Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Vai visu? — es iejautājos.

— Visu. Grūti taču iepriekš spriest, kas mums var no­derēt. Jūs zināt, kāds viņš bija, es zinu, kāds viņš kļuva. Varbūt no tā kaut ko varēs secināt par Aleksejeva nāka­majām gaitām.

— Jūs meklējat trešo punktu, Maksim Fjodorovič?

— Jāizprot, kurp viņš virzījies, ko meklējis. Tas tad arī būs «trešais punkts» . . . Tātad — kur jūs abi pirmo­reiz sastapāties?

— Mācījāmies kopā ar Aleksejevu, tiesa, katrs savā kursā. Tie bija grūti laiki. Pasniedzēju — tikko puse no vajadzīgā skaita: dažs aizgājis uz fronti, dažs uz rūpnīcu, dažs pāragri novecojis, personīgo bēdu nomākts, — karš plosījās jau trešo gadu, — vai arī nemitīgos ceļojumos … Tieksme pēc zināšanām un jaunība — lūk, kas darīja tīka­mus mūsu grūtos studentu gadus. Varbūt tolaik tika sa­glabāts un attīstīts pamats, uz kura jau pirmajos pēc­kara gados sāka spēcīgi zelt mūsu atomfizika, raķešu

tehnika un daudz daudz kas cits .. . Pirmoreiz Alekse­jevu dzirdēju minam mūsu arodbiedrības komitejā. Biju iegājis nereizē, pašlaik tur ritēja dedzīgi strīdi.

— Kāpēc tu dari pāri Ļošam Aleksejevam? t— kom­sorgs jautāja arodbiedrības komitejas priekšsēdētājam.

Maļcev, tu šito niķi atmet! Viņš nule 110 hospitāļa, visa manta mugurā, visa maize vēderā, jāpalīdz, bet tu! …

—• Mēs viņam jau palīdzējām, — arodbiedrības komi­tejas priekšsēdētājs paraustīja plecus.

— Kā palīdzējāt?

— Kā spējām, tā palīdzējām. Jūsu Aleksejevs saskaņā ar sarakstu saņēmis četrus talonus, četrus! Pats es da­būju tikai vienu! Vai tad Aleksejevs ir par ko sūdzējies?

— Ļoša nav tas vīrs, kas ies sūdzēties, bet sašutusi ir visa viņa grupa.

— Esi gan tu karstas putras strēbējs! Puisim iegrū­duši četrus talonus un vēl tik grūtos laikos. Bet tu te nāc ar pretenzijām — to es negaidīju . . .

Komsorgs aizgāja. Beidzu līmēt markas arodbiedrības biedru kartēs un jau gribēju iet projām, kad viņš atkal iedrāzās pie manis. Arodbiedrības komitejas priekšsēdē­tājs paraudzījās uz viņu un ierāva galvu plecos.

— Četrus talonus? — gluži aizelsies, izdvesa komsorgs.

Iegrūdi? Te tie ir, še! — Viņš nometa uz galda papī-

rīšus, apzīmogotus ar trīsstūrainu zīmogu. — Četrus talonus!

— Vai tad Aleksejevs tos nav paņēmis?

— Izlasi, ko var saņemt pret pirmo talonu! Lasi!

— Kas tur ko lasīt… Kaklasaiti var saņemt. Manu­prāt, studentam, tāpat kā ikvienam kulturālam cilvēkam, vajadzīga kaklasaite …

— Pareizi, vajadzīga! Piekrītu. Taču tikai tad, ja viņam ir krekls, saproti, krekls, bet nevis viena pati kara­vīra blūze! Pret otru talonu var saņemt ziepes un divus kabatas lakatiņus.

— Jā, kabatas lakatiņš … Arī ļoti derīga manta.

— Bet interesanti: kādu talonu paņēmi tu? Es ļoti gri­bētu to uzzināt.

— Es paņēmu vienu talonu.

— Uzvalka drānai? Vai ne? Es pārbaudīšu . .. Vai mēteļa drānai?

t— Varbūt.

— Par to parunāsim komjauniešu sapulcē.

Komsorgs izsteidzās no istabas.

Paklau, — kas tas Aleksejevs tāds ir? — es jautāju Maļcevam.

Maļcevs iekāsējās un paplēta rokas.

— Frontinieks, ieradās no hospitāļa.. . Tādu jau mums te ir tiku tikām! Uzbāzīgs viņš nav, ar runām ari neuzmācas, kas nav, tas nav! Pasniedzēji … tie ir sajūs­mināti, slavas dziesmas dzied! Aleksejevs visu apsverot, jauns pierādījums — un tā tālāk . . . Saproti, ar vārdu sakot, blēņas. Tici man, no viņa nekādas jēgas nebūs! Ko tu neteiksi, godīgais! Šos pašus kabatas lakatiņus taču var iet un pārdot! Lai pārdod! Āre, es . .. Bet nav jau ko runāt!

