Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Beidzot Tumovs pasacīja, ka jāizbeidzot veltīgā klai- ņāšana pa aizu un plaisu labirintu.

— Gribētos nokļūt līdz plakankalnes centram, — Ozerovs iebilda. -— Tur redzamas vēl viena vulkāna darbības pazīmes. Šķiet, spilgtākas nekā citur.

— Pietiks, — Tumovs skarbi sacīja. — Plato pietie­kami izpētīts. Neko neiegūsiet, ja, riskēdami ar dzīvību, apskatīsiet vēl dažus atdzisušus vulkānus. Arkādij, saki vaļsirdīgi — vai esi atklājis daudz jauna salīdzinājumā ar to, ko šeit abi redzējām pirms deviņiem gadiem?

— Priekšstati par plakankalnes struktūru tagad man ir daudz skaidrāki, — Ozerovs sacīja. — Bet kas attie­cas uz principiāli jauno . . . Prātīgāk būs, ja tagad par to nerunāsim.

— Tātad izbeigsim šo ekspedīciju. Šķiet, visi ekspertu komisijas locekļi tagad ir vienis prātis, ka amerikāņu mākslīgais Zemes pavadonis nav gājis bojā cilvēku vainas dēļ, ka ļoti ļoti rūpīgos meklējumos nav izdevies atrast pavadoņa atliekas un ka šī kata­strofa droši vien notikusi kādu kosmisku cēloņu dēļ.

— Savu galīgo «jā» par visiem trijiem jautājumiem pateikšu tikai pēc brauciena uz klostera drupām, — Pi­gasters pasmīnēja.

— Lieliski, lieliski; brauciet turp ritdien, parīt pa­rakstīsim protokolu, un darbs būs pabeigts.

— Es gan pēdējam jautājumam nepiekrītu, — Oze­rovs mierīgi iebilda.

- Protokola pielikumā vari ierakstīt savas atse­višķas domas, — Tumovs īgni teica. — Principiālas nozīmes tam nebūs.

M

Ozerovs paraustīja plecus, bet neko neteica.

Nākamajā rītā Ozerovs, Batsurs un Pigasters devās ar mazu gaziku uz klostera drupām.

Mašīnu vadīja Batsurs. Ozerovs pēc kartes rādīja ceļu. Viņi brauca uz dienvidiem gar sen izsīkušas upes sauso gultni. Pa labi un pa kreisi pletās tuksnesis. Karsts gaiss strūklām kāpa augšup no nokaitušās zemes.

Plakankalnes kraujas drīz vairs nebija saskatāmas aiz dzeltenbrūna] iem pauguriem. Tikai kalnu grēda ar žilbinoši balto Munhcastuli smaili bija vienīgais pie­turas punkts bezgalīgajā līdzenumu klaidā, pa kuru lē­nītēm ripoja mazais gaziks.

Vecā gultne sen jau pazudusi smiltājos, apvāršņa zilgmē nebija vairs redzama Adžbogdo kalnu grēda, bet gaziks arvien vēl devās uz priekšu. Svelmainais gaiss cirta sejā, kveldināja ādu.

Ceļā gadījās kulanu — īskājamu savvaļas ēzeļu bars. Dzīvnieki pielaida mašīnu pavisam tuvu, pēc tam bez steigas pazuda smilšu kāpās.

— Zvēri šeit no cilvēkiem nebaidās, — Ozerovs sar' cīja.

— Spriežot pēc šo kulanu izturēšanās, viņi nav re­dzējuši ne automašīnu, ne cilvēkus, — piebilda Bat­surs.

Ozerovs pagrieza galvu, uzmeta acis Pigasteram, un Ozerovam šķita, ka amerikānis ļoti vērīgi klausās viņu sarunā.

Ap pusdienas laiku gaziks iebrauca platā, akme­ņainā aizā, kas šķērsoja pazemo plakankalni. Aizas gultnē, stāvo, sarkanīgo krauju ēnā pavīdēja zāle, iepriecinādama aci pēc skarbās, vienmuļās akmeņu un smiltāju ainavas. Starp smaillapainiem dzelkšņu krū­miem bija redzami zemo gobu tumšzaļie vainagi, kok- veida karaganu audzes, kuras ziemeļos dēvē par dzel­tenajām akācijām. v

— Drīz būs klosteris, — Ozerovs ierunājās.

Aiz kāda aizas līkuma ceļu aizšķērsoja nogruvums. Milzīgie dzeltenie un iesarkanie bluķi haotiski blīvējās cits uz cita.

Batsurs apstādināja gaziku. Ceļinieki izkāpa no ma­šīnas, uzrāpās uz klinšu bluķiem un ieraudzīja klosteri.

Tas atradās aizas paplašinājumā. No dzelteniem, ap­tēstiem akmeņiem sakrautu biezu mūru atliekas iežo­goja lielu, četrstūrainu ēku drupas. Platas akmens kāpnes sniedzās augšup līdz sabrukušajiem portāliem. Vairākas vecas platānas un riekstu koki auga ap sa­gruvušajām ēkām. Aizas .sienās virs plašajiem koku vainagiem melnēja daudzo klintīs izcirsto ceļļu ailes.

