Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

Šķita — Aleksejam ir mierīgs, līdzsvarots raksturs. Nekas neliecināja, ka šis čaklais, nopietnais puisis var būt ātrsirdīgs un skarbs. Pirmoreiz manā klātbūtnē viņš aizsvilās, šķiet, nieka dēļ. Pie krustmātes Sūras bieži nāca kāda izkrāsojusies sieviete. Viņas uzbāzīgi ķērkstošā balss neļāva strādāt. Parasti sievas tērgavoja par šās «personas» samērā nesenajām dēkām ar vācu virsniekiem, lielīja viņu uzņēmību un dažreiz arī devību. «Ai, Hansītis — tas nu gan bija vīrietis,» reiz dzirdējām valodas saimnieces istabā, «cik akurāts, cik noteikts! Sacīja, būšu atpakaļ astoņos, un bija arī! Aizlido uz Zapprožji, uzmet pa bum bai, uzmet un taisni astoņos atkal klāt! . . .»

Aleksejs īgni rauca pieri un pēkšņi vairs nenocietās — ar trīcošām rokām atgrūda plaši vaļā krustmātes Sūras durvis un jau pēc mirkļa izstiepa cauri virtuvei «per sonu», kas ķepurojās pretim ar rokām un kājām. Inerces triektā «persona» vēl aizkluburoja kādus desmit soļus, tad atģidās un izmisīgi sāka kliegt pirmos vārdus, kas iešāvās prātā. «Nosita! Nosita!» vēl no tālienes skanēja meitieša balss.

Otrā dienā Aleksejevu uzaicināja pie partijas organi­zācijas sekretāra Krasnova. Tas bija stingrs vīrs, necieta nedisciplinētību, bieži uzstāja, ka no institūta jāizslēdz kāds nogrēkojies students.

— Jums jāierodas pie Krasnova, — teica dekāns. — Aleksejev, ko jūs esat izdarījis? Tas ir ļoti slikti, ja aicina Krasnovs. Kāpēc jūs nesavaldījāties?

— Mani ievainoja pie Zaporožjes … Ar šķembu … —- Aleksejevs atbildēja.

* * *

— Tev nekas nav jāstāsta, — Krasnovs teica, kad Alek­sejevs iegāja viņa kabinetā. — Nekas. Kāpēc tu nedzīvo kopmītnē? Vajag strādāt? … Labi, bet lai turpmāk šādi

netīri meitieši pie manis vairs neskraida! Vai saprati? — Krasnovs brīdi klusēja, pēc tam negaidot piebilda: -— Rīt­dien atnāc, varbūt iedosim jums abiem istabu, varēsiet dzīvot un rēķināt .. .

* * *

Studentu bars pavirzījās nost no partijas biroja ista­bas durvīm.

— Nu, klāj vaļā! —- atskanēja kāda balss.

— Viss kārtībā, — Aleksejevs klusi atbildēja un sa­mulsis palaida sev garām Krasnovu.

— Ak kārtībā gan? — mazliet acis piemiedzis, pār­jautāja Krasnovs un tūlīt skarbi pavērsās pret studen­tiem: — Kāpēc neesat nodarbībās?

Viss bars trokšņaini steidzās augšup pa kāpnēm.

* * *

Aleksejevam bija čemodāns. Neparasti smags, un tāpēc manī tas modināja pilnīgi saprotamu ziņkāri. Reiz Alek sejs čemodānu attaisīja un parādīja man tajā sakra­vātos dārgumus. Čemodāns bija pieblīvēts pilns ar grā­matām. Trīs Gursa sējumi — labākais matemātikas kurss matemātiķiem, dažas retas memuāru grāmatas, to starpa arī Eilera un Ļapunova darbi. Nikolaja Zukovska kopoti raksti par matemātikas un mehānikas jautājumiem. Aļoša citu pēc citas ņēma laukā no čemodāna grāmatas un aizrautīgi stāstīja par brīnišķīgajiem matemātikas sa­sniegumiem, kas izklāstīti katrā grāmatā.

— Kur tu tās ņēmi? es jautāju.

Aleksejs sāka smieties.

— Reiz es biju aizkūlies Rostovā pie Donas. Roka vēl šinā, un vagonā, nudien, nekā nevarēju tikt iekšā. Cil­vēki brauca uz mājām. Dažs no hospitāļa, dažs no evakuācijas. Uz mājām! Vai saproti, kas tas par vārdu .. . Daudzi steidzās arī uz fronti. Ievainotie, vienalga, vai tie brauc no hospitāļa uz mājām — atlaboties vai arī atkal uz fronti, ir nervozi ļaudis. Brīžiem laida darbā pat kru­ķus, bet dažreiz spekulantu ar sālsmaisu ne visai laipni palūdza vākties prom … Tiklīdz pienāk vilciens, visi

brūk ar joni iekšā. Par biļetēm nebija ne runas! Un tā es uzkāpu uz vagona jumta. Vēl tagad atceros — visi bija pasažieru vāģi, bet pašās beigās neliels apsildāms preču vagons, nevis tas, uz kuriem rakstīts «četrdesmit cilvē­kiem — astoņiem zirgiem», bet zems, ar līdzenu jumtu … Uzmetām acis semaforam, nupat pacēlās, bet tūlīt atkal noslīga. Ieraudzījām, ka operatīvā grupa soļo pa jum­tiem, sāk pārbaudi no tendera. Maisi un mugursomas cita pēc citas lido zemē, bet mūsu vagons pēdējais. Visi stei­dzas pa jumtiem pie mums. Ābolam nav kur nokrist, ikviens cer — līdz mums kontrolieri netiks, tūlīt pacels semaforu un vilciens aizies; pēkšņi jumts sāka brīkšķēt, tie tur iekšā kliedza, nu tik bija tracis! Jumts ieliecās kā segli, bet mēs neliekamies ne zinis, sēžam.

