Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Ozerovs un Batsurs saskatījās un nevarēja nocies­ties nepasmaidījuši. Zora, kuram biedri pārtulkoja Pi- gastera teikto, nevērīgi iesmējās.

— Katrā ziņā trokšņi ļoti līdzīgi šādas stacijas trau­cējumiem, — Pigasters jau sāka laipoties, nervozi raus­tīdams sirmās uzacis.

Vairākkārt, kamēr gatavoja vakariņas, Zora grozīja radioaparāta kloķīšus. Sprakšķēšana neapklusa, bet arī nekļuva stiprāka. Šķita, ka tepat pavisam blakus kādas neredzamas rokas plēš bezgala garu, stingri savilktu audekla gabalu. Cauri vienmuļajai, skaļajai sparkšķēša- nai nedzirdēja nevienu staciju.

Ozerovs domīgi lūkojās ugunskurā — kā tur dega sausie karaganas zari. Pirms deviņiem gadiem šādu radiotraucējumu nebija. Ar ko var būt saistītas šīs dīvainas ētera anomālijas? Cik tālu tās izplatās?

Tonakt Ozerovam bija caurs miegs. Sapņos viņš re­dzēja, ka klaiņā saltā, necaurredzamā miglā. Jābrien pa plūstošām smiltīm, pūš vēji, visapkārt melna tumsa. Taustīdamies viņš atdūrās pret sienu. Tā bija auksta, nelīdzena kā bazalta klints. Ieraudzīja caurumus un spraugas. Caur tām plūda no tālienes dzeltensārta gaisma, un tirkšķēdami plīsa audumi, tikpat apnicīgi tirkšķēdami kā traucējumi radioaustiņās.

«Tas ir sapnis,» Ozerovs domāja un piespieda sevi pamosties.

Bija dziļa nakts. Dziestošajā ugunskurā brīžiem vēl iekvēlojās oglītes. Melnajās, saltajās debesīs spoži dzirkstīja zvaigznes. Vējš norimis, liels klusums pletās pār tuksnesi. Blakus gulēdams, pa miegam ievaidējās Žora, un atkal ne skaņas.

Neizlīdis no guļamā maisa, Ozerovs aizsmēķēja pīpi, gulēja, vērīgi klausīdamies.

Zambals uzkucies nekustīgi sēdēja pie ugunskura, abi rokām aptvēris vinčestera šauteni.

«Aizmidzis,» Ozerovs domāja.

Viņš izslīdēja no guļamā maisa, izstaipījās, parau­dzījās augšup un sastinga.

Melnajās debesīs tumši violets, norobežots spīdums. Tas uzplauka ziemeļrietumos virs plato, tad trīsuļojošos viļņos kļuva arvien lielāks, pēc tam atkal bālāks un apdzisa. Drīz plankuma vietā no jauna spoži mirdzēja, zvaigznes, kas nupat vēl šķita blāvas.

«Man būs tikai licies,» Ozerovs domāja un berzēja acis. «Kas tās bija? Halucinācijas, polārblāzma? . . .»

Viņš stāvēja nepakustēdamies, nenovērsdams acis no debess puses, kur pirms brīža parādījās un izzuda sārtimēļais plankums. Uztraukumā Ozerovs vairs ne­juta aukstumu, kas vilka pie kauliem. Bet tad debess atkal kļuva asinssārta tanī pašā vietā, kur pirmīt. Sar­kanais plankums pletās zvaigžņu vidū kā tāla uguns­grēka blāzma. Taču ugunsgrēka atspīdums tas nevarēja būt. Mirdzēja pati debess, un cauri sārtenajam plīvu­ram joprojām spīguļoja zvaigznes.

«Varbūt tas viss man tikai rēgojas?» Ozerovam vēl­reiz iešāvās prātā.

Nenolaizdams skatienu no dziestošā plankuma, viņš steigšus pamodināja Zambalu. Mongolis pielēca kājās kā dzelts.

— Skaties tur! —. Ozerovs čukstēja, rādīdams uz tumšo debesi.

Zambals piesvieda vinčestera laidi pie vaiga.

— Nē, nē, nešauj! Tikai skaties! Vai redzi kaut ko?

Zambals blenza ar plati atvērtām acīm un samulsis

raudzījās visapkārt.

— Vai debesīs kaut ko redzi? — Ozerovs atkārtoja, baidīdamies izlaist no acīm gandrīz izzudušo plankumu.

— Zvaigznes redzu . . . Daudz zvaigznes, — tikko spēja izteikt Zambals, ar bailēm lūkodamies gan aug­šup, gan uz Ozerovu.

— Skaties tikai! — Ozerovs pavēlēja. — Tūlīt būs redzams atkal.

Zambals vēlreiz pacēla vinčesteru.

— Šautene te ir lieka. Tikai skaties, — Ozerovs sacīja un izņēma Zambalam no rokām ieroci.

Abi divi ilgi stāvēja, galvas augšup paslējuši, un raudzījās melnajās debesīs. Sarkanīgais plankums vairs neparādījās.