Batsurs skaļi uzsauca. Atbalss labu brīdi atkārtoja viņa kliedzienu, bet tad tūlīt atkal iestājās dziļš klu­sums.

— Neviena nav, — Ozerovs sacīja.

— Nokāpsim lejā un apskatīsim drupas, — Pigas­ters steidzināja ceļabiedrus.

— Uzmanieties, — Batsurs brīdināja. — Kur cilvēki aiziet, tur ierodas čūskas.

Trīs vīri ilgi klaiņāja pa drupām. Pigasters fotogra­fēja izgrebto dzegu atliekas un nogāztās kolonas. Bat­surs uzmanīgi klausījās, bažīgi raudzīdamies visapkārt.

— Nekad nevar zināt, ko sastapsim šādās vietās, — viņš klusu teica Ozerovam.

Pēc tam ceļinieki apskatīja dažas celles, pie kurām varēja piekļūt. Tās bija tukšas, tikai vienā iekārtojis sev ligzdu milzīgs maitu ērglis. Ciemiņus ieraudzījis, tas nikni šņāca, draudīgi plātīja knābi, locīja kailo kaklu un, šķiet, nemaz nedomāja atstāt savu mītni ar labu.

— Cilvēki šeit sen nav bijuši, — Ozerovs pie­bilda, kad visi trīs nogāja lejā akmens plāksnēm iz­klātā, plašā pagalmā.

— Kur dzīvoja tas vecis? — Pigasters jautāja.

— Nezinu. Mēs ar viņu runājāmies šinī pagalmā. Savā mītnē viņš mūs netika aicinājis.

— Paokšķerēsim vēl, — amerikānis ierunājās.

Visi trīs nolēma iet katrs uz savu pusi un papētīt

drupas savrup. Ozerovs uzkāpa plato augstākajā vietā. Pigasters iegāja vislielākās ēkas drupās. Batsurs iemeta aci sabrukušajā tornī, pasoļoja gabaliņu gar mūri un apsēdās dārzā pie avota.

«Šis ir bijis bagāts klosteris,» viņš domāja. «Ro­beža tuvu. Būs nākuši svētceļnieki no Ķīnas . . . Avots droši vien turēts par dziedinošu. Klusa vietiņa. Ozero- vam taisnība: karavānu ceļa aizputināšana ar smilšu kāpām kaitējusi klosterim, bet diez vai tas vien būtu spējis aizkavēt svētceļniekus. Kāpēc gan mūki aizgā­juši no šejienes? Vai zemestrīces vainīgas?» Batsurs pārlaida skatienu pār drupām. «Bet varbūt zemestrīces nav bijušas galvenās vainīgās? Jāpainteresējas Ulanba- torā. Dīvaini ir arī tas, ka mūki nav izmantojuši avotu pie vulkāniskā plato. Skaidrs — viņi taču zinājuši, ka šāds avots tur ir.»

Spalgs bļāviens uztrieca Batsuru kājās. Tā bija Pi- gastera balss. Batsurs vienā stiepienā pārlēca pāri ze­majam žogam, izrāva no kabatas pistoli un ieskrēja drupu labirintā. Kliedziens atskanēja vēlreiz. Tagad tas šķita ķērkstošs un tāds kā aizsmacis.

Batsurs, lūpas sakniebis, drāzās uz priekšu. Viņš paskrēja garām vienam mūrim, pārlēca pāri otram, uzšāvās augšup pa drūpošām kāpnēm, ar joni atsitās pret kādas dzegas stūri, nolēca, pareizāk sakot, noten- terēja no augstas akmens terases, izspraucās cauri dzelkšņainu krūmu biezoknim un izbrīnā apstājās.

Mazā iekšējā pagalmiņā pa akmens plāksnēm cīniņā valstījās Pigasters un kāds rudi brūns zvērs. Batsurs paspēja saskatīt, ka amerikānis abi rokām sakampis zvēru aiz rīkles un pūlas atgrūst plēsoņas atplestos žokļus no savas asinīm noplūdušās sejas. Prātot nebija laika, bet nedrīkstēja arī šaut.

Batsurs pieskrēja klāt, sakampa zvēra brūno skaustu un ar vienu grābienu norāva zvēru no Pigastera un aizsvieda pagalmiņa kaktā. Apjukušais sniega leo­pards uz mirkli pieplaka pie akmens plāksnēm un tad ar milzīgu lēcienu klupa virsū Batsuram.

Lode trāpīja zvēru lēcienā. Leopards apmeta kūleni un žļakstēdams nogāzās uz akmens plāksnēm tieši pie jaunā mongoļa kājām.

— Šaujiet vēlreiz! — Pigasters lūdzās.

— Nav vajadzīgs, — Batsurs atteica, bāzdams pistoli makstī un pieliekdamies pie amerikāņa. — Leo­pards ir beigts un pagalam. Bet kas kaiš jums?

— Man ir tāda' sajūta, it kā es būtu saplosīts gaba­los, — vaidēdams čukstēja misters Pigasters un vēl šķielēja uz sniega leopardu, kas gulēja turpat blakus.