Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

Diez vai ar mašīnām izbrauksim cauri Tamčda- Ikih kalniem.

Sapieru vienība jau labo ceļu Altaja ziemeļu no- >;,i/e, ( )(* 11 s skaidroja. — Viņiem pavēlēts gādāt, lai jūsu karavāna var iekļūt plašajā Barunhurajas ieplakā, kura atrodas starp Mongolijas Altaju un Džungārijas Gobi. Pēc tam viss būs atkarīgs tikai no jums. Mašīnas aizvedīs ekspedīcijas dalībniekus līdz Adžbogdo zie­meļu nogāzes pakājei. Tur varēsiet sākt strādāt. Pēc da­žām dienām ieradīsies zirgi un kamieļi, tad būs iespēja izpētīt Adžbogdo centrālo daļu. Darbu ilgums paredzēts vienu mēnesi. Ja izrādīsies, ka tas nepieciešams un viens no ekspertiem to vēlēsies, termiņu varēs pa­garināt.

Šī saruna notika krievu valodā. Misters Pigasters gausi ēda plovu, piedzerdams klāt tēju, un vienaldzīgi raudzījās laukā caur logu. Pa šauru, bruģētu ielu nas­tām apkrautu kamieļu karavāna bažīgi gāja garām vieglajām un smagajām mašīnām, kas stāvēja pie māju durvīm.

Kamieļi staipīja garos kaklus un brēca; ķērkstošās balsīs kliedza melnīgsnēji kamieļu dzinēji spilgtos ha­lātos un augstām tūbas cepurēm galvā. Aiz lēzeniem, dzelteniem jumtiem tālē bija redzamas mežiem apaugu­šas nelielu kalnu nogāzes, un augšā zilgmoja spoža debess.

•— Kungi, lūdzu, atvainojiet, — Pigasters angliski uzrunāja Tumovu. — Kad un kā radīsies iespēja do­ties tālāk? Mums jāsteidzas. Ļoti jāsteidzas . ..

— Mēs varot braukt kaut vai tūlīt, — Tumovs at­bildēja. — Bet man šķiet, ka vajadzētu mazliet atpūs­ties un doties ceļā rīt no rīta.

— Ar ko mēs lidosim? — Pigasters piemiedza acis.

— Mēs nelidosim, — Tumovs sacīja, liedams glāzē vēsu airanu. — Brauksim ar smagajām mašīnām, pēc tam jāsim ar kamieļiem, vēl pēc tam ar zirgiem un beidzot iesim kājām.

— Jūs, protams, jokojat.

— Ne prātā nav nācis …

— Kungi, tad es protestēju, kategoriski protestēju. Šādos apstākļos izjuks visi mani plāni. Vajadzīgas lid­mašīnas, helikopteri, apvidus mašīnas. Un, kungi, ja jums to nav, Amerika visus šos satiksmes līdzekļus var piegādāt pēc divām trijām dienām.

— Mister Pigaster, esmu ļoti noskumis, ka piedā­vātie satiksmes līdzekļi jums nav pa prātam, — an­gliski sacīja Očirs. — Esmu ļoti noskumis arī tāpēc, ka jūsu — Amerikas lidmašīnas un helikopteri, kas, bez šaubām, ir augstas kvalitātes, šeit Gobi tuksnesī būs tikpat nederīgi kā mūsējie. Viesmīlības dēļ ne­drīkstam riskēt. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka augstās ko­misijas locekļiem nokrīt kaut mats no galvas.

Tumovs nenocietās vieglītēm nepamirkšķinājis Ozerovam un neuzmetis skatienu Pigastera plikajam paurim.

— Tur, tālajos dienvidos, — Očirs turpināja, — ple­šas tuksnesis, un tā vidū ir neapdzīvoti kalni. Tur nav ciematu, nav pat klejotāju nometņu, nav degvielu no­liktavu, nav lidlauku. Nemitīgie vēji, smilšu vētras ār­kārtīgi apgrūtina lidmašīnu nolaišanos un padara ne­iespējamu helikopteru izmantošanu.

— Lidmašīnas un helikopteri lido pat Ant- arķtīdā, — Pigasters pavīpsnāja.

— Lido arī šeit, ja nav citu iespēju, — Očirs mie­rīgi atteica. — Protams, varētu sameklēt nolaišanās laukumu un to iekārtot ekspedīcijas lidmašīnu vaja­dzībām. Bet tas ilgtu vairākas nedēļas. Pat tad, ja jūs ar lidmašīnām nokļūtu līdz Adžbogdo pakājei, jums to­mēr būtu tur jāgaida, kamēr ieradīsies zirgi. Bet ar automašīnām komisija aizbrauks piecās vai sešās die­nās. Kungi, mūsu tuksnešos automobiļi un zirgi ir dro­šāki satiksmes līdzekļi nekā vismodernākās lidmašīnas.

— Tātad skaidrs, — Tumovs skaļi sacīja. — Brauk­sim ar automašīnām. Uzaicinu nobalsot! Kas ir par?

Pigasters smaidīdams atkal paspīdināja zobus.

