Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

-- Briesmīgi? Kāpēc?

— Es teicu — briesmīgi! Ko lai izjūt daudzi, "ļoti daudzi pilsoņi valstīs, kurās valda pasaules uzskats, kas atzīts par pareizu rietumu pasaulē, ja šie pilsoņi uzzinās, ka virs viņu galvām riņķo miriādi komunistu? Tas tiešām ir briesmīgi, kaut arī viņi nav saredzami un ir ieslēgti brīnumainā apvalkā, no kura, es ceru, viņi ārā neizkļūs.

— Tomēr nesaprotu: kāpēc mums no tā jābaidās? — Topanovs jautāja.

— Topanova kungs, nevis jums, bet mums. (Rosība, smiekli.) Vajag tikai mirkli pieļaut, ka tas viss ir patie­sība, ka mikroskopisko cilvēciņu cilts, kas daudz daudz spēcīgāka nekā mēs, jebkurā brīdī var iejaukties mūsu Zemes darīšanās …

— Atļaujos izteikt jums pretjautājumu: kādā nolūkā iejaukties?

— Kaut vai tādēļ, lai ieviestu komunismu uz visas mūsu planētas …

— Varat gulēt mierīgi, pavisam mierīgi. Jūsu valstī komunisms nenovēršami būs arī bez iejaukšanās no ārie nes. Jūsu pašu valsts komunisti to sasniegs drošāk, labāk un drīzāk nekā jebkurš cits.

— Topanova kungs (jautā «Daili) Mirror» korespon dents), sakarā ar mana kolēģa aizrādījumu lūdzu pa­skaidrot, kādas ir jūsu domas par to, ka ārējā pasaulē, precīzāk runājot, uz mūsu Zemes, var ierasties šīs mikro- pasaules pārstāvji. Vai tiešām viņi uz visiem laikiem ieslēgti šajā paātrinātāja ritenī vai arī var izkļūt no tā?

— Bez šaubām, spēj izkļūt, tas man ir pilnīgi skaidrs! (Vispārējs satraukums.)

— Un viņi ir tādi mazi cilvēciņi? («New York Times» korespondentes Elizabetes Džarelas jautājums.) Viņi ielī dīs visur kur! . .. Ak dievs, viņi var ielīst man ausī! . . .

— Un uzzināt, ko domājat, kad jūs strostē šefs! (Zāle smiekli.) Neuztraucieties, Džarelas kundze, ja viņiem izdosies izkļūt ārpus savas pasaules robežām, viņi tūlīt pārvērtīsies par būtnēm, kas pēc lieluma līdzināsies man un jums. Tiešām, tie apmēri, tie tilpumi, kādus aizņem atomi un molekulas viņu pasaulē, var eksistēt tikai zinā­mā, mākslīgi radītā telpas daļā. Iekļūšanai mūsu pasaulē jābūt saistītai ar visu apmēru atbilstošu palielināšanos.

Jo ļaunāk! («U. S. News World Report» korespon­dents.) Jo ļaunāk! Tad jau šie briesmīgie saprāta un neticības radījumi kolonizēs Zemi. (Zālē troksnis.) Viņi ieradīsies pie mums un nodibinās savu kārtību! Viņi pa­darīs mūs par vergiem!

Komunisms nenodarbojas ne ar verdzības ieviešanu, ne ar kolonizāciju, ar to ir nodarbojušies un nodarbojas kapitālisti.

— Topanova kungs, tad lai dievs dod, ka tur tiešām butu komunisms (atkal iDailg Mirror» korespondents), kaut gan tas ir vienādojums ar pārāk daudziem nezinā­miem. Tomēr es gribu jautāt kaut ko būtisku. Ja jau šeit tik daudzas reizes sākušās valodas par ideoloģiskiem jau­tājumiem, tad lai man atļauts uzzināt: vai fakts, ka veselu pasauli radījis viens cilvēks vai darbinieku grupa, nav pretrunā absolūtajam radīšanas akta noliegumam, uz kura taču pamatota ateistiskā reliģijas kritika? Citiem vārdiem, — ja cilvēks, kā jūs apgalvojat, radījis veselu pasauli, vai tad mūsu pasaule nav kādas dievības radīta?

