Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

esamība liecināja, ka tā tas arī ir, — tad Aleksejeva pava­doņa augstums virs zemeslodes svārstītos starp divi simti līdz divdesmit septiņiem tūkstošiem kilometru. Nemainī­gais apriņķošanas laiks liecināja, ka pavadonis iet cauri perigejam daudz lielākā augstumā, jo tuvošanās zemes­lodes virsmai būtu saistīta ar krasu gaisa pretestības palielināšanos. Pavadoņa gaitas palēnināšanās tūlīt sa­mazinātu tā apriņķošanas periodu.

Tagad vajadzēja pamēģināt noteikt Aleksejeva varbū­tējā pavadoņa orbītu. Tas bija visai grūti, jo pavadoni neviens nespēja saskatīt. Tomēr radiolokatori joprojām atzīmēja, ka radiostars vāji tiek atstarots divi tūkstoši kilometru augstumā. Šo apstākli ierosināja izmantot Grigorjevs, un jau pēc dažām stundām mēs noteicām eliptiskās orbītas ekscentricitāti. «Aleksejeva pavadonis iet cauri perigejam divi tūkstoši kilometru augstumā. Vislielākais attālums — divdesmit pieci tūkstoši kilo­metru,» Grigorjevs ierakstīja pētījumu žurnālā.

Drīz bija aprēķināti visi starppunkti, kuriem cauri gāja pavadonis, un Aleksejeva pavadoņa «medīšanā» tagad piedalījās lielā astronomijas amatieru saime, ne­runājot nemaz par visām Padomju Savienības observa torijām.

Diemžēl, vasarai sākoties, gaisma ausa arvien agrāk, un pavadoņa novērošana, kad tas atradās vislabvēlīgākajā stāvoklī, kļuva neiespējama, jo spilgti zilajās debesīs sīko, spīdošo punktu nevarēja saskatīt.

Meteorologu diezgan loģiskā hipotēze, kas no viņu vie­dokļa izskaidroja mirāžu parādīšanos, bija jāatmet. Jā­ievēro, ka mirāžām izveidojoties, milzīga nozīme ir saules stāvoklim attiecībā pret novērotāju. Ja mūsu mirāža būtu radusies pēc tiem pašiem likumiem, pēc kuriem mirāžas rodas virs saules sakarsētiem tuksnešiem, tad mirāžas pa­rādīšanās būtu cieši saistīta ar saules lēktu un atka­rīgi no tā būtu vērojama arvien agrāk un agrāk. Šo reiz tas tā nenotika, un, jo tālāk ritēja laiks, jo lielāka kļuva starpība starp mirāžas parādīšanos un saules lēktu.

Tomēr meteorologi, kuri nodarbojās ar «platuma mi­rāžu» pētīšanu, kā viņi neatlaidīgi dēvēja šo parādību,

nepūlējās veltīgi. Drīz vien pie viņiem vajadzēja griez­ties, lai atrisinātu arvien jaunas un jaunas mīklas, kas nepārtraukti radās šajos grūtajos un sarežģītajos pētī­jumos.

* * *

Visi Padomju Savienības astrogrāfi, paklausot pulk­steņu mehānismu rāmajai tikšķēšanai, dienu no dienas uzmanīgi vēroja tos debess juma sektorus, pa kuriem vajadzēja lidot Aleksejeva pavadonim. Dienu no dienas gaidījām fotogrāfiju, kurā zvaigžņu spieta vidū pavīdētu pavadoņa svītriņa. Tomēr negatīviem, ko mums sūtīja no visām malām, līdzi nāca ne vien sīks fotografēšanas apstākļu raksturojums, bet arī neiepriecinošs secinājums: «Pavadonis nav konstatēts.» Neveiksme bija tik liela, ka Topanovs lika lietā visu savu izturību, lai nomierinātu apmulsušos komisijas locekļus, kas jau bija saķīvējušies. Pārmetumus dabūja dzirdēt arī Topanovs. Vēl tagad man ir kauns, taču atzīstos, ka tieši es visās šajās nelaimēs vainoju viņa ļoti interesanto, bet, kā man toreiz šķita, nepareizo hipotēzi.

— Jā, ne jau viss, kas ir vienkāršs, vienmēr ir arī pareizs, — es teicu šajā sēdē, — ne jau viss . .. Radikāli jāgroza izmeklēšanas virziens, mēs jau tagad esam izšķie­duši daudz laika.

— Tomēr esmu pārliecināts, - atbildēja Topanovs, — ka ejam pareizu ceļu, un, iekām neesam tikuši skaid­rībā par vienkāršiem un loģiskiem lēmumiem, mēs ne­iemantosim tiesības pārbaudīt sarežģītākas hipotēzes. Man šķiet, ka šos savus negatīvus jūs nevērtējat tā, kā tas būtu vajadzīgs.

— Vairs neprotam? — ironiski iejautājās kāds astro­noms.

