Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Aizjājis pie ganāmpulkiem, — Batsurs sacīja, pa­manījis ģeologa vaicājošo skatienu. — Leģendas mīkla

būs jāuzmin mums pašiem …

#

Ekspedīcija jau divas nedēļas strādāja Adžbogdo kalnāja ziemeļu nogāzēs. Tiklīdz ieradās zirgi un ka­mieļi, sākās kalnu masīva dziļo aizu pētīšana. Mašīnas līkumu līkumiem apbraukāja visu priekškalni. Citu pētnieku grupas devās augšup melnajās klintīs.

Pigasters šaudījās kā atspole. No tumsas līdz tum­sai, svelmē un smilšu vētrās viņš joņoja ar mazu ga- ziku pa priekškalnēm, brauca stāvās nogāzēs, cilpu cil­pām starp klintīm. Divās reizes viņš apmaldījās un pārnakšņoja ārpus nometnes. Taču nākamajā dienā vi­siem par brīnumu pats atkal bija atradis pareizo ceļu.

Kad gaziks iebrauca klinšu labirintā, no kura, šķiet, nebija vairs izejas, Pigasters pastūma sāņus mongoļu šoferi un pats sēdās pie stūres. Katrreiz viņš bez kļū­mēm izvadīja mašīnu klajākā apvidū.

Šoferi viņi! saukāja par «lidojošo sātanu», taču klau­sīja Pigasteram bez iebildumiem. Ja amerikānis viņiem pavēlētu drāzties lejup no stāvas kraujas, arī tad viņi, ne mirkli nešaubīdamies, to darītu.

Savu palīgu Pigasters reti kad ņēma līdzi šajos brau­cienos. Visbiežāk viņš tam lika kopā ar Ozerovu vai Tumovu kājām doties tālu kalnos.

Ozerovs metodiski soli pa solim sastādīja Adžbogdo ģeoloģisko karti. Taču šeit ziemeļu nogāzē viņa hipo­tēzei neradās nekādi pierādījumi. Šie bija vecu for­māciju kalni — Smilšakmens un slāneklis. Nebija ma­nāmas nekādas vulkānu darbības pazīmes, nekādas no­zīmīgas anomālijas. Batsurs kādā maršrutā bija uzgājis svina rūdas iežus, bet lielo attālumu dēļ, kas Adžbogdo šķīra no ciematiem un ceļiem, šķita, ka šim atradumam vēl daudzus gadus nebūs praktiskas nozīmes.

Ekspedīcija jau trīs reizes pārcēla savu nometni citā vietā, pamazām virzīdamās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tuvojās diena, kad vajadzēs pār­vietoties uz kalnu masīva dienvidu nogāzēm.

Pigasters, darbus uzsākot, apsolīja prēmiju ikvie­nam, kas atrādīšot kaut vissīkāko bojā gājušā mākslīgā pavadoņa konteinera drumslu. Strādnieki, šoferi, radisti apstaigāja simtiem kvadrātkilometru priekškalnes līdze­numos. Tomēr ne Adžbogdo nogāzēs> ne tuksnešainajā plato, kas ieskāva kalnu masīvu, neko nelaimējās sa­meklēt.

Jūlija vidū sākās visai karsts laiks. Bezvēja dienās ekspedīcijai klājās ļoti grūti. Lielajā tveicē apsvila āda. Motori niķojās. Trūka elpas. Nogājuši tikai dažus kilo­metrus, cilvēki zaudēja pēdējās spēka paliekas un at­slīga klinšu ēnā. Vajadzēja lielas neatlaidības, lai atkal piespiestu sevi doties saules svelmē.

Šķiet, vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kas necieta no karstuma, bija Ozerovs.

Pašā pusdienas laikā viņš kāpelēja pa saules nokai­tētām nogāzēm, ņēma iežu paraugus, ilgi pierakstīja, atzīmēja kartē savus novērojumus. Oficiāli kopš brīža, kad viņi izbrauca no Tonhilas, ekspedīciju vadīja Tu­movs un viņa vietnieks bija Batsurs. Bet faktiski visu izrīkoja Ozerovs. Tumovs un Batsurs neko nedarīja, iepriekš nevienojušies ar Ozerovu; viņa padomus pieņēma bez iebildumiem. Jaunākie zinātniskie līdz­strādnieki visos strīdīgajos gadījumos griezās pie Oze- rova; viņa domas uzskatīja par galīgām, un neviens tās neapšaubīja.

Darbi ritēja pilnā gaitā par spīti dienas tveicei, slāpēm un nogurumam. Taču meklēšana bija veltīga. Ekspedīcija neatrada nedz virs zemes kādu cēloni, kura dēļ būtu notikusi katastrofa, nedz arī kādas mākslīgā pavadoņa atliekas.

Reiz vēlu vakarā Tumovs, Ozerovs un Pigasters, kuri nule bija atgriezušies no apgājiena, ēda vakari­ņas Batsura teltī.

Nakts bija klusa, bet salta. Pēc dienas svelmes tem­peratūra strauji krita, rītausmā tā bieži vien noslīdēja līdz nullei.