— Es personīgi pazinu biedru Aleksejevu, viņš va­dīja zinātnieku grupu, kuri veica šo slaveno zinātnes varoņdarbu. Varu jums apliecināt, ka Aleksejevs bija vis­parastākais cilvēks, kurš kopā ar savu tautu pārcietis gan likstas, gan veicis varoņdarbus. Skolnieks, students, pēc tam karavīrs, tad atkal students; mācījies, karojis, mab dījies, ja kaut ko nav sapratis. Visparastākais cilvēks. Ja viņam izdevies atklāt kaut ko diženu, tad tikai tāpēc, ka viņš balstījās uz visas mūsu Zemes cilvēces gadsimtiem uzkrāto kultūras mantojumu. Jā, šai zinātnieku grupai ir izdevies izdarīt apbrīnojamu eksperimentu, apbrīno­jamu mēģinājumu, kas novedis pie veselas pasaules raša­nās, kurā turklāt, kā redzams, ir dzīvas būtnes. Bet vai tad mēs, komunisti, kādreiz esam šaubījušies, ka cilvēka prāta spēks ir bezgalīgs? Esmu pārliecināts — mūsu bērni, mūsu mazbērni risinās vēl brīnišķīgākas problē­mas. Šie vēl ir tikai ziedi, augļi būs vēlāk. (Zālē troksnis.) Ja mēs nerotaļājamies ar skaļiem vārdiem par «dieviš­ķīgo aktu» un līdzīgiem appelējušiem jēdzieniem un frā­zēm, tad paveiktais atklājums ir pilnīgi saprotams un ar laiku kļūs parasts un pieejams, kā šobrīd parasta un pie­ejama ir kļuvusi, teiksim, uguns iegūšana. Jūsu šķiltaviņas, Antonij Blu kungs, ar kurām jūs visu laiku rotaļā­jaties, laikam gan jums sagādātu dievišķu varu pār veselu seno neandertāliešu cilti … Protams, dažs labs var sākt domāt, — ja jau modernā zinātne atzīst kaut ko līdzīgu «radīšanas aktam», vai tad nav jau jāatzīst, ka iespējama zinātnes izlīgšana ar reliģiju, un jāpamēģina attēlot mūsu pasauli kā zināma dievišķa saprāta, dievišķu visur esošu roku darbības rezultātu? Kungi, šādu secinājumu neap­šaubāmi izdarīs mūsu idejiskie pretinieki, bet tas nebūs nekas jauns, nebūs nekas negaidīts. Sāds secinājums jau izdarīts attieksmē uz visu cilvēces kultūras progresīvo kustību. (Zālē troksnis.) Mēs no tā nebaidāmies. Mēs zi­nām, ka ikviens patiess zinātnes sasniegums vienmēr kādu laiku kļūst par ideālistisku sagrozījumu objektu un atjauninātā reliģiskā tumsonība ikvienā izdevīgā reizē rīkojusi materiālismam bēres. Tiklīdz konstatēja elemen­tāro daļiņu pārvēršanos elektromagnētiskā izstarojumā, tūlīt sākās valodas par matērijas anihilāciju, par matē rijas iznīcināmību; relativitātes teorija radīja spriedelē­jumus, ka visums izveidojies no kaut kāda «vispasaules atoma», kas spējīgs paplašināties . . . Modernajā zinātnē nav neviena liela atklājuma, kas nebūtu izmantots reak cijas nolūku labā, tumsonības labā, reliģijas labā. Bet kas gan teiks: «Ak jaunos zinātnes atklājumus izmanto pret materiālismu? Tad jau vajag apstādināt zinātnes progresīvo attīstību, nevajag izdarīt atklājumus!» Ceru, ka tik smieklīgu secinājumu neviens negribēs izdarīt. Kungi, mēs pacietīgi, neatlaidīgi un bezbailīgi aizstāvēsim jebkuru jaunu atklājumu, izklāstot tā filozofisko nozīmi no marksisma viedokļa. Un ir jau arī ko aizstāvēt! Mēs sintezējam, kaut arī nelielos daudzumos, olbaltumu — dzīvības nesēju. Bez sevišķiem izdevumiem mēs iegūsim ēdamo eļļu no dažām aļģu sugām, — un vai te nav jāat ceras bībelē minētās piecas maizes, ar kurām paēdināta vesela tauta? Vai tad atomsprādzieni kosmiskajā telpā, kuri gūst enerģiju no saules reakcijām, nav jaunas zvaig znes «radīšanas akts»?!

Jā, cilvēki gūst patiesi dievišķu varu pār dabas spē­kiem, bet gūst vienīgi ar zināšanām. Vēl vairāk — nā­kotnē cilvēku vara pār dabas spēkiem būs iedarbīgāka, elastīgāka, precīzāka, diženāka nekā mistiskā vara, ko mācītāji piedēvē ikvienai dievībai, ikvienai reliģijai. Cil­vēce jau tagad sasnieguši visu to, ko «pareģojušas» reli­ģiskās leģendas. Apokrifu «dzelzs putnus» pat ticīgie lido­šanas prasmes ziņā vērtē zemāk nekā reaktīvās lidmašī­nas, bet kā gan pasmīnētu pagājušā kara veterāns, pat tad, ja viņš ticētu dievam, dzirdot, ka garīdznieks mēģina viņu iebiedēt ar «ugunīgām bultām», un kā lai veterāns nesmaida, ja ir jau bijusi Volgograda! Šeit mēs runājam par to, ka Aleksejevs «radījis veselu pasauli», bet, ja ieskatāmies dziļāk, tad no kaut kā «dievišķa» te nav ne vēsts. Mēs, cilvēki, esam tikai radījuši tādus pašus apstāk­ļus, kādos bezgala varenie dabas spēki katru stundu, katru mirkli rada pasauli mums visapkārt. Šie spēki gu­vuši pielikšanas punktu, raduši izeju, un, kad jau pastā­vēja visi nosacījumi, lai sāktos kāds notikums vai pro­cess, tad notikums nevarēja nesākties, process nevarēja nesākties, vienalga, vai runa ir par revolūciju vai zināt­nisku atklājumu. Bieži vien nav nemaz vajadzīgs zināt visus procesa sīkumus, detaļas, tāpat kā zemniekam nav vajadzīgs zināt visu ļoti sarežģīto bioķīmisko un foto ķīmisko reakciju kompleksu, kas norit dīgstošajā graudā, zaļajā lapā, briestošajā vārpā. Zeme un ūdens, gaiss un saule •— lūk, kas vajadzīgs auga attīstībai un augšanai, un mūsu senči pirms tūkstošiem gadu iepazinuši šo pro cesu, kas pēc sava satura ir neizsīkstošs.