— Nevis vairs neprotat, bet vēl neprotat, — Topanovs atcirta. — Zinātnei es ticu. Bet ne vienmēr ticu zinātnie­kiem, it īpaši tiem, kas pārāk aizraujas .. . Jūs neguvāt no mūsu hipotēzes cerēto rezultātu un labprāt jau esat ar mieru sasist savu «rotaļlietu» un aizsviest to projām. Mēs taču šeit neniekojamies. Mēs strādājam, lai atrisinātu vienu 110 vissvarīgākajiem uzdevumiem, kāds jebkad kādam no mums ir bijis jāatrisina. No Aleksejeva labora­

torijas eksplozijas cēloņu noskaidrošanas ir atkarīgs pēt­niecības darbu plāns visdažādākajās zinātnes un tehni­kas nozarēs. Gods, liels gods ir risināt šo jautājumu un, es uzsveru, arī liela atbildība. Esmu pārliecināts, ka domu apmaiņa vislabāk notiek lietišķā noskaņojumā, bet šeit sāka mutuļot nevaldāmas kaislības … — Topanovs tobrīd pat izpleta rokas. — Atkārtoju, biedri, jūs nepro tat vērtēt šos negatīvus. Pēc datiem, kas saņemti par Aleksejeva palaistajām raķetēm, mēs zinām, ka, neraugo­ties uz ievērojamo ātrumu, kādu tās attīstījušas, raķešu lietderīgā krava bijusi samērā neliela. Pēdējās pakāpes konteinerā bijuši tikai tūkstoš trīs simti kilogrami kra­vas. Neaizmirsīsim, ka šobrīd ap zemeslodi joņo desmi­tiem tonnu smagi mākslīgie pavadoņi! Jā, mēs nezinām, kas noticis ar Aleksejeva raķetes konteineru. Tas neriņķo kā vesels ķermenis, šobrīd šis fakts ir tik skaidrs kā vēl nekad. Tātad konteinerā varēja būt nevis aparatūra, bet kāda gāze, kāda viela, kas spējīga eksplodēt. Varbūt Aleksejevs tiešām uzspridzinājis konteineru un tieši tāds ir bijis viņa eksperiments? Varbūt pavadonis jānovēro caur filtriem? Tos taču neviens nav mēģinājis izvēlēties. Skaidrs, ka Aleksejeva pavadonis jāpēta ļoti uzmanīgi, pacietīgi, un kļūt par histēriķiem un dižoties ar zinātnis­kiem grādiem — tas mums nepavisam nav vajadzīgs .. .

Topanovs it kā nejauši palūkojās uz mani un apsēdās.

Mums radās izdevība vēlreiz pabrīnīties par viņa tāl- redzību. Pavadonis tiešām bija fiksēts uz negatīviem, taču

to saskatīt nepavisam nebija tik vienkārši.

* * *

Vakarā Fjodors Vasiļjevičs neļāva man vairs ilgāk no­darboties ar aprēķiniem.

— Pietiek! — viņš teica un aizcirta ciet manu blok­notu. — Diezgan! Nāciet pie mums, saspēlēsim jūrnieku domino.

Kaimiņš, vecs zvejnieks, bija Fjodora Vasiļjeviča part­neris, bet mana partnere — Tatjana. «Ar šādu palīdzi nekā daudz nevinnēšu,» es domāju, «tik ir kā tās kājas līdz zemei …»

Sēdējām lapenē pie plata priežu dēļu galda. Nespēju atbrīvoties no domām par pēdējiem notikumiem, tomēr

pamazam spele aizrāvos arī es. Un citādi nemaz nevareja būt.

Izrādījās — Tatjana ir dūšīga domino spēlētāja. Jau pie mana pirmā neapdomātā gājiena viņa sāka skaļi pro testēt. Meitene nometa kauliņus uz galda un aši aši no bēra, ka krusttēvs (tas ir, es) itin nekā, ne tik kā melns aiz naga, nesaprotot, ka vajadzējis likt trijnieku, bet viņš…

Spēlējot man vajadzēja koncentrēt visu savu uzma­nību, un Tatjana vairākkārt man pamirkšķināja, atzī dama par gudru vienu vai otru gājienu.

— Labie ļaudis, vai drīkst jūs traucēt? — viņpus žoga kāds mūs uzrunāja.

Balss šķita pazīstama. Steigšus piecēlos un piegāju pie vārtiņiem. Tur stāvēja Topanovs. Es jau gribēju vest viņu savā istabā, bet Topanovs pienāca pie galda. Izrādi jās — viņš jau sen pazīst Fjodoru Vasiļjeviču, viņi kārto­juši kādas darīšanas, atjaunojot karā izpostīto padomju saimniecību.

Spēle turpinājās. Topanovs drīz stājās manā vietā, jo Tatjana apgalvoja, ka es atkal esot izdarījis kļūdu, ko es tomēr nespēju saprast, un nevēlējās vairs spēlēt kopā ar mani. Topanovs spēlēja nopietni un, acīm redzot, tūlīt rada kopēju valodu ar meiteni, jo viņa nez kāpēc apklusa un, deguntiņu raukdama, jūsmīgi vēroja smalko spēles kombināciju, ko, citiem nemanot, jau bija sācis Topanovs.