— Uzvelc vateni, — Zambals čukstēja, paskatījies uz Ozerovu. — Salst. . .

Arkādijs pēkšņi atskārta, ka ir pavisam sastindzis. Steigšus iebāza pārsalušās rokas vateņa piedurknēs, uzmeta plecos puskažoku. Viņš nespēja novērst acis no tās debess puses, kur tumsā spoži mirdzēja lielais Gul­bja Krusts. Lāgiem Ozerovam šķita, ka debess atkal sāk sārtoties, taču Zambals apgalvoja, ka viņš neko ne­redzot. Asinssārtais plankums vairs neparādījās.

«Un tomēr tā nebija halucinācija,» Ozerovs domāja. «Esmu pārliecināts, ka virs plato redzēju debesīs kaut ko spīdam. Ja nu šai spīdēšanai un radiotraucējUmiem ir viens un tas pats cēlonis?»

Klusībā sevi sarājis, ka agrāk nav iedomājies par to, Ozerovs ieslēdza radio. Austiņās skanēja vienāda, skaļa sprakšķēšana. Ēterā nekas nebija kļuvis citāds.

Austrumu pamalē jau plauka sārtena blāzma. Oze­rovs juta, ka aizmigt vairs nespēs. Vajadzēja apdomāt visu redzēto.

Uzkāris plecā vinčesteru, viņš aši devās pa akme­

ņaino plakankalni uz rīta pusi, kas vērtās arvien gai­šāka. Pirmās vēja sīpas atsteidzās kaut kur no Aizaltaja Gobi bezgalīgajām ārēm, iečabējās sausās zāles ceros. Nogāze, pa kuru kāpa augšup Ozerovs, beidzās ar ne­lielu terasi. Zemāk rēgojās snaudošo smiltāju tumšie viļņi.

Ozerovs apsēdās uz raupja smilšakmens bluķa, smē­ķēja, domāja.

Katrā ziņā jāiekļūst plato vidienē, jāapskata plaisas. Ozerovu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, it kā jebkuru brīdi viņš varētu kaut ko atklāt. Jāsper vēl tikai viens solis, jāpaceļ aizkars — un viss kļūs skaidrs.

«Esi mierīgs, savaldies,» viņš sev teica. «Neļaujies fantāzijas plūsmai.»

Spožs gaismas stars pārslīdēja tumšajam smiltājam, pēc tam vēl viens. Ozerovs pielēca kājās. Sirds iepuk- stējās straujāk. Pagāja daži mirkļi, iekām viņš atskārta, ka tur brauc mašīnas.

«Nervi sāk streikot,» iešāvās prātā.

Viņš. signalizēja ar kabatas lukturīti. Mašīnu pro­žektori spīdēja aizvien spožāk. Drīz jau varēja dzirdēt rūcam pārpūlētos motorus, kuri tikko spējh virzīt auto­mobiļus pa plūstošajām smiltīm.

Beidzot pirmā mašīna piebrauca pie kraujas pakā­jes un apstājās.

Ozerovs steigšus nokāpa lejā.

— Kāpēc viens pats tuksneša vidū? — Tumovs tūlīt iesaucās, tikko bija izlēcis no kabīnes.

— Nometne tepat blakus. Nācu jums pretim.

— Kādēļ visu laiku klusējāt? — Tumovs jautāja un tik stipri apkampa Arkādiju, ka, šķiet, tam nokrak­šķēja kauli. — Vienu mašīnu aizsūtīju atpakaļ uz mūsu veco nometni.

— Vai jūsu radioaparāts darbojās? — Ozerovs steigšus vaicāja, ar pūlēm atbrīvodamies no drauga skāvieniem.

— Kas tad šim var notikt.

— Ieslēdziet raidītāju! Tūlīt!

49

Radists izlēca no brezentu pārvilktās kravas kastes, nolika smiltīs zaļu kastīti, izbīdīja antenu, sāka grozīt

4 — A. Salimovs

noskaņošanas kloķīšus. Pēc brītiņa viņa sejā iegulās apmulsums.

— Velns parāvis! — radists murmināja, uzmezdams acis gan Ozerovam, gan Tumovam. — Krāc kā ne­labais.

— Skaidrs, — Ozerovs sacīja. — Tātad krāc tikai

pie plato. Igor, laikam būsim tikuši uz pēdām.

*

Ekspedīcijas dalībnieki nometni iekārtoja pie karstā avota. Burbuļojošais, gāzēm piesātinātais ūdens bija iz­skalojis klintīs plaisu ar dziļiem dobumiem un iegare­nām bedrēm, gluži kā vannām. Straujās, siltās strūklas gludi nopulējušas ūdens tvertņu sienas. Apakšā zaļgana smilts. Ceļiniekiem ilgi patika laiskoties šajās ērtajās vannās, robaino klinšu dzegu ēnā, lāgiem norijot pa malkam remdenā ūdens, kas pēc garšas atgādināja nar- zanu.