Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Amerikas Savienoto Valstu pārstāvis, kurš piedalī­sies jauktajā komisijā un kurš rītdien ieradīsies Alma- Atā, droši vien pa ceļam uz Adžbogdo cer ieraudzīt automaģistrāles ar ērtām viesnīcām, lidlaukus un beto- nētus raķešu novietņu laukumus. Viņam būs rūgti jā­viļas.

Un tomēr — kas norisinās Adžbogdo kalnos?

Ja notikumi, kurus šķir desmit gadu atstarpe, tie­šām savstarpēji saistīti un to izcelsme meklējama Adž­bogdo novada dabiskajos apstākļos, tad vislielākās aiz­domas modina samērā j aunais vulkāniskais plato kalnu dienvidu nogāzē. Pat vēl tagad tur redzamas vulkānu krā­teru iedobas, tātad izvirdumi notikuši nesen, kvartāra vai vēlīnā terciāra periodā. Tiesa, toreiz viņi abi ar Tumovu neatrada nekādu pazīmju, ka arī mūsdienās tur norisinātos kāda vulkāniska darbība. Redzēja tikai karstus avotus. Pie viena šāda avota viņi iekārtoja savu nometni. No pārgājieniem visi vienmēr atgriezās no­mocījušies un īgni. Igors drīz pārstāja ticēt noslēpu­mainajai Isarova safantazētajai anomālijai.

— Anomālija, kas konstatēta no augstu lidojošas lidmašīnas, nav adata, — viņš dusmīgi klāstīja. — Bet mēs šo anomāliju meklējam kā adatu. Šeit nekā nav, pieliksim pētījumiem punktu.

Protams, adatas pieminēšana bija viens no pārspī­lējumiem, kuri Igoram allaž patika. Adžbogdo kalnu grēda stiepās daudzus desmitus kilometru tālu. Klinšai­nās virsotnes slējās gaisos vairāk nekā divarpus tūk­stošus metru virs jūras līmeņa pāri tuksnešainajām ap­kārtējām plakankalnēm. Maršrutu tīkls nevarēja būt nekāds biezais. Dažās ielejās viņi vispār neiemeta aci, citās nespēja iekļūt. Un tomēr Igoram bija zināma daļa taisnības. Kalnu grēdu viņi izpētīja pietiekami rūpīgi, lai varētu apgalvot, ka lielas radioaktīvas anomālijas tur nav.

Bet bija arī Isarovs-, kuram gribot negribot jātic. Viņa lidmašīna iekļuvusi intensīvu radioaktīvu izstaro- jumu zonā. Isarovs par to samaksāja ar savu veselību. Kas tad īsti tur bijis? Vai anomālija, kas izstarojusi radioaktivitāti noteiktā virzienā, saistīta ar kādu krā­teri? Pagaidām šādi radioaktīvi krāteri nekur vēl nebij a konstatēti. Bet arī šādai anomālijai vajadzētu izpausties lielākā platībā, un anomāliju no zemes nepamanīt būtu grūti.

Ozerovs sirds dziļumos vienmēr bija domājis, ka Adžbogdo noslēpums vēl nav atrisināts. Visā šinī noti­kumā bija kaut kas tāds, kas atkal un atkal lika viņam domās atgriezties Gobi tuksnesī, pārcilāt atmiņas, salī­dzināt novērojumus un faķtus, meklēt izšķirošo argu­mentu ticamas teorijas izveidošanai.

— Ticama teorija, — Ozerovs tikko jaušami pasmī­nēja. Senāk viņš bija cieši pārliecināts, ka, sakrājot novērojumus, ticamu teoriju izveidot nebūs grūti.

Bet ar Adžbogdo anomāliju tas neizdevās. Nekādi ticami izskaidrojumi neradās. Neradās arī nekādas jē­dzīgas idejas. Vai faktu pārāk maz? Varbūt. Bet varbūt kāds cits iemesls?… Ja mākslīgā pavadoņa bojā eja virs Adžbogdo kalniem nav tikai nejaušība, kas saistīta ar paša pavadoņa aparatūru, tad ir atkārtojies tas pats, kas noticis ar Isarova lidmašīnu. Tikai šoreiz izstaroša­nas plūsma bijusi daudz daudz intensīvāka. Jā, jā, in­tensīvāka .. . Kas tad tas īsti ir: vai jauns, zinātnē vēl nepazīstams vulkānisko izvirdumu tips, staru, enerģijas izvirdums? Un kāpēc lai tā nebūtu? Ir taču arī dubļu, pelnu, tvaiku, vulkānisku bumbu, lavas izvirdumi… Kapee no Zemes dzīlēm nevar brāzties laukā enerģija,

Iii

piemēram, kādu staru plūsma? Tātad enerģijas izvir­dums … Pēc tā apslkšanas nekādu redzamu pēdu nepa­liek; izvirdums varbūt notiek ļoti īsā laika sprīdī. Ja tas būtu taisnība, tad nu gan šis ir ārkārtīgi spēcīgs enerģētisks uzliesmojums! Pavadonis taču iznīcināts divtūkstoš kilometru virs Zemes virsmas … .

