Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Ko tu gaidi? — Topanovs jautāja Tatjanai, kad viņa pretinieki, ar lielu blīkšķi uzlikuši galdā domino kau­liņus, nepacietīgi gaidīja meitenes gājienu. —Tev taču . ..

— Nu jūs esat pagalam! — iesaucās Tatjana. — Tēti, celies kājās, visi piecelieties!

Tatjana steigšus pierindoja spēlei divus dublētus: seš­nieku dublētu un tukšo dublētu.

— Tu, Fjodor Vasiļjevič, — teica Topanovs, — visu laiku uzbruki man. Centies, cik vien spēji, bet īstais pre­tinieks nebiju es. Tatjana nupat jums parādīja velnu, pa­tiešām parādīja! — Topanovs īsi iesmējās un tad pie­bilda, tālāk attīstīdams kādu savu klusu domu: — Neko nedrīkst atstāt neievērotu … It īpaši dzīvo …

Pārliecies pāri galdam, viņš uzsita Tatjanai uz pleca.

Ko krusttēvs teica — ko viņš teica? — uztraucās Tatjana.

— Esot jāiet gulēt — lūk, ko viņš teica, — sacīja Fjo­dors Vasiļjevičs.

Tatjana izskrēja pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs devās viņai pakaļ, un drīz mēs sadzirdējām jau pazīstamo sūro­šanos, cik tā esot drausmīga nepieciešamība, ka naktī jāguļot, ka viņu sen jau apsolījuši pavizināt ar laivu, ka viņu nodošot pie svešiem ļaudīm, ja nebūšot rātna, un par daudzām citām patīkamām un nepatīkamām lietām.

Abi ar Maksimu Fjodoroviču iegājām manā istabā.

— yisu laiku domāju par Aleksejevu, Topanovs man sacīja, — arvien atminos viņu, cenšos viņu saprast. Nedomāju par tīri zinātniskām problēmām, kuras viņš pūlējās atrisināt. Gribu viņu saprast . . . Jūs, zinātnieki, uzlūkojat dabas māmuļu kā vairāk vai mazāk sarežģītu faktu kompleksu, bet neturat dabu aizdomās, ka tā va­rētu būt ļaunprātīga . . . Jūs vienmēr tiecaties meklēt ne­veiksmes cēloņus vispirms kādās jaunās īpašībās, kas jums vēl nav zināmas, bet es, nabadziņš, sadurdamies ar nejēdzīgu un ļaunprātīgu spēku izpausmi, vienmēr do māju par cilvēku .. .

— Jūs dabai piedēvējat cilvēku īpašības, es sacīju, — jūs tai uztiepjat tīri cilvēcisku viltību un ļaun­prātību.

— Nē, tik tieši es nedomāju. Es tikai gribu saprast, kas īsti cilvēka īpašībās, viņa domāšanā, viņa pasaules izpratnē varējis novest pie veiksmēm vai kļūdām . . . Kas īsti varējis novest Aleksejevu pie viņa pārsteidzošajiem atklājumiem, par kuriem tagad nav nekādu šaubu, un kas novedis viņu pie katastrofas. Jā, viņš negaidīja, ne­nojauta, nedomāja, ka draud briesmas, bet kāpēc tieši viņš sadurās ar šīm briesmām, kāpēc tieši viņa kļūme atsedza baigu un draudīgu dabas noslēpumu? . ..

Istabā jau bija satumsis. Gaismu neiededzu, un pa atvērto logu varēja redzēt spožas zvaigznes. Klusi un uz­mācīgi sīca vientuļš ods, un vienmērīgi šņākuļoja Tat­jana, kas gulēja ārā aiz mana loga. Viņa vienmēr aizmiga ātri, kā aizmieg dienā noguruši putni.

— Es zinu, — turpināja Topanovs, — zinu, ka jūs dusmojaties uz mani, dusmojaties, ka sapulcē jums

drusku uzklupu. Zinu, ka turat mani par mazliet paš­pārliecinātu.

— Tā nu gluži nav, — es steigšus sacīju, bet Maksims Fjodorovičs mani pārtrauca:

— Piekrītu, ka gluži tā nav. Es jau ari nepretendēju, ka man varētu būt kāda sevišķa nozīme, kāds sevišķs stāvoklis. Absolūta paklausība man nemaz arī nav vaja­dzīga. Ja jutīšu, ka darba norisi traucēju, došos pro­jām …

— Jūs jau tagad esat daudz paveicis, tieši jūs taču izpratāt, ar ko mums darīšana.

— Nē, esmu paveicis visai maz. Jums šķiet, ka aiz­ritēs viens vai divi mēneši, būs noskaidrota Aleksejeva darbu būtība, un tad drīz vien jūsu rokasgrāmatas kļūs bagātākas ar dažām formulām. Vai tas būs viss? Vai varēsiet doties katrs uz savu pusi? Nē un vēlreiz nē! … Viss tikai sākas, mēs esam spēruši tikai divus vai trīs pir­mos — visvairāk nepieciešamos soļus, un jūs tik drīz vēl netiksiet vaļā no vecā Topanova, tas nenotiks tik drīz! … — viņš teica un iegrima domās.

