Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

«Nez kā nu veicas Igoram? Cik tālu viņi tikuši šodien?» Ozerovs domāja, izklādams guļamo maisu uz rudās, akmeņainās zemes.

Turpat līdzās Zora grozīja radiostacijas kloķīšus. Austiņās skanēja rūkoņa un sprakšķi. Tumova radists neatsaucās.

— Vēl brauc, nav apstājušies uz naktsguļu, — 2ora sacīja un noņēma austiņas.

Strauji biezēja krēsla.

Vakariņas ceļinieki ieturēja pustumsā. Karstā tēja gandrīz vai applaucēja vēja aprautās lūpas. Ledaina vēsma vilka no tuvējās kalnu grēdas, vīri uzslēja va­tēto jaku apkakles, dziļāk uzmauca uz acīm platmales un cepures. Šeit, trīstūkstoš metrus virs jūras līmeņa, pāreja no dienas tveices uz nakts saltumu bija nepa­rasti strauja.

Ekspedīcijas dalībnieki jau beidza vakariņot, kad viens no strādniekiem, Zambals, nobijies kaut ko kliedza.

Batsurs pielēca kājās.

— Kur?

Zambals pavisam apmulsis, lūpas čamstinādams, rā­dija turpat pie kājām uz tumšo, akmeņaino zemi.

Batsurs uzspīdināja elektrisko lukturīti un uzmanīgi lūkojās uz akmeņiem un nokaltušo zāli.

— Kas jums tur ir? — Ozerovs vaicāja.

— Zambals stāsta, ka esot redzējis karakurtu.

— Tik lielā augstumā, — Arkādijs šaubījās, — diez vai.

— Jāpārbauda. Briesmas ir pārāk lielas.

— Protams.

Visi pārmeklēja nometni, izpurināja guļamos mai­sus, seglus, mugursomas, bet neko neatrada.

— Zambalam būs tikai licies, — Ozerovs sacīja un atkal apsēdās uz brezenta paklāja.

— Nē, nē, — Zambals pagrozīja galvu, — mans saka — goda vārds. Mans redzēja karakurtu … Slikti būs. Jāiet uz citu vietu . . . Seit gulēt nedrīkst. ..

— Kur lai ejam? — Batsurs iebilda. — Nakts, tumsa. Gulēsim uz tūbas gabaliem. Uz tūbas karakurti nerāpsies.

— Mans baidās, — Zambals nerimās. — Mans gauži baidās. Manu vecomāti sakoda viens karakurts. Vecā­māte tūlīt mira nost.

— Kas noticis? — misters Pigasters ievaicājās.

— Nometnē it kā esot ielavījies indīgs zirneklis ka­rakurts jeb Melnā atraitne. Viņa kodienu visi uzskata par nāvīgu.

— Okei, — Pigasters pasmējās. — īsta inde. Ļoti iedarbīga. Bet nepastāvīga. Konservētā veidā drīz zaudē savas īpašības. Šādi zirnekļi ir tur tālu, tuksnesī. Te viņu nav, — Pigasters turpināja, sākdams runāt mon- goliski, — te viņu nav …

— Es redzēju, — Zambals tiepīgi atkārtoja, — te­pat … Jāiet prom …

Pigasters sadrūma un ar kabatas lukturīti sprīdi pa sprīdim apgaismoja apli sev visapkārt.

Batsurs paklāja blakus brezentam rupjas tūbas ga­balu. Amerikānis steigšus pārsēdās uz tā, parāvis sev apakšā kājas.

— Te būs siltāk, — viņš aizbildinājās un izdzēsa lukturīti.

Batsurs vieglītēm iebukņīja Ozerovam ar elkoni.

— Reiz viens zirneklis dikti nobaidījis kādu žurnā­listu, — Arkādijs stāstīja, sūkdams pīpi. — Žurnālistam vajadzējis pārnakšņot lauka apmetnē. Tas noticis Turk- mēnijā tuksneša malā. Tur jau agrāk manīti kara- kurti. . . Žurnālists nebijis nekāds gļēvulis, bet no ka- rakurtiem baidījies kā no nāves. Viņš nospriedis neaizmigt visu nakti, taču uz rīta pusi tomēr aizsnau­dies. Pamodies, juzdams, ka pa roku keut kas rāpjas. Pavēris acis un ieraudzījis uz mazā pirkstiņa nelielu, melnu zirnekli. Puisis gandrīz sajucis prātā. Gulējis, bīdamies pakustēties, ne dzīvs, ne miris, un, sirdij stingstot, gaidījis zirnekli norāpjamies no pirksta. Bet zirneklis nekustējies ne no vietas un nemaz nedomājis projām rāpties. Žūrnālistam notirpusi roka, un pats viņš jau juties pa pusei miris . .. Pamodies blakus gulē­tājs, ieraudzījis melno zirnekli, arī pārbijies un licis, lai ar strauju kustību nokratot karakurtu. Žurnālists pa­kustinājis roku, taču ne tik strauji, kā vajadzējis. Žir- neklis nokritis zemē, bet paspējis iekost žurnālistam pirkstā. Sacelta trauksme, un kolhoza kalējs teicis, ka vienīgais glābiņš — tūlīt nocirst sakosto pirkstu. Naba­dziņš gribot negribot piekritis. Operāciju izdarījis ka­lējs. Žurnālists pat lāgā neapjēdzis, kas notiek, kad pirksts jau bijis nost. Ieraudzījis asinis, viņš noģībis. Kad atguvis samaņu, blakus stāvējis kalējs un pavisam apmulsis mēģinājis taisnoties. Žurnālists kaut ko mur­minājis, ka sakot paldies, bet kalējs, gauži nelaimīgs būdams, pašūpojis galvu un teicis, ka puikas to zirnekli noķēruši. Izrādījies, ka tas nemaz neesot karakurts, bet nekaitīgais krusta zirneklis.