Ozerovs pēkšņi iesita sev ar plaukstu pa pieri.

Lieliska doma! Ja šajos prātojumos ir kripatiņa tais­nības, tas būtu varens pamatojums hipotēzei, kurai viņš pievērsies vairākus gadus. Jau savā kandidāta disertā­cijā viņš izteica domu, ka Zemes dzīļu enerģija ir kodolenerģija, kodolu sintēzes enerģija, kura rodas, vieglāko elementu atomiem pārvēršoties par smagāko elementu atomiem. Šīs vielu kodolpārvērtības norisinās Zemes dzīlēs. Zemes virsmu sasniedz tikai pārvērtību atbalsis — vulkāniskā darbība, kalnu grēdu veidošanās un daudzas citas pagaidām vēl nesaprotamas parādības.

Ozerovs šo domu bija tālāk attīstījis vairākos savos jaunākajos darbos. Sākumā citi ģeologi to skarbi norai­dīja, pēla un kritizēja, balstoties uz klasiskās ģeoloģijas principiem, vēlāk šad tad pieminēja ar ironisku smī- niņu, un beidzot kāds no ģeoloģijas korifejiem, neko daudz neprātodams, atstāstīja Ozerova uzskatus mācību grāmatā «pārējo hipotēžu» nodaļā, kuru parasti mēdz salikt ar sīkiem burtiņiem.

17

Ozerovs ļoti labi saskatīja savas hipotēzes vājās puses: tā bija balstīta uz vispārējiem apsvērumiem, uz tīrās loģikas. Pierādīt savus pieņēmumus Ozerovs ne­spēja ne ar dabā izdarītiem pētījumiem, ne ar labora­torijas izmēģinājumiem. Viņa hipotēze lieliski izskaid­roja daudz ko, izskaidroja labāk nekā hipotēzes, kas jau kļuvušas klasiskas. Lai gan klasiskās hipotēzes bija tikpat nepierādāmas kā viņa kodolhipotēze . . . Taču pie tām visi bija pieraduši, atkārtoja tās kā lūgsnas, par jēgu neko dziļāk nedomādami, bet no viņa prasīja pie­rādījumus, pierādījumus, ka dziļdziļi Zemē nolisinā smago elementu sintēzes kodolreakcijas. Šādu pieroG; jumu Ozerovam līdz šim nebija. Bet pierādījumus var būt varēs gūt Adžbogdo kalnos? Enerģētiska izlādēša­nās, kas periodiski plūst no Zemes iekšienes: vai var

2 — A. Saļimovs

būt vēl labāks pierādījums, ka dziļdziļi Zemē notiek kodolreakcijas!

Ozerovs sapurināja Tumovu aiz pleca.

— Vai jau nolaižamies? — ģeofiziķis pamodās.

— Vēl ne. Bet paklausies, kas man iešāvās prātā. — Ozerovs īsos vārdos pastāstīja par saviem apsvē­rumiem.

— Tīrā fantāzija! — Tumovs žāvādamies sacīja. — Izstarojumu enerģija nokļūst uz Zemes tikai no kos­miskās telpas. No ārienes … Kāpēc mani modināji? Ta­gad vairs neaizmigšu… — Viņš neapmierināti pagro­zīja galvu un pēc brīža iekrācās atkal.

Ozerovs laiciņu skatījās caur logu, pēc tam iebāza kabatā apdzisušo pīpi, izņēma ādas vāciņos ieliktu pie­zīmju grāmatiņu un sāka rakstīt sīkiem, ķeburainiem burtiem, kas izskatījās pēc ķīļu rakstiem.

as

Misters Aloīzs Pigasters bija garš vīrs ar pliku pauri. Seja kalsnēja, sirmās uzacis nervozi raustījās, kad viņš runāja un smaidīja.

Viņš smaidīja allaž un vienmēr. Spoži mirdzēja mis­tera Pigastera zelta zobi, bet acis bija glūnīgas un pē- tīgi urbās sarunu biedrā.

Ozerovs un Tumovs iepazinās ar amerikāni Alma- Atas aerodromi pirms iekāpšanas lidmašīnā, ar kuru viņiem bija jānokļūst Mongolijas pilsētā Kobdo. Alma- Atas amata personas bija darījušas visu, lai ekspertu komisija drīzāk ierastos darbu rajonā.

Misters Pigasters pat nepaspēja apskatīt Alma-Atu. Tikko viņš izkāpa no vienas lidmašīnas, tūlīt bija jā­kāpj otrā, un pēc brīža viņi jau trauca virs Džungārijas Alatau sniegiem klātajām kalnu grēdām.

Padzirdējis, ka Tumovs labi runājot angliski, Pigas­ters kļuva priecīgs, uzsita Igoram uz pleca, nosēdās vi­ņam blakus un pļāpāja, līdz viņi sasniedza Kobdo.

Amerikānis Tumovam tūlīt uzsvēra, ka viņš Padomju Snvienībā esot pirmoreiz, nepavisam neprotot krievu vii li h Iii, liet krustām šķērsām esot izbraukājis Indiju, I llielu, lllimilajus un varot sarunāties gandrīz visās