Aleksandrs Poļeščuks: AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

— Šis signāls nogalināja Alekseju, — Topanovs sacīja, domīgi lūkodamies sprādziena fotogrāfijās. — Labi, ka

mēs signālu neraidījām no Zemes.

* * *

Desmitais jūnijs mums visiem dziļi iegulies atmiņā. Tanī dienā nebija ieplānots nodarboties ar katastrofas cēloņu pētīšanu. No rīta bija gaidāms saules aptumsums,

un tāpēc vajadzēja veikt veselu virkni sagatavošanās darbu. Ikvienai zinātniskai bāzei, no kuras varētu izdarīt novērojumus, bija uzlikts par pienākumu piedalīties šajā darbā. Mūs tas skāra vispirms, jo tolaik mums bija uz­krājies diezgan daudz speciālu instrumentu. Vakarā ilgi noņēmos ar spektrogrāfu, izrādījās — pārvadājot izkustē­jusies lēca, un tāpēc mums bija jānopūlas gandrīz vai visu nakti.

Pulksten četros no rīta mani pamodināja Topanovs. Steigšus ieēdām un veikli soļojām uz steķiem, kur mūs gaidīja motorlaiva.

— Vai jūs tas nemulsina, ka saules aptumsums notiek tanī pašā laikā, kad parādās mirāža? — Topanovs jautāja.

— Nē.

— Grigorjevs virza pārvietojamā astrogrāfa tālskati uz punktu, kurā jāparādās Aleksejeva pavadonim. Jūs viņam palīdziet!

Pirmais izlēcu krastā un devos pie Grigorjeva.

— Ko jūs gribat darīt? — es viņam vaicāju. — Viss taču veltīgi, pavadonis nav saredzams!

— Jānofotografē tas, kas parādīsies mirāžas vietā, — Grigorjevs paraustīja plecus. — Tāpat vien, drošs paliek drošs … Ko jūs stāvat, pēc ceturtdaļstundas sāksies ap tumsums!

Laiks vilkās neciešami lēni. Bet tad saules diska laba­jai pusei uzvirzījās melna apļa maliņa; aizritēja minūte, pēc tam vēl viena . . . Tagad sākās. Tas bija pirmais pil­nīgais saules aptumsums, ko man gadījās novērot. Rau­dzījos uz sauli caur mazu astrogrāfa papildu tālskati, kura stikls bija aizsegts ar melnu filtru. Beidzot no tumš­sarkanā saules diska pāri palika tikai dilstošam mēne­sim līdzīgs sirpis. Tas tomēr bija tik spožs, ka visapkārt joprojām vēl bija diena — dīvaina, rēgaina diena.

Are, kur ir mirāža! — Topanovs iesaucās; ar spieķi viņš lailijn uz rietumiem.

uzmetu acis dzeltenzaļajām mirāžas strēlēm, kas mums vairs nebiju nekas neparasts, un gribēju jau atkal pie­vērsties astrogrāfam pie kura tik ērti biju iekārtojies, kad visi iekliedzās viena balsi Sakumā nesapratu, kas

tad noticis, bet tūlīt paskatījos augšup un sastingu. Ierau­dzījām neredzētu un negaidītu ainavu. No rietumiem uz austrumiem strauji slīdēja spoži mirdzošs ķermenis. To­brīd sauli pilnīgi aizsedza melnais mēness disks un debe­sīs, kas bija piekaisītas ar spilgtām zvaigznēm, mūsu vir­zienā lidoja cigāram līdzīgs, spīdošs mākonis. Tieši virs mūsu galvām tas negaidot izpletās. Tagad tas jau bija spilgts, spožs, apaļš ķermenis ar platiem, spirāliskiem zariem, kuros gan šur, gan tur strauji iekvēlojās un atkal apdzisa krāsainas dzirkstis.

— Fotografējiet, — Topanovs sauca lielā steigā, — fotografējiet!

Skrējām pie aparātiem. Pēc brīža austrumu pusē mir dzošais zirneklis pagriezās pret mums ar sāniem un, atkal atguvis cigāra apveidu, pazuda aiz apvāršņa.

Protams, pilnīgo saules aptumsumu mums nofotogra fēt neizdevās. Toties bijām izdarījuši citus uzņēmumus — nofotografējuši Aleksejeva brīnumaino, noslēpumaino pavadoni.

* * *

Saņēmu no Maskavas ilgi gaidīto sainili. Mans draugs bija atsūtījis Tatjanai nepieciešamo skaņu pastiprināša­nas aparātu, kas izskatījās pēc nelielas ķemmes. Viens šās ķemmes zars, pieskardamies cietam aizauss izcilnī tim, vibrējot pārraidīja pastiprinātas skaņas. Tatjana ilgi darbojās, ķemmi pielāgodama, un tad sacīja:

— Dzirdu, ļoti labi dzirdu … es dzirdu visu.

