Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

-- Kas notika pēc tam?

Pēc tam? Pēc tam brīvība. Pa dienu slēpos krūmā jos, naktīs gāju pēc zvaigznēm. Tiltiem metu apkārt līkumu, dažreiz mani apšaudīja. Tad kaujas lauks . .. Atradu maizes kukulīšus, celofānā, vāciešiem tādi bija. Pēc tam satiku mūsējos, arī tie lauzās ārā no ielenkuma. Tad armija un atkal kaujas. Pēdējo reizi mani taču ievai­noja pie Zaporožjes, atkal sanitārais vilciens . . . Nekādi nespēju aizmirst to zirgu stalli, aizveru acis — visu vēl­reiz redzu un dzirdu …

Aleksejevs tonakt man pastāstīja daudz. Sevišķi sirsnīgi viņš runāja par sava pulka komandieri, kas viņus koman­dējis četrdesmit pirmajā gadā. Tas bijis jautrs, glīts virs­nieks, viņam piemitis īpašs kavalērista skaistums, pie sā­niem jau pilsoņu kara kaujās iemantots sudraba zobens, un tāds viņš arī kritis — trauksmes pilns, tiekdamies uz priekšu, — lode viņu trāpījusi tieši krūtīs un zobens iedūries viņa priekšā zemē.

— Komandieris bieži runājās ar mani, bet kāpēc, ne­zinu. Runājām par visu ko. Aizsauc mani uz savu telti un jautā: «Saki, Aļoša, manu draudziņ,» — tā viņš allaž mēdza teikt, «kā tu domā — kādēļ cilvēki vispār dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu drau­dziņ?»

Aleksejevs brīdi klusēja un pēkšņi skaļi iesaucās:

— Gulties!

Gaisā iedziedājās, iesvilpās mīna. Instinktīvi pieliecu galvu, bet Aleksejs rimās atdarināt mīnas svilpoņu un sāka smieties:

— Vai tad šī var trāpīt mums? Tai vajag krist, lūk, kur, — viņš pamāja ar roku uz sienu, aiz kuras skaļi krāca krustmāte Sura.

Dažreiz pie mums iegriezās Vasiļoks, Flotes institūta students. Viņš bija allaž jautrs, un, viņam ienākot, mūsu mītnē sāka skanēt joki, atjautas, humora pilni, brīnu­maini stāsti. Vasiļoks valkāja jūras virsnieka formas

tērpu, kas bija sameistarots no studenta vadmalas svār­kiem, piešujot tiem jūrnieku pogas, kājnieku leitnanta uzplečus, kurus Vasilijs bija iemantojis ar savu apķērību, ar drosmi, ar dziesmu skandināšanu, ar to, ka viņu cieši bija iemīļojuši skarbie Urālu kareivji, ar kuriem kopā viņš karojis. Vasiļoks bija dzimis Smoļenskā, kā brīniš­ķīgu pasaku viņš glabāja atmiņas par savu pilsētu un stāstīja par to tik jūsmīgi, ka šķita — mēs paši redzam lielu pakalnu, pa labi no tā augstu, staltu katedrāli un tai garām tramvaji drāžas lejā no kalna straujāk nekā ziemā ragutiņas. Bet apakšā upe . .. Un kāda upe — Dņepra! Ūdens tumšs, bet cik liels plašums …

Ļoša parasti pārtrauca Vasilija stāstījumu un no­pietni sacīja:

-— «Skaista ir Dņepra rāmā laikā, kad tā plaši un līgani veļ savus varenos ūdeņus caur mežiem un kal­niem …»

— Tas nav vārdos izsakāms, piesardzīgi turpināja Vasilijs, jo Aleksejevs šinī vietā viņu katrreiz izsita no sliedēm.

— Jā, jā, Vasilij, bet tas jau nav rakstīts par tavu Dņepru, ne jau par tavu! Pie Smoļenskas tava Dņepra ir vardei līdz krūtīm, vai saprati? .. .

— Aleksej, esi gan tu koka gabals! — Vasiļoks atsāka. — Pateikšu tev kā noslēpumu: man šajā Smoļenskā, Pa­domju ielā, nabas saiti pārgrieza, vai saproti? Bet šādas lietas, brālīt, neviens nespēj aizmirst!

— Kāpēc? — brīnījās Aleksejs. — Kāpēc tev pārgrieza nabas saiti?

— Kur esmu ienācis? Bērnudārzā, mazbērnu novietnē! Senajā Smoļenskā šitādus slīcināja varenajā Dņeprā, lai pasaulē nesavaislojas muļķi! Nabas saiti pārgriež dzem­dību namā, to jūs aizlieciet aiz auss … Bet tagad es iešu …

— Pagaidi, — Aleksejs iesmējās, — pagaidi, Vasja, kā tev veicās sesijā?

— Uz goda … Viss ir pārciests!

— Noliki arī matemātiku?

— Uz teicami!

— Pie kā?

— Pie Hofmaņa.

