Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

prātojis Kašņikovs, «tad meklēšana jāturpina. Bet ja tā nav? … Tad tas ir fotoemulsijas brāķis. Tātad labajā pusē man ir filma bez pavadoņa, un es piemiedzu kreiso aci . . . Viss kļūst skaidrs. Tagad piemiegšu labo … Urā, tur tas ir! Tieši uz labajā pusē esošās filmas tumšais punkts — zvaigznīte ir ovāla. Drīzāk jāapskata arī citas filmas …»

Starp sešpadsmit negatīviem, kas atsūtīti 110 Krimas, Kašņikovs konstatējis četrus tādus, uz kuriem arī bijuši redzami izplūduši, uz šķautnes nostājušies diski — zvaigznes. Tikai tagad astronomi bija ieguvuši drošu pie­rādījumu, ka Aleksejeva pavadonis tiešām eksistē.

— Bet kāds tad tas ir? — Topanovs jautāja. •— Kāpēc šis pavadonis pats neatstaro gaismu un tā izpausmes ir tik dīvainas? Kāpēc tas zvaigžņu attēlus padara tik izplūdušus?

— Atbilde ir skaidra, — teica Kašņikovs, — man tā ir skaidra. Lido nevis pavadonis, bet gāzu sabiezējums. No­kļūdams iepretim tālām zvaigznēm, tas lauž gaismas sta­rus, kas nāk no šīm zvaigznēm. Pavadonis neeksistē kā cieta viela, drīzāk tas ir mākonītis vai komētas aste bez galvas.

— Bet tieši tas vēl nav pierādīts, — teica Grigorjevg. — Tomēr šodien mums uzsmaidījusi laime. Tikai tagad varam droši apgalvot, ka pa mūsu aprēķināto orbītu ne­pārtraukti riņķo mākslīgais pavadonis, kura fiziskā struktūra pagaidām nav zināma. Bet, kas attiecas uz gaismas laušanu, tad to mēs precizēsim.

Tanī pašā dienā pie Topanova atnāca avārijas koman­das priekšnieks un uzlika uz galda magnētisko pierakstu metāla kaseti. Ļoti tievā feromagnētiskā stieplē bija sīki ierakstīti visi signāli, kurus raidījusi Aleksejeva nelielā radiostacija. Tās antena, kā to varēja spriest pēc nedau­dzām, bet ļoti rūpīgi savāktām liecībām, gandrīz vien­mēr bijusi vērsta vertikāli uz augšu.

— Droši vien Aleksejeva pavadonī, — teica avārijas komandas priekšnieks, — ir bijusi kāda vadāma ierīce.

Kaseti tūlīt nespējām dabūt, jo bija jāsagraiza sakusu- šais raidītāja apvalks. Vai gribat zināt, ko domājam mēs, avārijas komandas locekļi? … Esam pārliecinājušies, ka galvenie postījumi ar visaugstāko temperatūru un vislie­lāko spiedienu bijuši tieši tur, kur atradies radiostacijas barošanas un manipulācijas bloks. Bet kas tur varēja eksplodēt?

Pierakstu stiepli ielikām magnetofonā, kas bija savie­nots ar oscilogrāfu, un uzmanīgi «caurskatījām». Uz oscilogrāfa ekrāna parādījās skaidri signāli, kas sekoja cits citam pēc vienādiem starpbrīžiem. Tad pēkšņi pa­vīdēja savrups ļoti sarežģītas formas impulss. Līdz ar to pieraksts izbeidzās.

— Vai tik tas nav bijis pēdējais signāls? — Topanovs domīgi iejautājās. — Tam būs sekojis sprādziens … Un laboratorija gājusi bojā …

— Bet varbūt tieši šis sprādziens ir pierakstīts? — Grigorjevs izteica savas domas. — Gribēju sacīt, ka sa­vienojuma mirkli strāvām varēja būt šāda sarežģīta forma.

Grigorjevs ieslēdza magnetofona stieples pārtīšanas ierīci un negaidot ievaicājās:

— Vai mums ir precīzi zināms, cikos notikusi ka tastrofa?

Protams, — atbildēja Ļedņevs, — kaut vai pēc tā, kad laboratorija atvienota no elektrības tīkla; pašreģis- trētāji šo mirkli atzīmējuši, jūs pats . . .

— Tad … tad mēs varam šo to uzzināt… — Grigor­jevs atkal ieslēdza magnetofona reproducētāju un vērīgi raudzījās uz ekrānu. — Sie vienmērīgie signāli ir laika atzīmes. Tās seko cita citai pēc piecām sekundēm, dubul­tie impulsi atbilst minūtēm … Pēdējais signāls — un ar to viss beidzas …

— Radiostacija sākusi darboties automātiski, tieši pulksten četros no rīta, — Ļedņevs piebilda, — mēs varam saskaitīt laika atzīmes un tad …

— Un tad salīdzināsim ar elektrostacijas pierakstu un noteiksim . . .