Topanovs piedalījās pastaigā «aiz augu mājas». Ne

zinu, cik kilometru nogājām šajā negaidīti dzestrajā rītā. Kuru katru brīdi varēja sāk! līt lietus, un Tatjana lāgu lāgiem pavērās uz mākoņiem, no kuriem retumis nokrita pa vientuļai, smagai lāsei.

— Mums palīdzēja saules aptumsums, — ja nebūtu šīs nejaušības, mēs nekad neuzzinātu, kas lido virs mūsu galvām, — sacīja Topanovs. — Izdevās nofotografēt. . . Bet ko? Ko mēs redzējām, ko uzņēmām? Šķiet, nekad neatrisināsim Aleksejeva pavadoņa noslēpumu, ja labi neizpratīsim, kāds cilvēks bijis Aleksejevs. Jūs taču esot pazinis viņu personīgi, jūs esot mācījies kopā ar viņu?

Arī es viņu pazinu, mūsu dzīves ceļi krustojās. Tomēr tagad, vaļsirdīgi sakot, visvairāk mani interesē, ko īsti palaidis kosmosā Aleksejevs, kas ir šis mirdzošais zirnek­lis. Un cik prasmīgi un veikli tas aizsargā sevi no stingri noteiktas formas radioimpidsa!

-— Dīvains automātisms … — es sacīju.

Tatjana iedeva man uzglabāt savu ķemmi, vērīgi rau dzījās, kurā kabatā to ielieku, bet pēc brītiņa tomēr pa­ņēma atpakaļ. Novilkusi čības, viņa aizskrēja gar pašu jūras krastu. Tumšs ūdens iesūcās meitenes iespiestajās pēdās; tās sniedzās diezgan tālu, un tur Tatjana, iz­cēlusi no smiltīm kādu kaulu, vicināja to un kaut ko sauca.

Piegājām pie Tatjanas. Viņa sniedza kaulu, kas jūras ūdenī bija kļuvis iezaļgans, un jautāja:

— Kāda kustoņa kauls šitais ir?

Topanovs teica, ka tas esot zirga kauls.

— Vai tad jūrā ir arī lieli zirgi? Zirdziņš — jūras zir dziņš ir šitik mazs, es taču zinu!

— Bet kas ir tas tur? — Topanovs pamāja tālē; šķita, ka pašā jūras vidū, bet īstenībā uz sēkļa zemes mēles galā, galvu nokāris, stāvēja zirgs. Tuvāk pieejot, saskatījām kaulainas ribas, iekritušus sānus. Zirgs stāvēja, noliecis galvu zemu, pie paša ūdens, plānās krēpes skāra vilnīšu muguras.

— Bet kāpēc viņš tā tur stāv? — Tatjana vaicāja. — Varbūt zirgs domā?

— Tatjana, iegaumē, — zirgi nedomā, — es atbildēju.

— Kāpēc tad šie nedomā, zirgam galva taču ir liela.

— Tas ir slims zirgs, — Topanovs teica. Viņš pietupās un rūpīgi ierausa atrasto kaulu smiltīs. —- Slims, bet zina, ka jūra spēj viņu izdziedināt. Zirgs var tā nostāvēt vairā­kas dienas, tik ilgi, kamēr kļūs vesels.

—- Tātad viņš domā! — Tatjana iesaucās. — Protams! Ja mums kas sāp, mēs ejam pie ārsta, bet zirgs iet pie jūras un stāv tur, viņš taču domā, vai ne?

— Nē, Taņa, tā nav, — Topanovs atbildēja. — Tas ir kas cits, kā lai tev to izskaidroju … Zirgi jūt, ka jūra spēj atvieglot viņu ciešanas, viņi ir tikai pielāgojušies, viņi nedomā. Dzīvas būtnes taču pielāgojas daudz kam! Redz, kur kaija, āre, satvēra zivtiņu!

— Redzu, redzu! Lido uz krastu! — Tatjana sāka sist plaukstas, bet kaija, nelikdamās par viņu ne zinis, aiz­slīdēja pāri mūsu galvām.

— Redzi, Taņa, — pamācoši turpināja Topanovs, kaija spēj gan lidot, gan zivtiņu notvert, bet, piemē­ram, vista nespēj ne lāgā lidot, ne arī zivi noķert. Kaija pielāgojusies dzīvei virs jūras . .. Bet te vēzis vientuļ- nieks ielīdis tukšā gliemeža čaulā, tup tur paslēpies …

— Vai arī viņš ir pielāgojies ?

- Viss dzīvais tiecas dzīvot, aizstāv savu dzīvību, savus bērnus, savu nākotni, vai saproti?

Tatjana pamāja ar galvu un atkal aizskrēja no mums, bet Topanovs pēkšņi apstājās, atbalstījies uz spieķa; viņa sejā iegulās apmulsums un rūpes. Esmu pārliecināts, ka tieši toreiz, tanī klusajā, mākoņainajā rītā, viņam iešā­vās prātā doma, kura neparastā gaismā parādīja visu, kas bija noticis Aleksejeva laboratorijā.

Pastāstiet par Aleksejevu! reiz man lūdza To­panovs.