Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Drūmas prognozes, -— Pigasters iesmējās. — Laime, ka tas droši vien nenorisināsies tik drīz.

— Mūsu paaudzei nav ko baidīties, — Tumovs pa­māja ar galvu.

— Batsura kungs, — Pigasters griezās pie jaunā mongoļa. — Jūs, protams, esat komunists. Jūs sapņojat, ka reiz nodibināsiet šajos tuksnešos un tuksnešainajos kalnos dieva valstību, kurā visi būs vienādi bagāti un vienādi laimīgi, nodibināsiet kaut ko līdzīgu svētlai­mīgo valstij, kur katram ganam būs plastmasas jurta, gāzes plīts, elektriskais skūšanās aparāts un tamlīdzīgi labumi. Bet Ozerova kungs teic, ka paiešot zināms laiks un šeit atgriezīšoties jūra. Tātad viss, ko jūs grasāties to iekārtot, agri vai vēlu nogrims jūras dibenā. Vai vērts izšķiest spēkus un jaunību nākamo paaudžu labā, kuram tik un tā lemts bojā iet?

Mongoļu ģeologa acis piemiedzās vēl vairāk.

'— Mister Pigaster, jūs iedomājaties nākotni pārāk vienkāršoti, — Batsurs sacīja. — Komunisms nav tikai gāzes plīts un elektriskais skūšanās aparāts arata jurtā. Komunisms būs gudru, brīvu un laimīgu cilvēku dižena, draudzīga apvienība. Visu veselas planētas cilvēku ap­vienība, mister Pigaster . . . Mans tēvs teica: «Kas gaida laimi no debesim, pat dienā iekrīt vilku bedrē.» Arati laimi no debesīm negaidīs. Viņi laimīgu nākotni uzcels paši. Un viņi ir jau sākuši to celt. Seit jūs redzat tuk­snesi, ko cilvēki vēl nav skāruši, un domājat, ka Gobi tautu ilgas nesniedzas tālāk par elektrisko skūšanās aparātu? . . . Bet mēs gribam padzirdināt ar valgmi šos smiltājus, radīt šeit dārzus un plantācijas, piepildīt ar ūdeņiem izžuvušu upju gultnes, uzbūvēt pilsētas, kūr­vietas un kosmisko kuģu palaišanas stacijas . .. Mēs gribam, lai Mongolijas jaunekli un jaunavas, tagadējo aratu pēcteči, varētu klausīties lekcijas starptautiskajās universitātēs visos Zemes kontinentos. Gribam sev pa­kļaut vareno un pagaidām vēl nepaklausīgo dabu. Bet, kad pienāks pārvērtību laiks, par kurām runāja biedrs Ozerovs, neko darīt, ja jau komunisma ēras cilvēki ne­spēs šīs pārvērtības novērst, viņi pārvietosies no ap­draudētā rajona uz kādu citu rajonu: no Gobi uz Zie­meļamerikas rietumiem, no Ņujorkas štata uz jūrai atkaroto Atlantīdu, Komunisma cilvēki taču būs savas planētas pilntiesīgi saimnieki.

Tumovs zīmīgi iekāsējās.

3*

35

— Mister Batsur, jūs to lieliski izklāstījāt, — apžil­binoši pasmaidīja Pigasters. — Tas izklausās tik vareni un valdzinoši, ka . . . pat man gribētos jums ticēt. Bet neviļus iešāvās prātā mistera Tumova iemīļotais iztei­ciens. Atvainojiet, kā jūs allaž sakāt, mister Tumov? Ak jā — tīrā fantāzija . . . Tieši tā — tīrā fantāzija! Tik­pat nenobrieduši, zaļa fantāzija kā tās plantācijas, ku­ras gribat ierīkot. Tikai neapvainojieties, dārgais mister Batsur! Neko darīt. Katram sava vājība. Es ticu debesu tēvam, jūs — dārziem un birzīm, ko gani izaudzināšot Adžbogdo pakājē; bet misters Ozerovs tic, ka pastāv dabisks spēcīga neitronu izstarojuma avots, kurš iznī­cinājis mūsu mākslīgo Zemes pavadoni. Nepelsim cits citu savu vājību dēļ.

— Tēvs mani mācīja cienīt savu tuvāko vājības, — Batsurs paklanījās. — Ceļu ir tūkstošiem, taisnība

viena…

r*

Ekspedīcijas dalībnieki nolēma pārvietot nometni uz Adžbogdo dienvidu nogāzi pa diviem ceļiem. Ma­šīnu kolonai kopā ar kamieļu karavānu un zirgu lielāko daļu jādodas apkārt kalniem gar dienvidaustrumu pusi. Kājāmgājēju grupa ar dažiem mantām apkrautiem zir­giem mēģinās pārkļūt pāri Adžbogdo kalniem pa aizu, kas iesaukta par Melno aizu. Mašīnu karavānu vadīs Tumovs. Kājāmgājēju grupā būs Ozerovs, Batsurs, Žora un divi strādnieki. Pēdējā brīdī kājāmgājējiem nolēma pievienoties arī misters Pigasters.