— Redzu, ka esmu palicis mazākumā. Protestu šo­vakar iesniegšu rakstveidā.

*

Jau sesto dienu mašīnu karavāna ar pūlēm virzījās uz dienvidaustrumiem uz tālo Adžbogdo kalnu pakāji. Sapieriem piepalīdzot, bija pārbrauktas Tamčdabas stā­vas terases, lai gan misters Pigasters katrā atpūtas vieta klāstīja — cauri kalnu pārejai mašīnas netikšot, un vii,ii tikai velti izšķiežot dārgo laiku. Kad automo­biļu virknīte uzbrauca kalnu iežmaugā un ceļotāji ieraudzīja sarkandzeltenu saules ripu, kas spīdēja cauri bezgalīgo tuksnešu putekļainajai dūmakai, Tumovs sa­cīja amerikānim:

— Redziet nu, paveicās. Lielā puse jau nobraukta.

— Tagad vēl jātiek lejā, — Pigasters vēsi atteica, ciešāk sajozdams kažokādas pusmēteli. — Mister Tu­mov, interesanti, cik augstu virs jūras līmeņa ir šī pāreja?

— Tīrais nieks. Tikai divi tūkstoši septiņi simti piec­desmit metru. Tieši vienu kilometru zemāk nekā Adž­bogdo kalnu grēdas kore.

Pigasters pagrozīja galvu, bet neko neteica. Pēc iz­braukšanas no Kobdo viņš smaidīja arvien retāk.

Pievakarē mašīnas sasniedza lejā līdzenumu.

Skatienam pavērās Barunhurajas dzeltenais plato. Tālu uz dienvidaustrumiem aiz pakalnu grēdas, kas bija tikko saskatāma pie apvāršņa, atradās Aizaltaja Gobi. Svelmains vējš lieca līdz pat zemei nokaltušas zāles cerus. Putekļu stabi kāpa augstu debesīs no tuk­snešainajām nogāzēm, brīdi virpuļoja un pazuda kā rēgi. Saule jau bija zemu un blāvi spīdēja cauri pu­tekļu duļķei. Smilšu smeltne cirtās sejā un čirkstēja zobos.

No pirmās mašīnas kabīnes izkāpa jauns mongolis apaļu seju, vatenī, galvā viņam bija filca platmale ar siksniņu zem zoda — ģeologs Batsurs, Ulanbatoras uni­versitātes docents; pieliecies, no vēja vairīdamies, viņš piegāja pie Ozerova.

— Šeit kaut kur jābūt aratu nometnei, — viņš sa­cīja, pūlēdamies pārkliegt vēja svilpoņu. — Pārnak­šņosim savās teltīs viņu nometnes tuvumā …

— Arati šeit aiz kalnu grēdas, — Ozerovs brīnījās, — no kura laika?

— Viņi mēģina apgūt tuksnesi, — Batsurs pasmē­jās. — Arati jau vairākus gadus ar ganāmpulkiem at­klīst līdz kalnu grēdas dienvidu nogāzes pakājei, bet turp, — viņš pamāja uz dienvidiem, — tālu nedodas. Turas cieši pie kalniem. Lai gan Gobi tuksnesī vietām ir labas ganības. Nez no kā baidās. Uz dienvidiem negrib iet. . . Šī nometne ir pēdējā; tālāk cilvēkus vairs nesastapsim.

Mašīnas virzījās uz priekšu pa izžuvušu gultni — agri pavasaros te brāzās ūdeņi no kalnu grēdas dien­vidu nogāzes. Gultne bija pilna sīkiem oļiem, izskatījās pēc plata, nekopta ceļa un līkumoja starp nelielām sarkanējām un melnām klintīm. Vietumis vēja aizsar­gātos stūrīšos auga vārgi smaillapainā tamariska krūmi. Nogāzēs šur tur vējā šūpojās efedras skaras. Jau sa­tumsa, kad zema plato pakājē ceļinieki ieraudzīja mir­dzam ugunskurus.

Mašīnu karavānas ierašanās radīja aratu nometnē lielu satraukumu. No visām malām — no tūbas jurtām, no ugunskuriem, no tuvējiem pakalniem nāca un skrēja pie automašīnām vīrieši, sievietes, bērni vatētos halātos, smailām aitādu cepurēm galvā; māja rokām, nākdami pārmija pa vārdam, klaigāja, rādīja uz auto­mobiļiem un sniegiem klātajām tuvējo kalnu grēdām.

Batsurs sāka runāties ar aratiem. Troksnis apklusa. Gani uzmanīgi klausījās. Daudzi izbrīnā un pat šaubī­damies grozīja galvu.

Kad Batsurs beidza runāt, priekšā panācās garš, vecs vīrs ar sirmu bārdu, ar lapsādām apšūtu tūbas cepuri, ģērbies sarkanā, sudrabotiem rakstiem izrotātā halātā, zaļos zābakos ar augšup uzliektiem gariem purniem. Veča dzēlīgais skatiens pārslīdēja ciemiņiem, mirkli pa­vērās Ozerova sejā. Noglaudis ar brūnajām rokām bārdu, sirmgalvis ierunājās spiedzīgā, skarbā balsī.