Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

in

Centrālāzijas tautu valodās. Viņa specialitāte esot ģeo­fizika, astronomija, matemātika. Mākot vadīt auto un lidmašīnu, jaunībā aizrāvies ar hipnozi un spiritismu.

— Mongolijas valdība rīkojas prātīgi, ļaudama mums apskatīt katastrofas vietu, — amerikānis sacīja.

— Pat Āzijas politiķi laika gaitā kļūst gudrāki un cen­šas nepadarīt konfliktus asākus.

— Kādus konfliktus? — Igors iejautājās. — Vai tie­šām domājat, ka jūsu mākslīgais pavadonis gājis bojā ļaunprātības dēļ?

— Vai tad jūs domājat citādi? — Pigasteram smīnā pavīdēja zelta zobi.

— Protams. Ir bijis vai nu bojājums aparātos, vai kāda dabas spēku dēļ radusies katastrofa.

— Aparātu bojāšanās ir izslēgta. Mister Tumov, visi aparāti darbojās lieliski.

— Varēja gadīties sadursme ar meteorītu. — Igors piemiedza acis.

— Pilnīgi neiespējami. Pastāstīšu jums noslēpumu: mūsu pavadonī bija iemontēta speciāla aizsargierīce, kas sastaptos meteorītus pārvērstu tvaikos.

— Tas nav nekāds noslēpums, — Igors piebilda.

— Bet aizsargierīce varēja sabojāties …

— Nē, nēl Un vispār — varbūtība, ka notikusi sa­dursme ar meteorītu, ir ārkārtīgi niecīga.

— Piekrītu. Bet tomēr šāda varbūtība pastāv. Tik­lab mēs, kā arī jūs esam palaiduši vairākus desmitus mākslīgo pavadoņu. Un beidzot šī niecīgā varbūtība ir realizējusies.

— Mister Tumov, mūsu jaunākais pavadonis taču bija īsta lidojoša laboratorija. Paredzēts tika itin viss. Tādā pavadonī varētu lidot vairāki kosmonauti… Apa­rāti konstruēti tā, lai tie darbotos daudzus gadus.

— Un tomēr jūsu pavadonis gājis bojā kādas nepa­redzētas nejaušības dēļ, — Tumovs skarbi sacīja.

— Nejaušības dēļ — piekrītu, — amerikānis vis- zinīgi pasmīnēja, — neparedzētas nejaušības dēļ — ne­piekrītu.

— Atvainojiet, nesapratu jūsu domu.

a*

10

— Vai arī negribat saprast, dārgais mister Tu­mov. .. Var jau būt, ka neviens nav vēlējies tīšuprāt

iznicināt mūsu lidojošo laboratoriju. Tas būs noticis nejauši, piemēram, izmēģinot kādu jaunu ieroci. Kā pie jums mēdz sacīt: šāva govij kārnai, trāpīja treknai vārnai.

— Mēs nu gan gluži tā nesakām, bet šoreiz tam nav nekādas nozīmes, — Tumovs piebilda. — Mani interesē kaut kas cits: mister Pigaster, vai tiešām jūs pats ticat šai iedomai?

— Tāds ir valsts departamenta oficiālais viedok­lis. — Pirmoreiz Pigasters runāja nesmaidīdams. — Ser, un es taču esmu amerikānis.

— Ja nemaldos, jūs esat arī zinātnieks. Vai sapro­tat, ko tas nozīmē — «nejauši trāpīt» mākslīgajam pavadonim, kurš kosmiskā ātrumā joņo divtūkstoš kilo­metru virs Zemes. Kāds ierocis varētu to izdarīt?

— To es nezinu, bet gribētu uzzināt.

— Apskatot apvidu, virs kura notikusi katastrofa?

— Kāpēc gan ne?

— Tāpēc ne — ja kāds ņemtu par pilnu jūsu ofi­ciālo viedokli, tad «ierocis», kas iznīcinājis pavadoni, meklējams visur kur, ikvienā mūsu planētas punktā .., vai pat ārpus tās, kas būtu daudz ticamāk.

— Gluži tā nav, mister Tumov, — Pigasters atkal paspīdināja zobus, — gluži tā nav. Man jau bija tas gods paskaidrot jums, ka mūsu pavadonis ir vesela lidojoša laboratorija. Tur bija simtiem aparātu, kas ne­pārtraukti pārraidīja pa radio visus novērojumus. Pē­dējie uztvertie radiosignāli liecina, ka pavadonis sa­ņēmis triecienu tieši no apakšas, no Zemes. Triecienu radījis nevis šāviņš vai eksplozijas vilnis, bet drīzāk kāds lieljaudas izstarojums, piemēram, neitronu plūsma.

— Tās nu gan ir blēņas! — Tumovs iesaucās. — Lieljaudas neitronu plūsma, kas nāk no Zemes!

— Es teicu, piemēram, neitronu plūsma, — Pigas­ters laipnīgi pasmaidīja. — Tie varēja arī nebūt neit­roni, bet kādas citas daļiņās. Ja izdotos atrast pava- iIiiiu atliekas …

Kas nav sašķīdušas sīkās drumslās, krizdamas ni> dlvluksloš kilometru augstuma?