Rītausmā, kad aiz Adžbogdo melnās, robainās kores tik tikko iekvēlojās austrumi un dilstošais mēness vēl spoži spīdēja tumšajās debesīs, mazā karavāna atstāja nometni.

Visi jau bija piecēlušies. Strādnieki jauca nost tel­tis, krāva mantas automašīnās. Saulei lecot, arī auto- kolonai vajadzēja doties garajā un grūtajā ceļā apkārt kalniem. Kad mazā drosminieku grupa gāja garām ma­šīnām, strādnieki uz brīdi apstājās un klusēdami pava­dīja skatieniem tumšos siluetus, kas apņēmīgi devās pretim vēja brāzmām. Neviens neteica ne vārda, bet visi zināja, ka šo sešu vīru gājiens nebūs viegls. Vēl neviens cilvēks nebija pārkļuvis pāri Adžbogdo melna­jām klintīm.

Tumovs pavadīja gājējus līdz Melnās aizas sāku­mam un klusēdams atsveicinājās ar rokas spiedienu.

— Uz priekšu! — Ozerovs uzsauca.

Batsurs, Žora, Pigasters un divi mongoļu strādnieki, kas veda pie pavadām mantām apkrautos mazos zir­dziņus, cits pēc cita pazuda tumšajā aizā.

Garais Tumovs uzlika platu plaukstu uz drauga pleca, mazliet pieliecās un vērīgi lejup paraudzījās Oze- rova mierīgajā sejā.

Neraizējies, neraizējies, vecais, — Arkādijs klusi tci( ,i, viss būs labi. Rītvakar tiksimies.

— Tātad pie vulkāniskā plato austrumu pakājes,— Tumovs sacīja aizsmakušā balsī. — Tur augšā esiet piesardzīgi… Ja rodas kādi šķēršļi, nāciet atpakaļ. Ziņo pa radio, es tad atsūtīšu uz šejieni vienu mašīnu.

— Iesim! — teica Ozerovs. — Nu tad laimīgi!

— Arkādij, lai jums labi veicas!

Tumovs pagaidīja, kamēr Ozerova sīkais augums pazuda aiz klintīm, un lēni slāja atpakaļ uz nometni. Austrumi iekvēlojās arvien spožāk. Aiz melnajiem kalniem un bezgalīgajiem, dzeltenajiem plato lēca saule.

*

Jau pirmajā dienā Ozerova karavāna nogāja kādus divdesmit kilometrus pa līkumaino Melno aizu. Pa­mazām viņi kāpa arvien augstāk. Kraujo klinšu ēnā iešana šķita vieglāka nekā pa priekškaļņu nokaituša- jiem līdzenumiem. Brīžiem pretim karavānai no aizas augšgala pūta diezgan spēcīgs vējš. Tā brāzmas aiz­nesa sev līdzi tveici. Elpot kļuva vieglāk. Gājēji strau­jāk kāpa augšup nogruvumos un pāri klinšu bluķiem, neatlaidīgāk vilka sev līdzi zirgus.

īsajās atpūtas stundās Batsurs un Žora noteica iežu radioaktivitāti. Ozerovs steigšus ierakstīja novērojumus lauka dienasgrāmatā.

Beidzot aiza kļuva platāka, kraujas lēzenākas, šur tur jau manīja vārgas zālītes cerus. Karavāna bija sa­sniegusi ielejas augšgalu. Priekšā lielās terasēs blīvējās galvenās grēdas melni brūnās klintis. Kaut kur starp tām rītdien jāatrod ceļš uz dienvidu nogāzes ielejām. Rietumos pāri klintīm slējās gaisā žilbinoši balta kalnu smaile.

— Munhcastula, — Ozerovs sacīja. — Adžbogdo visaugstākā virsotne. Vairāk nekā trīs tūkstoši septiņ­simt metru virs jūras līmeņa.

— Marmors? — misters Pigasters iejautājās, ņem­dams no ādas somiņas savu lauka binokli.

— Nē, sniegs.

— Okei, tātad tur ir ūdens.

— Jā, — Ozerovs atbildēja, — bet tur nav pārejas.

— Jāšaubās, vai pāreju atradīsim arī šeit, — Pigas­ters pasmīnēja un paraudzījās uz melnajām klinšu grē­dām, kas aizšķērsoja ielejas augšgalu.

Karavāna apmetās pārnakšņot pie ūdensšķirtnes augstākās grēdas pakājes. Neviena avota, ne strauta te nebija. Pavadoņi zirgus sapina, un tie sāka lasīt sīkos, nodzeltējušos zāles stiebrus. Ceļinieki uzvārīja uz prī- musa tēju un sasildīja konservus.

Ozerovam pēkšņi ienāca prātā, kā viņi vēl nesen ieturēja brokastis pulksten trijos no rīta Maskavas upes krastmalā. Igors toreiz teica, ka Gobi tuksnesī vienmēr atradīšoties saksaula zaru klēpis konservu uzsildīša- nai. Bet šeit šajā tuksnešainajā ielejā nebija neviena saksaula zara. Neviena kociņa, neviena krūma, tikai sausas, asas zāles ceri saulē izkveldētajās un vējos no­melnējušajās nogāzēs.