ar visai zemu zinātnes un teh­nikas līmeni un mēs nespējam viņus apdraudēt. Mums jānosoļo garš un slavens cīņu un darba ceļš, iekām spē­sim izveidot apvienību ar kādām saprātīgām būtnēm, ku­ras dzimušas uz dažādām planētām. Mums viss vēl ir nākotnē — gan vissīvākās kaujas, gan visbrīnišķīgākās dziesmas. Mēs uzvarēsim, par to nav jāšaubās, bet es ne­gribētu, lai cilvēki aptraipītu sevi ar apzinātu mēģinā­jumu iznīcināt veselu pasauli, veselu galaktiku … «Ap­stājieties, kungi, kamēr nav par vēlu, nerotaļājieties ar uguni!» tas man ir uzdots paziņot ar jūsu avīžu starp­niecību.

— Topanova kungs, — aši iesaucās avīzes «Monde» priekšstāvis, — jūs nupat runājāt par to cilvēku draus­mīgo atbildību, kuri var mēģināt iznīcināt šo mākslīgi radīto pasauli, un es esmu vienis prātis ar jums. Taču atļaujiet pievērsties Padomju telegrāfa aģentūras pirma­jam paziņojumam. Tajā bija sacīts, ka jūsu laboratorijas darbiniekus katastrofa pārsteigusi tieši tanī mirklī, kad viņi mēģinājuši izārdīt lidojošā paātrinātāja konstruk­ciju. Mēs dzirdam te skaļus vārdus un aicinājumus būt humāniem. Bet kā tad jūs vērtējat savu mēģinājumu, jūs taču paši gribējāt iznīcināt šo mākslīgo pasauli?

-— Objektīvi vērtējot, šāds mēģinājums bija nepareizs, bet laboratorijas darbiniekiem, kā tas tagad pilnīgi pre­cīzi noskaidrots, nav ne prātā nācis, ka ap šīm mikro- zvaigznēm iespējama dzīvība. Šķiet, viņi tik ļoti aizrā­vušies ar neredzētā eksperimenta norisi, ka tūlīt pēc māk­slīgo zvaigžņu dīgļu izveidošanas uzskatījuši eksperi­mentu par pabeigtu. Iespējams, viņi baidījušies, ka zvaig­znes attīstīsies vēl tālāk.

— Nezināšana taču nav attaisnojums! — «United Press» korespondents piebilda. — Jūs brīdināt rietumu pasauli no grēcīgas rīcības, tomēr nenosodāt padomju zinātnieku analoģisku darbību.

— Labi, — Topanovs tūlīt atbildēja, — ja jūs runājat par grēkošanu un līdzīgām kategorijām, tad es jums atbildēšu tādā pašā garā … «Kungs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara …» Šīs jaunās galaktikas radītāji bargi sodīti par savu pārsteidzību, par zināmu aprobežo­tību. Viņi vēl tagad ieslēgti kristāla kapenēs, kas vienā mirklī radušās katastrofas brīdī. Mēs atcerēsimies viņus ar godbijību, bet no viņu kļūdas mums visiem kaut kas jāsecina.

— Maksim Fjodorovič, — «Pravdas» pārstāvis griezās pie Topanova, — jūs runājāt par visu galaktikas saprā­tīgo būtņu iespējamo apvienošanos. Kādā veidā, pēc jūsu domām, var notikt šāda apvienošanās?

— Kaut vai fantastisko darbu autoru «lielā loka» veidā. Skaidrs, ka tā būs dažādo zvaigžņu apakšsistēmu, dažādo planētu brīvu un tiesībās vienlīdzīgu iedzīvotāju apvienība. Apvienība, balstoties uz kopīgiem jautāju­miem, kuri var dziļi interesēt domājošas būtnes, tāpat kā kopīga ideoloģija un veicamie uzdevumi uz mūžu mūžiem apvienojuši visas sociālistiskās nometnes valstis.

— Topanova kungs! — skaļi iesaucās «New York Times» korespondente. — Topanova kungs, jūs laikam domājat, ka šie miniatūrie cilvēciņi, kas nodzīvojuši mil­jardiem gadu, nezinās nekā labāka, kā apvienoties uz komunisma principiem?

— Jā, es tā domāju. (Zālē liels troksnis.) Kungi, neuz­traucieties, neuztraucieties! Domāju, tāpēc, ka komu­nisma pasaules uzskats, Komunistiskās partijas ideolo­ģija ir vienīgais pareizais un vienīgais praktiski lietderī­gais visas filozofijas attīstības rezultāts. Atzīstu par vaja­dzīgu paziņot, ka eksperiments, kurš izpaudās norobežo­tas telpas radīšanā ar citādu laika ritējumu nekā pie mums, guvis panākumus ievērojamā mērā tāpēc, ka no­tikusi sistemātiska un apzināta dialektiskā materiālisma filozofijas ieviešana dabas zinātnē.

— Topanova kungs (jautā žurnāla «Seventeen» kores pondents), jūsu paziņojums stāvokli padara pavisam citādu. Ja jūs domājat, ka mākslīgā pasaule tiešām dzīvo pēc komunistu ideoloģijas, tad tas ir briesmīgi! Vienīgā cerība, ka šoreiz jūs ne visai veiksmīgi esat izmantojuši savu mācību un esat kļūdījušies.