Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Mēģināsim tuvoties no otras puses, — sacīja To­panovs, kas nekad nezaudēja dūšu. — Visādi jau ga­dās . .. Tagad uzmanīgāk pievērsīsimies laboratorijas dokumentācij ai.

Tolaik Ļedņevs ar precīziem un tiešiem mēģinājumiem bija pierādījis, ka atstarojošajā slānī gaisa temperatūra palielinās infrasarkano staru koncentrācijas dēļ.

Pēc viņa ierosinājuma raidīja augšup raķetes ar foto­elementiem, kas jutīgi pret infrasarkanajiem stariem, un automātiskas darbības raidītājiem, kuri ziņoja uz Zemi datus par izstarojuma virzienu un intensitāti.

Tieši meteorologi pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka Aleksejeva laboratorija citu pēc cita izdarījusi vairā­kus pasūtījumus Zinātņu akadēmijas Sibīrijas filiāles Eksperimentālo vakuuma aparātu rūpnīcai. Konkrētāk runājot, bija vajadzējis izgatavot visai sarežģītas ierīces, kas izskatās pēc plakanām vakuuma kolbām ar ielodē- tiem elektrodiem un sīkgraudainu fluorescējošu ekrānu uz kolbas kvadrātveida pamala iekšpuses.

«Tiklab luminoforu, kā arī pret gaismas kvantiem jutīgas plēves receptūra,» mums rakstīja rūpnīcas darbi nieki, «liek domāt, ka Aleksejevs centies iegūt savā rīcībā aparātus objektu novērošanai infrasarkanajos staros.»

«Viss aparāts ir tā sauktā Holsta trauka uzlabots mode­lis. Šo aparātu jau sen lieto, lai konstatētu tālus priekš­metus, kas izstaro infrasarkanos starus,» tāds bija slē­dziens, kuru mums paziņoja vakuuma speciālisti, itin nekā nezinādami par rūpnīcas darbinieku domām.

Topanovs lūdza rūpnīcu izgatavot vēl divus pilnīgi tādus pašus aparātus. Drīz kravas lidmašīna atveda mums lielu kasti, no kuras izcēlām milzīgu, pa pusei

caurspīdīgu kolbu, kas ļoti līdzinājās lielai televīzijas caurulei, kurai pakaļējais gals nolauzts.

Kolbas apakšdaļu ievietojām kastē, kuras priekšējā sienā atradās akmenssāls objektīvs. Stikla lēca absor­bētu pārāk lielu infrasarkano staru enerģijas daļu.

— Vai domājat, ka Aleksejevs ar šo ierīci ir vērojis mirāžu? — es jautāju.

Grūti pateikt, kur raudzījies Aleksejevs, — atbil­dēja Topanovs, uzmanīgi lūkodamies, kā montē šo ierīci. — Tas jau izskatās pēc liela fotoaparāta, kurā mat- stikla vietā ievietota plakana kolba.

Divi strādnieki pievienoja kolbas īscaurules galu pie vakuuma sūkņa, un, kad tas sāka darboties, viens no viņiem, rūpīgi slaucīdams rokas ar spirtu samērcētā vatē, sacīja:

— Rītdien atnāciet apmēram desmitos no rīta. Tad ierīci izmēģināsim.

— Vai ātrāk nevar? Topanovs jautāja. — Ap pulk­sten septiņiem?

-— Ātri ķer tikai blusas, -— strādnieks atbildēdams iesmējās.

— Vai tiešām nevar? — Topanovs vaicāja man.

— Protams, nevar. Šeit nav jaunākās konstrukcijas sūkņu, un arī viss aparāts vēl ir nenoregulēts, nule izga­tavots. Tas jau nav tik vienkārši — līdz augs'tvakuumam izsūknēt gaisu no šāda liela trauka.

— Kāpēc tad izsūknēšana vajadzīga? — Topanovs jau­tāja. — Es pārzinu naktsredzes aparātu konstrukciju, vai šeit ir tas pats?

— Gluži tas pats nav. Infrasarkano staru aktivitāte ir pārāk maza, lai tos uzreiz varētu redzēt uz ekrāna. Ekrāns to ietekmē nesāk spīdēt, turpretim ultravioletās gaismas fotoni vai elektroni ir spējīgi radīt šādu spīdumu.

— Tātad šeit jūs vienu cēloni aizstājat ar otru? Topanovs ievaicājās.

— Jā, taisnība, šeit it kā notiek infrasarkano staru enerģijas pārraide elektroniem.

Bet no nekā jau kaut kas nevar rasties, — iebilda Topanovs. — Kur tad rodas papildu enerģija?

No elektrības tīkla. No puscaurspīdīgās plēves

izsistie elektroni, protams, ir pārāk vāji, lai sāktu spīdēt ekrāns, bet starp ekrānu un plēvi atrodas ļoti smalks, pozitīvi lādēts metāla sietiņš. Tas pievelk elektronus, pa­lielina to ātrumu, un elektronu ietekmē sāk spīdēt ekrāns.

