Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Vai tu redz, meklēju tevi un atradu šo spoku, — Batsurs satraukti stāstīja. — Sāku domāt, ka viņš tevi būs nobendējis.

— Viņš? — Ozerovs brīnījās, vērīgi lūkodamies večukā. — Pagaidi, pagaidi. Laid viņu vaļā. Vai tiešām tas ir vecais klostera sargs? Vecīt, vai tu vairs mani nepazīsti?

— Viņš runā tikai mongoliski, — Batsurs ieminējās.

— Kādreiz viņš runāja arī krieviski. Vecais, paska­ties uz mani labi vērīgi! Biju šeit pirms deviņiem gadiem.

— Nolādētie sātani, es jūs nepazistu, — vecais aiz­smakušā balsī murmināja. — Pērkondārdu gari mani nežēlīgi sodījuši par manu neticību. Ļaujiet man mie­rīgi nomirt!

— Tas ir vecais sargs, — Ozerovs sacīja. — Nu es viņu pazīstu. Ak dievs, kas viņam noticis!

— Aiz vientulības un vecuma sajucis prātā, — Bat­surs skaidroja.

— Nē, nē. Vai saprati, ko viņš teica par pērkon­dārdu gariem? Vecais, pirms deviņiem gadiem kopā ar tevi dzīvoja kāds zēns. Kur viņš ir?

Vecā vīra nespodrajās acīs ieriesās asaras.

— Visu, visu nolaupīja pērkondārdu gari. Viņi to nozūmēja. Lai nolādēti tie, kas mani atstāja šeit! No­lādu arī jūs, kas nejaujat man mierīgi nomirt!

— Skaidrs, ka viņš sajucis prātā, — Ozerovs pa­šūpoja galvu. — Taču viņa murgi neapšaubāmi saistīti ar šeit notikušo traģēdiju.

— Varbūt viņš dzirdējis kādu leģendu, un večuka slimās smadzenes to vairs nespēj atšķirt no reālajiem notikumiem, — Batsurs šaubījās.

— Lai nu būtu kā būdams, bet šeit veco nedrīkst atstāt.

— Protams. Aizvedīsim sev līdzi ar varu. Uzraugi viņu, es ieiešu pazemē, kur viņš mitinājies. Redzēju, no kurienes vecais iznāca. Varbūt paņemt līdzi kādas viņa mantiņas?

— Esi uzmanīgs, — Ozerovs brīdināja.

— Tu tāpat, — Batsurs atbildēja. — Drupās ir sniega leopardu midzenis. Viens gribēja nogaršot mūsu amerikāni.

— Kas viņam noticis?

Vai leopardam? Guļ kādus simt metrus no šejie­nes. Gaida, lai nodīrājam ādu.

— liet kas noticis Pigasteram?

— Drusku saskrāpēts. Sēž mašīnā.

Batsurs pazuda drupās. Ozerovs uzmanīgi raudzījās vecajā vīrā, kas sēdēja zemē uz akmens plāksnēm. Viņa galva šūpojās kā pulksteņa svārsteklis. Bālās, plānās lūpas klusu kaut ko čukstēja. Ozerovs piegāja tuvāk, sāka klausīties. Večuka neskaidrā purpināšana varēja būt tiklab lūgšana, kā arī lādēšanās.

Pēc brīža Batsurs atgriezās.

— Tur ir tikai satrunējušas panckas, trauku laus­kas … un kauli. Šķiet, vecais pārticis no sikspārņiem un čūskām. Iesim, — viņš skubināja večuku.

Vecais paklausīgi piecēlās un, arvien vēl murminā­dams, devās līdzi Batsuram.

Kad viņi piegāja pie nogruvuma, kas bija norobežo­jis aizu, vecais apstājās.

— Nē, nē! — viņš kliedza. — Jūs mani vedat pie dārdu gariem. Es gribu nomirt tepat. . .

Batsurs ar varītēm stiepa veco sev līdzi.

Pie mašīnas viņus gaidīja palagā ietīstījies Pigasters.

— Kolēģi, atvainojiet mani par šo maskarādi, — viņš uzrunāja Ozerovu. — Neliels starpgadījums. Bat- sura kungs pārsēja ar mana krekla strēmelēm galvu. Ja negadītos viņš… — amerikāņa lūpas nodrebēja.

— Batsura kungs, jūs man izglābāt dzīvību… Es…

— Blēņas, — mongolis steigšus sacīja, — labāk pa­skatieties, ko mēs atvedām.

— Ahā, gūsteknis, — Pigasters sarauca augšup uz­acis. — Varbūt viņš uzrīdījis man to leopardu?

— Tas ir vecais klostera sargs, — Ozerovs teica,

— bet liekas . . .

— Viņš tūlīt jāiztaujā, — Pigasters sarosījās.

— Varbūt vecais kaut ko zin… Šādas tikšanās dēļ bija vērts ceļot šurp un izbaudīt leoparda nagu kampienu. Atļaujiet uzdot jūsu gūsteknim dažus jautājumus!

— Šķiet, viņš nav pie pilna prāta, — Ozerovs pie­sardzīgi iebilda.