— Būs jāpārvietojas uz kalnu masīva dienvidu no­gāzi, — Tumovs sacīja, sniegdams pavāram bļodiņu, lai viņš tajā ieliek vēl vienu ceptas gaļas šķēli. — Ar- kādij, kā tu domā?

— Būs jāpārvietojas, — Ozerovs, mirkli klusējis, at­bildēja.

— Bet kā domājat jūs, mister Pigaster?

— Esmu ar mieru.

— Tātad nekā, nekādu pēdu, — Tumovs sacīja, caur pieri palūkojies uz sarunu biedriem.

— Vēl jau jāapskata dienvidu nogāze, — Pigas­ters pasmīnēja.

— Vai jūsu iedomas nesāk irt?

— Pa daļai, — Pigasters bungoja ar pirkstgaliem pa saliekamā galdiņa plastmasas plāksni. — Pa daļai, mister Tumov. Lai gan mēs vēl nezinām, ko atradīsim dienvidu nogāzē.

— Tur apvidus vēl tuksnesīgāks nekā šeit. Te ir bijuši vairāki pētnieki, tur — tikai es un Ozerovs.

— Bet tur ir tuvāk Ķīnas robeža, — Pigasters iebilda. — Tur var būt ceļi; var gadīties, ka sastopam arī kādu cilvēku. Mongolijas Altaja dienvidu nogāzē taču sastapām ganus.

— Veltas cerības!

— Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās kāds vien­tuļš mednieks, — sacīja Ozerovs. — Bet viņa mājoklis bija krietni tālāk uz dienvidiem, savus piecdesmit kilo­metrus no Adžbogdo.

— Tas vientulis mums katrā ziņā jāapciemo, — Pi­gasters sarosījās.

— Ja tikai viņš jau nebūs nomiris, — Tumovs no­rūca.

— Tolaik viņš dzīvoja kopā ar kādu zēnu, — Oze­rovs turpināja. — Viņi mitinājās pamesta lamaistu klos­tera drupās. Mūki aizgājuši uz Ķīnu, bet vecais med­nieks laikam palicis sargāt klostera īpašumus.

— Kāpēc tie mūki aizgājuši? — Pigasters ziņkāri jautāja, vērsdamies pie Batsura. — Jūsu valdība viņus izraidījusi?

— Mūsu valdība mūkus nevajā. Diez vai Ulanba- torā kāds maz zināja, ka uz dienvidiem no Adžbogdo ir lamaistu klosteris. Tas klosteris pamests jau sen.

— Jā, klosteris bija pamests gadus piecpadsmit pirms mūsu ierašanās tanī apvidū. Vecais mednieks stāstīja, ka mūki aizgājuši pēc kādas stipras zemes­trīces.

— Vai tiešām tas vecis pilnīgā vientulībā bija pa­vadījis piecpadsmit gadus? — Pigasters neticīgi jau­tāja.

— Laikam jau viņš šad tad aiziet un tiekas ar ci­tiem, — Ozerovs sacīja. % — Kur tad viņš būtu ņēmis to zēnu, kam, pēc izskata spriežot, bija tikai kādi astoņi gadi.

— Bet varbūt tuvuma tur tomēr ir ganu apmet­nes? — Pigasters atkal pasmīnēja.

3 -

33

A. Salimovs

— Ganu apmetņu tur nav, — Batsurs sacīja. — Uz dienvidiem no Adžbogdo tagad ir pilnīgi izkaltis tuk­snesis. Pirms vairākiem desmitiem gadu tur vēl esot bi­jis ūdens. Pie vecā Ķīnas karavānu ceļa redzamas iz­žuvušas akas un avoti. Viss apgabals starp Mongolijas

Altaju un Ķīnas Tjanšanu nemitīgi ceļas augšup. Grunts­ūdeņi kļūst arvien dziļāki, avoti izzūd. Mūki nav pame­tuši klosteri tāpēc, ka būtu izbijušies no zemestrīces. Klosteri viņi varētu atjaunot. Izsīcis ūdens, pa veco karavānu ceļu neviens vairs nav jājis, un cilvēki klos­terī vairs nav iegriezušies. Zuduši arī ienākumi. Mūki aizgājuši…

— Var jau būt, — Ozerovs sacīja, — tomēr zemes­trīce, kas izpostījusi klosteri, bijusi ļoti spēcīga. Sen­laiku celtnes. Būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Sa­gruvušas gandrīz visas. Saplaisājušas pat klintīs iz­kalto ceļļu sienas. To visu atjaunot nebūtu nemaz tik viegli, Lāgu lāgiem tur notiek ļoti stipras zemestrīces, kas saistītas ar kalnu grēdu pacelšanos. Gludie plato augstu kalnos liecina par laikiem, kad šeit vēl bijuši bezgalīgi līdzenumi. Tagad seno līdzenumu atliekas pa­cēlušās kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Cilvēku acu priekšā norisinās Zemes garozas pārveidošanās. Senais kontinents, platforma, pār­vēršas par savu pretstatu — kalnu apgabalu. Ja šis pro­cess turpināsies, tas var beigties ar milzīgiem iegruvu- miem. Vidusāzijā atkal būs jūra un tikai visaugstāko kalnu grēdu virsotnes rēgosies virs ūdens tāpat kā sa­las mūsu ēras okeānos.