Tomēr cauruli neizdevās izmēģināt arī nākamajā dienā. Elektrodu metālā izšķīdinātās gāzes neļāva sasniegt vaja­dzīgo retinājumu. Topanovs ļoti nervozēja. Tikai pie­vakarē uz ekrāna iemirdzējās zilgana gaisma. Ekrānu ievietoja kamerā, ieskrūvēja akmenssāls objektīvu. Pil­nīgā tumsā piecpadsmit soļu attālumā bija skaidri saska­tāma mazliet sakarsēta elektriskā tējkanna — infrasar kanie stari, kas plūda no tās, bija pietiekami spēcīgi, lai uz ekrāna iegūtu skaidru attēlu. Visi nepacietīgi gaidījām nākamo rītu.

Beidzot šis rīts pienāca. Objektīvu aizsedzām ar melnu, ārkārtīgi plānu kvarca stikla plāksnīti, kurai redzamie stari nespēja tikt cauri. Tagad tai cauri varēja izkļūl tikai infrasarkanie stari.

Un tad ieraudzījām jau vairākkārt redzēto mirāžu. To brīd augstu gaisos saskatījām smilšainu saliņu, kādu sēkli, taču uz ekrāna nekā līdzīga nebija. Tur rēgojās tikai iegarens, gaišs plankums. Mirāža jau slīdēja pāri zenītam, un plankums kļuva vēl neskaidrāks, aizsedza visu ekrānu un tad atkal kļuva šaurs, garš kā cigārs un pazuda.

Grigorjevs, kas fluorescējošo ekrānu filmēja, izslēdza kinoaparātu, paraustīja plecus un sarūgtināts kaut ko nopurpināja.

Jutāmies pilnīgi vīlušies.

Beidzot divdesmit astotajā maijā norisinājās divi no­ti kuini, kas skaidri liecināja, ka mēs tomēr ejam pareizo ceļu.

Komisijas rila sēde bija sasaukta pēc astronoma Kaš- ņikova lūguma viņš bija kautrīgs gaišmatis ar garām rokām un raga brillēm. Kašņikovs ilgi plātīja rokas, aiz uztraukuma nespēja lāga parunāt, bet tad aizsmakušā balsī pēkšņi iesaucās:

— Aleksejeva pavadonis ir atrasts! Ir! Nāciet pie manis!

Visi devāmies uz negatīvu bibliotēku, kas atradās mazā mājiņā, kuru jau samontētu pirms pāris nedēļām šeit atstiepa celtnis. Nesen apēvelētos dēļu skapjos bija sa­vākti tūkstošiem negatīvu, kurus joprojām mums sūtīja no malu malām.

Cits pēc cita gājām pie stereomikroskopa un vērīgi lūkojāmies melnos, iizplūdušos punktos — tās bija zvaigznes.

—* Iepretim vieglai^švīkai, es to ieskrāpēju ar adatu,— sacīja Kašņikovs. —^Skatieties — tieši pretim švīkai.

— Jā, tur kaut kasļir, — mēs nedroši bildām. — Viena zvaigznīte it kālizvirzās no plaknes.

— Tikai it^kā! Tā taču izlēkusi pavisam, — Kašņikovs piesteidzās pie\mikroskopa un, pastūmis sāņus Grigor- jevu, kas arī ^gribēja paraudzīties mikroskopā, pieliecās pie okulāriem^un steigšus grieza skrūves. — Nu, pro­tams! Skaidri, pavisam skaidri! Un nav nekādas svītras, nekādas līnijasPTās nemaz arī nevarēja būt! Nevarēja! Šis nav parasitaisNpavadonis!

Pagāja labs ^brīdis, iekām Kašņikovs spēja mierīgi izskaidrot notikušo?^

Norisinājiesvbija^ lūk, kas. Kašņikovs nez kā pamanī­jis, ka no Krimas observatorijas atsūtītajam negatīvu sainītim pielikta klāt zīmīte: «Uzņēmumi izdarīti ar ļoti jutīgu filmu, svītras iespējamais garums 0,5 milimetri. Pavadonis nav Konstatēts.»

Kašņikovs nolēmis salīdzināt divus vienādus debess sektorus: vienu bez pavadoņa, otrā pavadonis varētu būt. Šis debess sektors bijis piekaisīts ar tūkstošiem zvaigžņu.

«Tas būs kāds Piena Ceļa plankums,» viņš domājis un pēkšņi pamanījis, ka viena zvaigzne izvirzījusies no negatīva.

Radies iespaids, ka tās apveids līdzinās mikroskopiski mazai, sudrabainai bļodiņai, kuras viena mala ir filmas plaknē, bet otra it kā izvirzījusies no tās un rēgojas kā atskabarga.

Kašņikovs apvaldījis satraukumu un iegrimis domās. «Ja neskaidrais zvaigznes attēls atrodas uz tās filmas, uz kuras varētu būt nenotveramais Aleksejeva pavadonis,»