Pavadoni konstruējot, paredzēta arī šāda var­būtība. Speciāli konteineri varēja sasniegt Zemes virsmu.

— Ja izdotos atrast kaut vienu jūsu pavadoņa bult­skrūvi, arī tas jau būtu liels brīnums, — Tumovs do­mīgi sacīja. — Tad daudz kas kļūtu skaidrs. Bet baidos, ka neko neatradīsim. Vieglāk sameklēt adatu, kas no lidmašīnas nomesta džungļos.

— Tomēr papūlēsimies atrast, — Pigasters atkal pasmaidīja. — Un — ja nu atradīsim nevis adatu, bet kaut ko prāvāku! Tas būtu vēl lielāks brīnums.

— Jūs runājat par neitrona izstarojumu avotu? — Ozerovs iejaucās sarunā. Viņš jautāja franciski, kaut­rēdamies parādīt amerikānim, cik slikta — tā Ozero- vam pašam šķita — ir viņa angļu valodas izruna.

Pigasters un Tumovs pagriezās pret Ozerovu, kas sēdēja viņiem aiz muguras. Amerikāņa skatiens uz mirkli kļuva tramīgs. Jautājumā viņš nojauta it kā slaz­dus. Tomēr Pigasters tūlīt attapās.

— Ne jau nu par izstarojumu avotu, — viņš sacīja, arī pāriedams uz franču valodu, — bet drīzāk par kā­dām izstarojumu pazīmēm. Tik spēcīga staru ierīce ir ļoti sarežģīta. Tuksnesī kādām pazīmēm, pēdām vaja­dzētu būt palikušām. Ja man atļaus netraucēti apbrau­kāt visu rajonu …

— Par to jūs varat būt drošs, — Tumovs piebilda.

— Tad mēs kaut ko atradīsim, — Pigasters it kā tencinādams pamāja ar galvu.

— Manuprāt, jāmeklē nevis «pēdas», bet pats iz­starojumu avots, — Ozerovs noteikti sacīja. — Arī man šķiet, ka šāds izstarojumu avots tur kaut kur ir.

Ozerovs uz dažiem mirkļiem apklusa.

Amerikānis izbrīnā parauca augšup uzacis un, plak­stiņus mazliet piemiedzis, gaidīja sarunas turpinājumu.

— Bet tas būs dabisks un nevis mākslīgs izstaro­jumu avots, — Ozerovs nobeidza savu domu.

— Ak tā, — Pigasters pasmīnēja, un viņa balsī ieskanējās vilšanās. — Interesanti, ļoti interesanti.. . Trīs prāti, trīs viedokļi, — viņš angliski turpināja, vērs- damies tikai pie Tumova, un, brītiņu klusējis, jautāja pavisam lēnītēm: — Mister Ozerov, vai tikai jūs ne­esat rakstnieks?

— Nē, nē, viņš ir ģeologs, — Tumovs jutās maz­liet aizvainots drauga dēļ. — Diezgan izcils ģeologs.

— Ak jūs esat tas Ozerovs, — Pigasters atkal ne­spēja apslēpt izbrīnu. — Zemes kodolreakciju hipotēzes autors? Ahā! … Krievija jūs izvirzījusi vadošo zināt­nieku komisijā. Tad nu gan man ir liels gods… — Amerikānis apklusa un pēc mirkļa piebilda, it kā savā nodabā runādams: — Interesanti, ļoti ļoti intere­santi … Okei.

Lidmašīna jau laidās lejup. Kuprainajās, zaļiem plankumiem klātajās kalnu nogāzēs bija redzamas gan šur, gan tur dzeltenas un baltas mājiņas. Tā bija Kobdo pilsēta — Mongolijas Tautas Republikas kāda rietumu rajona centrs.

m

— Kungi, jūs varat braukt tūlīĻ_ — pie brokastu galda ļoti laipni sacīja Mongolijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Zunduins Očirs.

Viņš bija sagaidījis ekspertus lidlaukā, atvadījis viņus uz viesnīcu un tagad kopā ar ciemiņiem sēdēja mazā restorāna paviljonā ar stikla sienām.

Kūpēja karsts plovs ar ābolu, plūmju un plāni sa­grieztu burkānu šķēlīšu piedevām. Vienkāršo azaidu papildināja īpatnējs skāba piena dzēriens — airans, Mongolijas siers un stipra, bieza tēja.

— Man uzdots pavadīt jūs līdz Tonhilai, — Očirs turpināja. — Četrsimt kilometru no šejienes, pie Al- taja pakājes. Tur sastapsiet mūsu ģeologu Batsuru ar mašīnu, zirgu un kamieļu karavānu. Batsurs ir ekspertu komisijas loceklis. Viņš dosies kopā ar jums uz Adž­bogdo. Gribam pārbraukt ar mašīnām pāri Tamčdabas kalnu pārejai Mongolijas Altajā. Tur ir vecs, bet sen nolietots karavānu ceļš, kas ved uz Ķīnu. Ceļu neviens vairs lāgā nezina …