Pazīstam, viņš lasa lekcijas arī pie mums. Lāgā gan tev neticu, Vasja, —- puiši, āre, mācās caurām dienām un naktīm un tad tikai trešo reizi noliek, bet tu . . .

— Še! — Vasilijs steigšus atpogāja svārkus un izņēma sudrabotā papīrā rūpīgi ietītu atzīmju grāmatiņu. — Āre, skaties un priecājies! Nu, kā ir? Neesi skaudīgs, tad būsi laimīgs!

Atzīmes tiešām nebija sliktas.

-— Puiši, es taču esmu uzminējis vienu mīklu, — Vasi­lijs mums uzticēja. — Vispirms viss, itin viss jāiztaujā par profesoru. Piemēram, par ko šim visvairāk patīk stās tīt, un tad ar viņa paša vājību viņš jāpievārē . . .

Tas ir sarežģītāk nekā atbildēt to, ko zini, — es iebildu. — Bet kā tu mācēji piebraukt Hofmanim?

Ar filozofiju! Un uzreiz!

— Vasiļok, kāda nu tev var būt filozofija?

Kāda? Protams, progresīva, visprogresīvākā! Varu jums ziņot, ka sarežģītajā eksāmena situācijā es izgud­roju jaunu skaitļošanas metodi!

— Skaitļošanas metodi?!

— Jā, jaunu! Es, brālīt, sastāstīju tādas lietas, ka vecais gandrīz apraudājās. Aiz smiekliem … «Tu esi bez­kauņa, Vasilij Ņikitič,» viņš teica, «bet apķērīgs bez­kauņa, un tāpēc lai tev labi klājas!» Atzīme «teicami» kā viegls putniņš iespurdza manā sudrabotajā grāmatiņā un nometās uz sava zara.

— Nesteidzies, nesteidzies! Stāsti visu pēc kārtas!

Vasiļoks paprasīja, lai viņam iedodot papīra lapu, un

varen nopietni uzzīmēja uz tās dūmus — vismaz man tā šķita.

— Spirāle, — sacīja Vasiļoks un cieši paskatījās uz mums. — Spirāle, vai sapratāt? .. . Viss rit pa spirāli, vai to arī saprotat?

— Kas?

— Viss! Nosauc man jebkuru lietu, un es to pa spirāli atvīšu un savīšu. Redz, kas par puisi ir Vasilijs Ņikitičs! Bet jūs tik smīkņājat! Es eksāmenā sēžu, skatos uz biļeti, trīcu un drebu. Uz pirmo jautājumu atbildēt zinu, ne visai labi, bet zinu, uz otro — maķenīt, uz trešo — ne bū, ne bē! Kāds ir secinājums? Kur izeja? Izeja tikai viena! Viegla iepriekšēja izlūkošana. Gadījumā, ja pretinieks

paļausies, attīstīšu uzbrukumu pirmajā jautājumā, izklās­tīšu visu, ko par to zinu un ko nezinu, izcīnīšu pārākumu, lai eksaminēšana neturpinātos arī par otro un it īpaši par trešo jautājumu …

— Nākamais kuģu būvētāj, — teica Aleksejs, — pa­saki man, — kā sauks tavus būvētos nākamos kuģus, lai neviens no taviem draugiem kādreiz nejaxiši nesāktu ceļot ar tiem …

— Ak tā, tu laikam domā, ka es nekā, itin nekā ne­zinu? Aļoša, varu tev pateikt, ka man tāpēc ir stipra sa­prašana, ka nepavisam neesmu nomocījies ar mācīšanos. Ja tu zinātu to, ko zinu es, tu saņemtu uz kartītēm dienā veselu kilogramu maizes un varbūt arī divus!

— Nē, viņš tomēr ir nekauņa! — nenocietās Aleksejs. — Tu taču pat nezini, kam līdzinās integrālis no «e» pakāpē «ikss»!

— Integrālis no «e» pakāpē «ikss»? — pārmetoši atkārtoja Vasiļoks. — Tabulas integrālis! Tas nu gan ir apvainojums! Tu man …

— Nevilcinies, ja nezini, atzīsties!

— Es vilcinoties? — Vasiļoks sašuta, viņš mums ne­skatījās acīs, un pēc sejas bija redzams, ka puisis kaut ko ļoti nopietni gudro. — Vai zini, cik tas būs? —• Vasi­ļoks aši uzrakstīja diezgan sarežģītu matemātisku iz­teiksmi uz tās pašas lapas, uz kuras bija sazīmēti «dūmi».

— Izrēķini šo necilo diferenciālvienādojumu, mans draugs un brāli, bet es «simt sešpadsmit apgriezienu — un aiziet! Un aiziet!» — Sis izteiciens bija aizgūts no to­laik populārās filmas «Tankkuģis «Derbents»» un lieci­nāja, ka mēs esam galīgi apkaunoti un ka viņam, Vasi- ļokam, tagad jāveic visai patīkami pienākumi, par kuriem mums nevar būt nekādas daļas.