Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

īsāku laika sprīdi — īsu, bet trauksmainu, cīņām un uzvarām bagātu laika sprīdi. Šis ir padomju zinātnieku paliekamais nopelns. Lai ar jaunu spēku atskan pravie­tiskie vārdi, ko teicis Ciolkovskis, zinātnieks, kurš tik daudz darījis starpplanētu lidojumu teorētiskajā pamato­šanā: «Kosmoss nav radījis ļaunumu un maldus, bet visa esošā saprātu un laimi!»

Cilvēce soļo uz saprātu un laimi, un tas ir komunisms.

Šis brīnišķīgais atklājums, patiesi varonīgā ielaušanās dabas noslēpumos nav notikusi bez upuriem. Uaba stingri sargā savus noslēpumus, un zinātniekiem un inže­nieriem vēl līdz šim ir jāriskē. Tomēr šinī gadījumā bries­mas radās pilnīgi negaidot un, kā redzams, saistītas ar tādiem dabas faktiem un īpašībām, ar kādiem cilvēce līdz šim vēl nav saskārusies. Tiem ārzemju zinātniekiem, kas pētīs mākslīgo zvaigžņu kopu, kura ir nozīmīgs topošas galaktikas modelis, esam pilnvaroti paziņot, ka mākslīgās zvaigžņu kopas novērojumi nav bīstami, izņemot mākslī­gās zvaigžņu kopas apstarošanu ar radiostariem, kas modulēti gausākos ģeometriski pareizas formas signālos. Nekādā ziņā nav pieļaujama impulsa raidīšana, kura forma minēta paziņojuma beigās. Jāiegaumē, ka ar šādas formas impulsu bija paredzēts atvienot citu no citas pavadoņa paātrinātāja daļas, un šī atvienošana varēja būt vajadzīga tādu vai citādu iemeslu dēļ. Avārija, par kuru minējām iepriekš, norisinājās tieši tanī mirklī, kad tika mēģināts eksperimentu pārtraukt. Lai novērstu vel­tīgus upurus, mēs pētniekus brīdinām. Jebkuras dom­starpības lai izzūd tur, kur zinātne risina cildenus uzde­vumus un cērt jaunus ceļus uz nākotni …»

Šis paziņojums radīja vēl nepiedzīvotu atbalsi visā pa­saulē. Paziņojums sasniedza lidmašīnas debesīs, kuģus tālajās ziemeļu jūrās, to klausījās polāro staciju darbi­nieki un kādā Antarktīdas salā uzceltās akadēmiskās pil­sētiņas zinātnieki. Visu zemju darbaļaudis atbildēja ar jūsmīgām demonstrācijām pie padomju vēstniecībām un konsulātiem. Pat tie, kas mēģināja noklusēt, noniecināt, mazināt padomju zinātnieku varoņdarba nozīmi, sirds dziļumos kaunējās; šķiet, lepnums, ko izjūt jebkura cil­vēciska būtne par cilvēkiem, par viņu prātu, par viņu drosmi, neļāva uzreiz ķerties pie dezinformēšanas, pie

kuras tik ļoti pieraduši buržuāziskie žurnālisti. Apmul­sums — ar šādu vārdu vislabāk varēja raksturot stāvokli, kas valdīja monopoliem tuvo laikrakstu un žurnālu redakcijās. «Pirmais mākslīgais pavadonis bija apžilbi­nošs kā zibens, tagad visa debess laistās burvīgā mir­dzumā, tas nav noslēpjams…» ar rūgtumu rakstīja kāda franču avīze. Nevar ne noklusēt, ne apmelot — tāds bija secinājums. Tomēr buržuāziskā prese drīz «attapās no izbailēm». Taču, lai cik sīki bija pētījumi, kuru autori centās apšaubīt eksperimenta zinātnisko un praktisko no­zīmi, norisinājās kaut kas diezgan dīvains: rakstus uz­manīgi lasīja, lasīja vairākkārt, bet cilvēki vispirms cen­tās izprast patiesi notiekošā brīnišķīgo jēgu. Ļaunuma pilnajai čukstēšanai gandrīz neviens nepievērsa uzma­nību, «atspēkošanas» mēģinājumus uzņēma ar smiek­liem, kas vēl jo dzēlīgāki bija tāpēc, ka daudzas mazāk atkarīgas avīzes, bīdamās galīgi atbaidīt savus lasītājus, sāka ievietot neskaitāmas karikatūras un jocīgus stāstus. Atceros zīmējumu, kurā bija tēlots strauss, kas pabāzis galvu zem spārna. Raķetei līdzīgs lauva ar kakla siksnu, kurš zīmēts kā pavadonis paātrinātājs, lēkšiem skrien pie strausa. Ar vienas kājas pirkstiem strauss satvēris avīzi un pūlas tajā kaut ko saburtot. «Vai tiešām nav labākas nodarbošanās nekā lasīt «Daily Herald»?» iespiests zem zīmējuma. «Es apgalvoju, ka virves vispār neeksistē!» sāka skumīgs vīrelis, kuru kāda cita zīmējuma autors jau uzrāvis virvē pie karātavām. Humora cienītāju vērīgā acs lieliski saskatīja, ka skumīgais vīrelis gauži līdzīgs loti lielas laikrakstu sabiedrības vadītājam. Šādos apstāk­ļos bija vajadzīgi jauni paņēmieni, jaunas krāpšanas un iebiedēšanas metodes, un tās radās drīz jo drīz.

Melu kampaņu pirmais uzsāka okultistu biedrību pre­ses orgāns «Jaunā Pasaule».