— Ko stāstīja Arkādijs Mihailovičs? — Žora klusī­tēm jautāja Batsuram.

Batsurs pasmiedamies krieviski atkārtoja anekdoti par krusta zirnekli, ko ceļinieki noturējuši par kara­kurtu.

— Bet vai jūs zināt, ka šie indīgie zirnekļi ārkārtīgi <11ri vairojas? — tumsā ieskanējās Pigastera nervozā balss. - Katra karakurta mātīte rudenī izdēj pāri par tūkstoš oliņu. Tās viņa ietin tīmekļa kokonos. Pavasarī ļaunie zirnekļi izrāpjas no kokoniem, izlaiž garus tī­mekļa pavedienus, un ar šiem pavedieniem pavasara vēji tos aiznes tālu jo tālu. Rudenī katra jaunā mātīte atkal dod dzīvību tūkstoš pēcnācējiem. Karakurti drīz kļūtu par tuksnešu valdniekiem, ja nebūtu putnu… Nepatīkami, ja arī šeit mitinātos šie zirnekļi, — ameri­kānis sacīja. — Pa vienam tie nekad nedzīvojot.

— Zvēru pie visu lamu lamas ūsām, — Batsurs teica, — bet man liekas — zem vateņa pa muguru man kaut kas rāpjas.

— Jūsējie tādos gadījumos teic — šermuļi skrien pa kauliem, — Pigasters nīgri iesmējās.

— Batsur, tūlīt atpogā vateni un veicīgi velc nost, — Ozerovs pavēlēja un uzlaida jaunajam mongo­lim spožu kabatas lukturīša gaismas strēli.

Batsurs nobālēja, steigšus atpogāja vateņa pogas un strauji nometa to uz brezenta.

Zora un Zambals skaļi iekliedzās.

Uz Batsura baltā krekla starp lāpstiņām rēgojās liels, melns, samtains zirneklis.

— Nekusties, •— Ozerovs čukstēja. Ar strauju ro­kas vēzienu viņš notrieca zirnekli uz paklātā brezenta un nospieda ar piezīmju grāmatiņu.

— Paldies, draugs, •— Batsurs sirsnīgi sacīja un no­glauda Arkādija plecu.

— Tātad Zambals nav kļūdījies, — misters Pigasters domīgi sacīja, vērodams sašķaidīto kukaini. — Nolā­dēts apvidus. — Amerikāņa balss iedrebējās.

Visi atkal rūpīgi pārmeklēja nometnes laukumiņu un ieraudzīja vēl vienu karakurtu — tas ātri ieskrēja starp akmeņiem un pazuda tumsā.

Vairāk neko neatrada.

Ceļinieki apspriedās un nolēma nometni uz citu vietu nepārcelt.

— Tumsā vēl nolauzīsim kaklu, — Ozerovs sacīja.

Zambals, mongoliski kaut ko purpinādams, apkārt

guļvietām aplika virvju gredzenu.

— Karakurtam tāds striķi nepatīk, — viņš klāstīja Zoram. — Varbūt vairs nenāks …

— Bet ja pārlec pāri?

— Ja pārlec, tad varbūt atnāks .,«

Tonakt ari misters Pigasters ne mirkli neaizvera acis.

*

Nākamajā rītā visi seši devās augšup uz kalnu pār­eju. Par karakurtiem neviens vairs neieminējās. Tikai 2ora kādā īsā atpūtas brīdī klusi teica Batsuram:

— Mūsu misters šodien nemaz nesmaida. Droši vien visur viņam rēgojas karakurti. Atpūzdamies nekur pat neapsēdās.

— 2ora, tu esi dūšīgs puisis, — Batsurs uzlielīja. — Tagad dienā tev ne no kā nav bail? …

2ora nosarka, bet neteica ne vārda.

Šis Batsurs redz citus caur un cauri. Kā viņš no­skārtis, ka 2ora vakar traki pārbijies? Patiesību sakot, 2ora vakar dikti pārbijās. Kas to zin, cik tādu kara­kurtu slēpās aizas augšgalā, kur viņi pārnakšņoja? Va­rēja no rīta pamosties, bet melnais zirneklis uzrāpies uz rokas. To iedomājoties, 2oram riebumā sāka trīcēt pirksti, rāciju uzskaņojot. Radioaparāts sprakšķēja, gaudoja, neko nevarēja saprast.