— Nolādētie velni! — iekšā kliedz. — Jūs mūs saspiedī­siet! … — Mēs kā nu kurais — es noripoju no jumta, un vilciens tobrīd sāka kustēties. Visi atkal steidzās atpa­kaļ, bet es nepaspēju — kopā ar mani bija draugs, kājā ievainots, un tad mums uz galvas uzkrita šis čemodāns, vāks atsprāga vaļā, grāmatas pajuka uz visām pusēm, bet vilciens ripo arvien ātrāk un ātrāk. Nudien, sirds apskrē­jās — sēžam abi uz sliedēm, bet blakus vesela čupa grāmatu.

— Vai nepārdosim? -— draugs vaicā. — Nevar taču mantu aizlaist vējā?

— Pārdosim, — es atbildu, bet pats vairs nespēju no­vērst acis no grāmatām. Tā es kļuvu par personīgas bibliotēkas īpašnieku: kas māk, tam nāk!

— Aleksej, -— es viņam teicu, — tev taču šeit ir arī «Svārstību teorija»! — Pavilku grāmatu uz savu pusi, un uz grīdas šķindēdams nokrita tabakmaks.

Aleksejs noliecās, pacēla un mantiņas izbēra uz galda. Tur bija laika gaitā apsūbējušas sudraba medaļas, Sar­kanās Zvaigznes ordenis ar tumšsarkanu, sarecējušām asinīm līdzīgu emalju, iemirdzējās gvarda nozīmes zelto­tais zariņš.

Vai tie ir tavi?

Mani.

— Kāpēc tad nenēsā?

— Citiem ir vairāk, bet tie arī nesprauž pie krūtīm.

— Aleksej, — es sacīju, — tu esi savādnieks, tev

netrūkst humora. Bet kāpēc tu pats nesmejies, tikai ne­sen sāc tā kā atvilgt? …

—- Tās man ir gūsta sekas.

— Tu esi bijis gūstā?

— Biju . . . Trīs dienas, pareizāk sakot, divas dienas un vienu nakti. Vai zini, kāpēc es skuju galvu? Laikam domā, ka savādnieku tēloju?

— Baidies, ka utis iemetīsies?

— Nē jau, nē. Es esmu sirms. Gandrīz visa galva .. . Man nav ko lielīties, jauns, bet jau sirms. Tev es izstās­tīšu, lai notiek. Izstāstīšu — un vairāk par to nerunā­sim …

Aleksejs rūpīgi salika goda zīmes tabakmakā, aiztai­sīja čemodānu. Pēc tam atgūlās uz kušetes un, aizvēris acis, smagi nopūtās. Viņš sāka runāt paklusām, aizsma­kušā balsī, bet tad vārdi kļuva skanīgāki, tie plūda no sūrstošas rētas kaut kur dziļi viņa sirdī. Aiz loga satumsa nakts, tālē aizskanēja gari stiepts, zems tvaikoņa svil­piens, kāda balss pagalmā uzstājīgi teica, lai Vera tūlīt ejot iekšā, tur viņu gaidot salda «tīras mannas biez putra». «Es jau zinu gan,» nešaubīgi atbildēja Veras balss, «atkal dosi ceptus sīpolus vai plēsīsi aiz ausīm . . . Es jau zinu!»

— Tas notika pie Maikopas, — Aleksejevs turpināja, — vācieši mūs ielenca, komandieris krita, visas patronas bija izšautas. Mazā gaismiņā mūs saņēma un pievakarē sadzina kādā ielejā. Kolonai aiz muguras un sānos moto cikli ar ložmetējiem. Kuri palika iepakaļ, tos atveda ar motocikliem … Saudzēja . .. Līdz naktij. Bet naktī…

Aleksejevs piecēlās, satina milzīgu «kazaskāju», iebēra tajā mahorku.

Nakti mūs atdzina kādā kolhozā. Tur bija liels zirgu stallis, zirgi laikam aizvesti. Balta, gara ēka, vēl tagad rēgojas manu acu priekšā. Blakus cūku kūts, drusku ma­zāka. Vācieši trieca mūs iekšā, šāva … Pirmie iegāja, pēc tam vēl un vēl … Nespēju aizmirst tos vaidus! Cilvēki sakrita piecās sešās kārtās … No rīta tie, kas bija apakšā, vairs nepiecēlās … Kas vēl spēja iet, tos izdzina laukā un laikam aizveda … Es to neredzēju … Gulēju apakšā … — Aleksejs ierausa no krāsns «kazaskājā» oglīti un, dziļi ievilcis dūmu, piebilda: — Jā, tāda bija tā nakts …