Tāda bija mana pirmā netiešā iepazīšanās ar Alek­seju Aleksejevu. Palūdzu, lai man parāda, kurš viņš ir; tas bija tas pats puisis, kuram pakaļ vienmēr maršēja zosis.

Mums pagaidām bija atļauts apmeklēt kaimiņu insti tūta ēdnīcu. Šī bija pilsētas vienīgā okupantu nenopos­tītā augstākās mācību iestādes ēka. Celtnē kādreiz atra­dies dižciltīgo jaunavu institūts, ēkai visapkārt saauguši simtgadīgi koki, un aiz divus metrus bieziem kazarmu mūriem hitlerieši nolēmuši ierīkot «institūtu». Daži pil­sētā nejauši aizķērušies profesori stingrā jo stingrā uz­raudzībā «lasījuši lekcijas» pēc programas, ko plaši rekla­mējusi fašistiskā prese; visos trijos okupācijas gados izde­vies savervēt tikai četrus studentus. Laikam jau pieraduši, ka šis «institūts» oficiāli eksistē, fašistu minētāji bija aizmirsuši uzspridzināt šo celtni, lai gan visas pārējās deviņas augstākās mācību iestādes pilsētā viņi sagrāva.

Ēdnīcas priekšā vienmēr pastaigājās sētnieces zosis. Tās velti mēģināja kaut ko izdiedelēt no studentiem, kas nāca laukā no ēdnīcas, un vienīgais puisis, kurš putniem šo to atmeta, bija Aleksejevs. Zosis aiz pateicības viņam neparasti pieķērās un, sarindojušās virknē, pavadīja Aleksejevu no ēdnīcas durvīm cauri visam parkam līdz vārtiem.

Kaila, noskūta, apaļa galva, karavīra blūze, rokā ausaine, kurā ielikts maizes gabals, un kādas septiņas

zosis, kas gāginādamas nāca pakaļ, —- tādu es pirmo­reiz ieraudzīju Aleksejevu.

— Aleksejevs ved savu grupu uz nodarbībām! — kāds students jokoja.

— Ane, ane, ane, — dziedošā balsī sauca Aleksejevs.

«Ga, ga, ga,» atbildēja viņam zosis, gluži kā tas notiek

kādā bērnu rotaļā.

— Vai ēst gribat? — Aleksejevs atkal jautāja.

— Jā, jā, jā, — zosu vietā atteica kāds cits students. Visi sāka smieties. Visi, izņemot Aleksejevu.

Zosu gājieni drīz vien izbeidzās, jo sētniecei radās aiz­domas, ka Aleksejevs zosis velti nelutinot. «Tu manus putnus gribi aizvest uz tirgu!» viņa kliedza Aleksejevam, kas izturējās aukstasinīgi, kā jau vienmēr. «Ak tu nolā, dētie plikadīdas!»

Drīz iepazinos ar Aleksejevu, un mēs ātri sadraudzē­jamies. Izrādījās — viņa aukstasinība ir tikai šķietama. Aleksejevs nespēja smieties, viņa seja vairs neprata smai dīt, tāpat kā dažreiz ievainotais pēc kontūzijas vairs ne­spēj atcerēties, kā sauc viņa radus un tuviniekus. Taču šoreiz iemesls nebija ne ievainojums, ne kontūzija.

Par lētu naudu noīrējām virtuvi pie kādas krustmātes Sūras, tuklas, varen resnas vecenes, kas tirgū pārdeva «ābolu etiķi»; tā vienkāršais izgatavošanas veids mums sagādāja daudz jautrības.

Kopā ar krustmāti Suru «saimnieku galā» dzīvoja pirmā kursa studente Ņina, liela zobgale. Dažreiz viņa nāca un ieviesa kārtību mūsu vecpuišu saimniecībā, un tad mums bija jādzird daudzas jo daudzas zobgalības. Mēs pārtikām no kukurūzas miltu biezputras, no tā sauk tās mamaligas. Reizēm nopirkām arī kaulus. No tiem iznāca brīnišķīga zupa; kaulus ar cirvi sasmalcinājām uz virtuves galda biezajiem dēļiem.

— Cilvēkēdāji! — reiz iesaucās Ņina, pārsteigusi mūs šo darbu darot. — Dakšiņu un nažu vietā cirvji! Biedri fizmati, tas ir progress.

Krustmātes Šuras vienas dienas peļņa bija tikpat liela kā visa mūsu stipendija, tomēr reizi nedēļā, mums prom esot, viņa izrevidēja mūsu mītni un pievāca visu ēdamo, kura mums jau tā nebija daudz. Ļoša ļoti nopietni ap­runājās ar krustmāti Suru, un viņa labprāt piekrita

« lai gan mēs tagad esot tikai studenti, bet kādreiz valstij noderēšot», tomēr muļķīgā un komiskā alkatība drīz atkal guva virsroku un krustmāte Sura rīkojās tāpat kā agrāk. Tā tas arī turpinātos, bet reiz viņa izplaucēja muti ar verdošu mamaligu — viņa zināja, ka esam izgājuši tikai uz brīdi, un bija ļoti steigusies.