— Vēl jo labāk. No trakiem vieglāk kaut ko iz­spiest. — Pigasters pievilka ciešāk palaga malu un berzēja rokas. — Ceru, ka neiebildīsiet pret šo mazo interviju?

Ozerovs paraustīja plecus.

— Nāc šurp, — Pigasters pamāja ar pirkstu veca­jam vīram. — Nenāksi? Okei! … Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns var iet pie Muhameda.

Amerikānis mazliet klibodams aizgāja pie sirm­galvja, kas zvilnēja zemē, un apsēdās viņam pretim.

— Pirmkārt, pasaki, — Pigasters teica, — cilvēks tu esi vai rēgs?… Tu klusē… Kāpēc klusē? Vai nezini?

Ozerovs neizpratnē paskatījās uz Batsuru.

— Konjaks! — jaunais mongolis klusītēm sacīja. — Iedevu zāļu vietā.

— Lūdzu, vienu brītiņu nerunājiet! — Pigasters ne­gaidot teica skaidrā krievu valodā. — Jūs nejaujat no­dibināt ar viņu kontaktu. Nevis konjaks, bet hip­noze . . .

Ozerovs un Batsurs pārsteigti blenza viens otrā, — šaubījās, vai nav pārklausījušies.

— Vecais spoks, atbildi! — Pigasters mongoliski turpināja. — Kad pēdējo reizi redzēji tuksnesī cilvē­kus . . . vai rēgus, jo tas ir vienalga? Saki! … Nu saki! … Es gaidu.

Vecais, uz sakrustotām kājām sēdēdams pretim Pi- gasteram, lēnītēm šūpoja galvu. Acis viņam bija ciet.

— Runā, — Pigasters neatlaidās, — skajāk!

— Pērkondārdu garus redzēju pirms piecām zie­mām, — vecais virs skaidri teica, tāpat vēl aizvēris acis. — Dienā un stundā, kad viņi trakoja, sadūšojos un tuvojos viņu alai. Citādi darīt nevarēju. Meklēju mazdēlu . . . Viņi mums uzsūtīja nelaimi. Atņēma man spēkus un neatdeva mazo. Ka mani piemeklējusi so­dība, to tūlīt vēl neatskārtu . . . Noģidu tikai vēlāk . . . Vecajam lamam Uerenam bija taisnība. Viņš zināja visu . . . Viņš vēlēja iekalt robus . . .

Sirmgalvja balss kļuva arvien vārgāka un beidzot apklusa.

Ozerovs gandrīz vai sastinga, neatlaidīgi klausīda­mies. Šķita, ka večuks ir pa pusei hipnotizēts.

«Kaut nu amerikānim izdotos viņu vēl piedabūt pa­

teikt kādu vārdu,» Arkādijs nodomāja. «Šķiet, Pigasters nodibinājis ar šo vājprāti kontaktu. Cik ilgi šis kontakts turpināsies?»

— Blēņas, — Pigasters skaļi teica. — Tu runā par kaut ko citu. Man nav jāzina, kas noticis pirms piecām ziemām. Man jāzina, kas noticis pagājušajā ziemā, pa­vasari, šovasar.

— Neprasi, — vecais ievaidējās un ar izdēdējušām rokām aizsedza seju, — neprasi. Es nezinu. Nebija spēka . .. Dārdu garus neesmu redzējis. Neko neesmu redzējis … Gaidīju nāvi… Ļauj man nomirt. .. mie­rīgi …

Starp brūnajiem pirkstiem, kas izskatījas kā no kaula izdrāzti, pa grumbainajiem, pelēkajiem vaigiem ritēja asaras.

— Pietiek, — Batsurs skarbi sacīja, —nevajag viņu mocīt! Viņš ir vecs un slims . . .

— Liecieties mierā, — Pigasters aizvainoti saknieba lūpas, — man jānoskaidro … Vai tad nedrīkstu nopra­tināt vismaz vienu trako, vismaz vienu spoku, ja šinī nolādētajā tuksnesī nav normālu cilvēku? Gribu uzzi­nāt, vai pavasarī viņš nav redzējis kādu .. . ekspedīciju.

— Tas taču ir prātā jucis večuks, vai tad jūs vēl neredzat?…

— Tāpēc jau es tik ļoti pūlos. Sitais katrā ziņā pa­teiks taisnību. Kolēģi, tā taču ir? — Pigasters uzrunāja Ozerovu. — Bet varbūt jūs, kungi, neesat ieinteresēti, lai es uzzinu taisnību? . . .

— Turpiniet, — Arkādijs norūca, zobus sakodis.

— Okei! Vecais, klausies manī labi uzmanīgi. — Pi­gasters ne mirkli nenolaida dzēlīgu skatienu no mon­goļa pievērtajām acīm. — Klausies uzmanīgi un atbildi! Runā tikai taisnību! Iegaumē — dievi tevi sodīs, ja me­losi. Seit, Gobi tuksnesī, bija lielas mašīnas ar zaldā­tiem. Daudzas lielas mašīnas, daudz zaldātu. Lielo ma­šīnu stobri bija pavērsti uz turieni, skaties, — Pigasters rādīja ar kaulainu roku stāvus debesīs. — Kur un kad tu redzēji tās mašīnas? . .. Saki taisnību!