Ļedņevs steidzās uz durvīm.

— Tūlīt atvedīšu pašreģistrētāja lentu, — viņš pie­bilda iziedams.

Mēs arvien vēl skaitījām laika signālus, kas, acis no­gurdinot, uzliesmoja ekrānā, kad sadzirdējām piebrau­cam automobili, ar kuru atgriezās Ļedņevs.

Jā, ferostieplē ierakstītais sarežģītās formas signāls bija pēdējais. Pēc tam vairs nav eksistējusi ne radiostacija, ne pati Aleksejeva laboratorija.

— Tā nav tikai sagadīšanās, — teica Topanovs, — tā nav tikai sagadīšanās. Jo vairāk tāpēc, ka .,,

— Jo vairāk tāpēc, — turpināja Grigorjevs, — ka eksplozija notikusi pulksten piecos no rīta …

— Mirāža! — Ļedņevs klusi teica. — Tātad katastrofas mirklī augstu gaisā pāri Aleksejeva laboratorijai slīdē­jusi mirāža! Kā gan mēs agrāk netikām pievērsuši uzma­nību šim apstāklim? Tātad Aleksejevs raidījis šo signālu un tūlīt pēc tam … tūlīt pēc tam … Nē, tas tiešām ir briesmīgi! Cik maz mēs zinām, velns parāvis .,.

— Bet cik tas būtu lieliski, — Topanovs sacīja, ne­raudzīdamies ne uz vienu klātesošo, — ja mēs noraidītu Aleksejeva pavadonim šādu pašu signālu! Tomēr tas var būt bīstami . . .

— Kā noraidīt signālu un turklāt izvairīties no dzīvību apdraudošām briesmām, — teica Grigorjevs, — šāds jautājums ir jāatrisina.

— Tas vairs nav jautājums, bet konkrēts uzdevums,

Topanovs atbildēja. — Signāls ir jānoraida!

* * *

Samazināta svara raķetē, kurai bija jāpaceļas līdz tūkstoš pieci simti kilometru augstumam, tika iemontēts raidītājs. Vajadzīgajā mirklī tam bija jāraida noslēpu­mainais signāls. Raķeti novēroja ar radiolokatoriem un optiski no stratosfēras lidmašīnām.

Septītajā jūnijā pulksten piecos no rīta debesīs uzlidoja raķete. Mēs atradāmies uz akmeņainas zemes mēles, kas sniedzās tālu jūrā, — uz šejieni bija pārvietots novēroša­nas punkts. Mirklī, kad raķetē iemontētais radioraidītājs nosūtīja signālu, visi ieraudzījām zilajās debesīs apžilbi­noši spožu punktu. Drīz tas pazuda mirāžas viļņu rēgai- najās šļakatās.

No lidmašīnām saņēmām pirmos ziņojumus. Tieši tanī mirklī, kad raidīts signāls, raķete eksplodējusi, pārvērz­damās par milzīgu, ugunīgu lodi.

* * *

* Aktu vāki ar raķetes palaišanas rezultātu datiem atra­dās Topanova priekšā uz galda.

Kāpēc raķete eksplodēja? — Grigorjevs jau simto reizi jautāja komisijas locekļiem. — Vai tiešām tajā vēl ir bijusi neizlietota degviela? Kas tur varēja eksplodēt? Izlasiet vēlreiz datus!

Raķetē nevarēja bUt ne grama degvielas, Topa­novs noteikti sacīja. — Visa degviela pilnīgi sadega lido juma pirmajās piecās sekundēs. Tātad nebija kam eksplodēt. . .

— Bet tomēr sprādziens ir noticis! Grigorjevs rokas vien paplēta. — Un cik spēcīgs!

— Tātad zināma raķetes vielas daļa atdevusi savas ap­slēptās enerģijas rezerves … — piebilda Muraševs.

— Kāda iemesla dēļ? — Grigorjevs skarbi iejautājās.

Kāda iemesla dēļ? — viņš atkārtoja. — Mēs spējam

ierosināt smago urāna vai plutonija kodolu sadalīšanos; mēs spējam ierosināt vieglo kodolu pārgrupēšanos; mēs spējam ierosināt kodola termisko reakciju, bet tikai laboratorijas apstākļos! Tātad kāpēc …

— Bet kāpēc gāja bojā Aleksejevs? — jautāja Topa­novs. — Kāpēc? Kur radusies enerģija, kas pārvērta laboratorijas ēku par gruvešu kaudzi? Nekā mēs ne­zinām .. .

— Un kāda nozīme šeit bijusi noraidītajam signā­lam? — Grigorjeva balsi tikko varēja sadzirdēt, viņš aiz­sedza ar plaukstām seju un sēdēja, šūpodamies krēslā.