«Loks noslēdzies,» vēstīja šis žurnāls, «laiku saistība sairusi, tuvojas lieli pārbaudījumi. Zinātnes attīstības gaita sagrāvusi racionālistu un reālistu izdomas. Cik no­žēlojami ir mūsu nelabvēļu pūliņi pilnīgi un galīgi no­liegt pat iespēju, ka no viņpasaules var ierasties bezmie- sīgi, bet materiāli gari! Mēs pilnīgi atbalstām tiekšanos izprast par «neko» dēvētā noslēpumu.

Pēc mūsu izcilā speciālista doktora Gustava Spela

domām, mēģinājums vispār izdarīts pareizi, taču neievē­rojot Urāna opozīciju attieksmē pret Merkūriju. Sinī ga­dījumā nedziestošas gaismas pilnais logs debess sfērā nav nekas cits kā sablīvēts, paātrināts un fosforizējošs garu pulks, kurā galvenokārt ietilpst sieviešu dzimuma perso­nas .. . Bet, kā saka doktors Spēts, eksperiments izdarīts pārāk vēlu. Viņa izsauktais feldmaršala Rommela gars nevis, kā parasti, sniedzis plašus komentārus par jaunā­kajiem uzskatiem atomu laikmeta stratēģijā un taktikā, bet tikai čukstējis: «Degšana, degšana, degšana . . . Cil­vēki, sargieties traucēt noslēpumaino neko . . .»»

«Avārija, kas piemeklējusi laboratoriju Padomju Sa­vienībā,» rakstīja franču avīze «Vie», «ir garīgās izlaidī­bas un pašpārliecinātības sekas. Mēs nevaram noliegt, ka daži sasniegumi zvaigžņu pasaules evolūcijas sfērā tie­šām demonstrēti visas pasaules acu priekšā, tomēr spīgu­ļojošais ziemsvētku eglītes izrotājums, kas dīvainā ne­atlaidībā riņķo ap zemeslodi, nekā svarīga vēl nepierāda. Secinājumi no tā. ka šis spīgulis pastāv, it īpaši secinā­jumi, ka cilvēku zināšanām nav robežu, cenšanās balstīt uz tā kaut kādus pierādījumus par cilvēces pastāvēšanu uz mūžu mūžiem ir vismaz tikpat nepamatota kā cilvē­ces nākotnes pareģošana pēc kafijas biezumiem. Plāna­jam mirdzošo punktiņu spietam var būt visdažādākais raksturs. Tie var būt uzliesmojoši kosmiskie putekļi, ko ietvēris speciāli konstruēts pavadonis; tas var būt arī mākslīgs veidojums, kurš modelē zvaigžņu kopas attīs­tības patieso ainu gluži tāpat, kā ar ūdens lāsēm, kas cita citu aprij, skolniekiem tiek ilustrētas mikroorganismu dzīvības norises. Tomēr ikviens modelis ir tikai aptuvens, dod tikai rupju īstenības atainojumu. Mākslīgais vien mēr ir un paliek tikai mākslīgs; var teikt, ka multiplikā­cijas filma, kurā rādīts, kā dievs rada Ādamu un Ievu, ne būt nav sliktāks pierādījums kā padomju fiziķu mēģinā­jumi …»

«Mēs prasām pārtraukt neprātīgo eksperimentu!» šāds virsraksts rēgojās ļoti lielā avīzē, kas pārstāvēja Volstrita finansu magnātu intereses. «Astronomija — klusuma un pārdomu cienītāju zinātne, priesteru un ērmīgu astrologu zinātne, nekaitīgu, pārdomās iegrimušu zinātnieku sfēra — padomju zinātnieku rokās pārvēršas par kaut

ko tādu, kas piesātināts ar vāji slēptu agresivitāti. Tāpat kā pirmajā mākslīgajā Zemes pavadonī mēs saskatījām starpkontinentālo raķešu ēnu, tāpat arī šajā šķietami ne­vainīgajā eksperimentā skaidri saskatāmi draudi. Arī tad, ja mēs pilnīgi ticētu jaunākajam ziņojumam, kas apbrī­nojamo dabas parādību, kuru pirmie atklājuši divi ameri­kāņu hidrologi Džonss un Datons, dēvē par padomju zinātnieku grupas sasniegumu, — arī tad, ja mēs ticētu visiem Padomju Savienības Telegrāfa aģentūras ziņo­jumā minētajiem apgalvojumiem, — arī tad nevar ne­iesaukties: «Mūsu miera labad pārtrauciet neprātīgo eksperimentu!» Bailes — lūk, ko iedveš šis paziņojums katram, kas to vērīgi lasījis. Visi zemeslodes iedzīvotāji pilnīgi atklāti tiek brīdināti nekādā ziņā neietekmēt pa­domju jauno mākslīgo Zemes pavadoni. Mūs brīdina, ka nevēlama radiosignāla raidīšana varot beigties ar kata­strofu. Šodien cilvēci uzaicina klusēt, šodien cilvēcei bez­spēcīgi jānoraugās uz šo «kaut ko», kas radies no «nekā»! Bet rītdien? Rītdien šis kaut kas diktēs savu gribu mums . . . Protams, šī griba ne ar ko neatšķirsies no to vīru gribas, kuri radījuši šo pavadoni. Šodien mums saka: «Sargieties darīt to. kas nepatīk mūsu pavadonim!» Rīt­dien mums teiks: «Dariet tikai to, kas patīk mums! . ..»