— Maksim Fjodorovič, — es uzdrošinājos iebilst,

— mēs taču nodarbojamies ar pilnīgi zinātnisku pro­blēmu, jums jārēķinās ar mums, bet nevis …

— Bet nevis jāierosina nezinātniskas problēmas? Tā jūs gribējāt sacīt? Pasakiet visu līdz galam!

— Šodien pat, kad ievirzījās saruna, ka mākslīgo pa­vadoni nav izdevies nofotografēt, lai gan astrofotogrā- fijas labākie speciālisti ir gauži pūlējušies … Es jums ap­galvoju, ka tanīs negatīvu vietās, kur varēja gaidīt pa­rādāmies Aleksejeva pavadoņa attēlu, katrs kvadrātmili- metrs ir apskatīts stiprā palielinājumā. Ir taču zināms, ka, fotografējot pavadoni, kas joņo debess jumā, iegūs­tam nevis savrupas zvaigznītes attēlu, bet svītriņu, un šādu svītriņu konstatēt nav izdevies. Kāpēc tad, kāpēc vajag aicināt, lai vēl un vēlreiz pētām un aplūkojam šos nevienam nevajadzīgos negatīvus?

— Domāju gluži tāpat, — sacīja Maksims Fjodorovičs,

— gluži tāpat kā jūs. Nav vērts tos vēlreiz aplūkot.. . tik pavirši, — Topanovs negaidot piebilda. — Un jūs jau nemaz tos neesat apskatījuši! No tā jau nekas netiek, ja

tāpat vien bola uz tiem acis. Tā raudzīties nevajag, tur jums ir taisnība.

— Bet kā tad jāskatās?

— Jāskatās tā, kā māte lūkojas uz dēlu, sagaidīdama to pārnākam no kara! Jums ir iedotas ļoti labas fotogrā­fijas — ārkārtīgi vērtīgs materiāls! To vajag pētīt, biedri zinātniek, pētīt, nevis bīties un sacelt seksti! Ceru, ka neapvainojāties?

— Nē, bet …

— Redzat, — Maksims Fjodorovičs pievirzīja savu krēslu man tuvāk, — redzat.. . Reiz es ķēros pie kāda darbiņa … Pie viltotas naudas … Neuztraucieties, es to netaisīju. Un tad, kad mēs saņēmām šo naudu, vēl tagad atceros, rudus trīsdesmit rubļu gabalus, toreiz man teica, ka pēc ārējā izskata tos nevarot atšķirt, saprotat, nekādi nevarot atšķirt no īstajiem! Viss esot iztaisīts precīzi, līdz pēdējai svītriņai! Protams, labi bija iztaisīts, kādas ārzemju valsts labākie poligrāfisti bija varen centušies. Pat ar vienkāršu mikroskopu nekas nebija saskatāms, bet, kad ielikām stereoskopā vienā pusē mūsu — pa­domju naudaszīmi, bet otrā pusē viltoto, tūlīt divās vai trīs vietās pamanījām svītriņas, it kā no papīra rēgotos laukā skabargas.

— Maksim Fjodorovič, jūs runājat par stereoskopu. Bet astronomijā taču jau kopš sendienām izmanto gan stereofotogrāfiju, gan stereoskopus, gan stereomikrosko- piju. Tomēr jāiegaumē, ka stereofotogrāfiju izmanto tikai salīdzināšanai, — Maksim Fjodorovič, vai jūs seko jat manam domugājienam?

— Sekoju, sekoju, — viņš tūlīt atbildēja.

— Izmanto tikai viena un tā paša debess sektora salīdzināšanai, kurš fotografēts, teiksim, dažādu staru apstarots, izlietojot dažādus filtrus vai arī dažādā laikā …

— Pareizi, pareizi, dažādā laikā, — piebilda Maksims Fjodorovičs un piecēlās no krēsla. — Tāpēc aizsūtiet šādu telegramu: «Steidzami nofotografējiet tos zvaigžņotās debess sektorus, pa kuriem iespējams pavadoņa lidojums. Negatīvus atsūtiet kopā ar fotogrāfijām, kuru uzņemša­nas brīdis noteikts pēc vispasaules laika.» Telegrafējiet tieši tā vai līdzīgi, jūs jau pats labāk zināsiet…

Tātad katrs uzņēmums bija izdarīts divreiz. Vienu reizi — mirklī, kad varēja gaidīt Aleksejeva pavadoni, otru reizi — pirms vai pēc lidojuma. Mūsu komisijai atsū­tīja speciāli konstruētu stereomikroskopu ar platu redzes leņķi. Izrādījās uzņēmumi ir pilnīgi identiski, atskai­tot sīkas detaļas, kas izvirzījās no negatīva plaknes un pilnīgi apmierinoši bija izskaidrojamas ar emulsijas kār­tiņas neviendabīgumu.