Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Večuka balss skanēja arvien klusāk un beidzot ap­dzisa pavisam. Brīdi lūpas vēl kustējās, bet bez ska­ņas. Tad tās nodrebēja. Izžuvušais augums tikko ma­nāmi sarāvās un sastinga.

Batsurs satraukti nopūtās un piecēlās kājās.

Ārsts piegāja, noliecās pār slimnieka gultiņu.

— Pagalam, — viņš teica, pasliedams galvu. — Vai sapratāt, ko viņš tur murgoja?

— Vārdus sapratu, bet jēgu gan ne, — Batsurs atbildēja. — Arkādij, un tu?

— Visus vārdus nesapratu, bet, liekas, noskārtu to nozīmi. Kas ir Atasula?

— Tas ir klinšains apvidus Aizaltaja Gobi dienvidu daļā, kādus divsimt kilometrus uz dienvidaustrumiem no šejienes. Tas apvidus gandrīz nemaz nav izpētīts.

— Uz turieni būs jāaizbrauc, — Ozerovs apņēmīgi sacīja. — Ja viss, ko dzirdējām, nav tikai murgi, var­būt Atasulā radīsim atrisinājumu šai noslēpumu vir­knei. Citādi būs jāpagaida pieci gadi, veseli pieci gadi, Batsur.

— Kāpēc pieci? — jaunais mongolis brīnījās.

— Pateikšu vēlāk . .. Biedri ārst, noslēpumaino pēr­kondārdu garu pēdējā priestera līķis ar lidmašīnu jā­aizved uz Ulanbatoru. Lai notiek kas notikdams, bet jā­uzzina, kāds ir vecā vīra nāves tiešais cēlonis. Batsur,

iesim! Mums jāsastāda turpmākās rīcības plāns.

*

Augstu debesīs parādījās lidmašīna. Apmetuši vai­rākus lokus virs plakankalnes un nometnes, tā slīdēja lejup. Tumovs, Ozerovs un Batsurs, neliela takira malā stāvēdami, nepacietīgi gaidīja.

Tumovs nervozi kodīja apdzisuša cigāra galu. Bat­surs, elpu aizturējis, nenolaida acu no sudrabotās ma­šīnas, kas strauji tuvojās zemei. Takira līdzenās gultnes platums nepārsniedza trīssimt metrus. Tālāk sākās plūs­tošas smiltis.

— Kāpēc vēl nenolaižas? — Batsurs iesaucās, re­dzēdams, ka lidmašīna aizslīd tieši virs takira virsmas. — Pie smilšu kāpām nepaspēs nobremzēt.

— Pārbauda nolaišanās laukumu, — Ozerovs mierīgi skaidroja. — Apmetis vēl vienu līkumu un tad no­laidīsies.

Šoreiz šādām ceremonijām pārāk maz laika, —

T4

Tumovs, zobus sakodis, sacīja. — Ceļas vējš. Paskatie­ties, kā kūp smilšu kāpas . . .

Lidotājs uzstūrēja lidmašīnu gaisā, un tā pazuda aiz smilšu vaļņiem. Pēc brītiņa mašīna parādījās takira otrā pusē un tūlīt laidās zemē. Riteņi skāra līdzeno, mālaino zemi; lidmašīna palēkdamās aizripoja pāri visam taki- ram un apstājās dažus metrus no smilšu kāpas mēles.

Tumovs un Batsurs atviegloti nopūtās.

Kabīnes durvis atvērās, un grīļodamies izkāpa Zun- duins Očirs. Viņam sekoja divi vīri baltos virsvalkos, stiepdami no kabīnes brezenta nestuves.

— Te nemaz nav vēja? — Očirs brīnījās, spiezdams roku sagaidītājiem. — Bet augšā vienas vienīgas šaus­mas. Domāju, ka nemaz neatlidosim.

— Arī šeit drīz sāksies smilšu vētra, — Tumovs sa­cīja. — Jāpasteidzas.

— Kur ir slimnieks?

Tumovs īsos vārdos pastāstīja par pēdējo dienu no­tikumiem. Očirs klusēja un māja ar galvu.

— Visu izdarīšu, — viņš teica, kad Tumovs bija beidzis stāstīt. — Vecā vīra līķi nogādāšu Ulanbatorā medicīnas institūta klīnikā. Kurš no jums lidos man līdzi? Cik es saprotu, darbus esat beiguši.

— Paldies par jūsu gādību, — Tumovs sacīja.

— Man kopā ar karavānu jāatgriežas uz Tonhilu. Bet ģeologi, — Tumovs pamāja uz Ozerovu un Batsuru,

— grib pāris nedēļu vēl palikt šeit. Viņiem radušās sa­vas problēmas — tīri ģeoloģiskas. Ja jūs neiebilstat — atstāšu viņiem vienu mašīnu un dažus strādniekus.

— Lūdzu, — Očirs pasmaidīja. — Mūsu republika ar to tikai iegūs. Varat palikt šeit tik ilgi, cik ilgi vēlaties. Komandējumi un pilnvaras tiks pagarinātas.

— Tātad nolemts, — Tumovs pikti sacīja. — Ja Gobi tuksnesis viņiem vēl nav apnicis, lai viņi paliek. Savus uzskatus izsacīdams, piebildīšu, ka Ozerova un Batsura iedomu atzīstu par nejēdzīgu un bīstamu. Viņi grib braukt tālāk uz dienvidiem, uz pilnīgi neizpētītu Aizaltaja Gobi daļu. Jums, biedri Očir, vēl būs jāorga­nizē glābšanas ekspedīcija.

— Kad draugiem sirdis vienotas, tad viņiem bīs­tams nav pat Gobi tuksnesis, — Očirs nopietni teica.

■— Biedri, brauciet mierīgi. Ja palīdzība būs vajadzīga, mēs to sniegsim.

— Biedri Očir, jūs varat padarīt vēl vienu labu darbu, — Tumovs piebilda. — Paņemiet līdzi ameri­kāni. Viņam Gobi jaukumi jau līdz kaklam; protokolu misters Pigasters parakstīja, un, jo drīzāk viņš pazudīs no šejienes, jo labāk.

— Lūdzu, — Očirs paklanījās. — Jāpaskubina, lai viņš ātrāk sāpošās.

— Brauksim uz nometni, — Tumovs uzaicināja.

Ozerovs pārmija ar Batsuru dažus vārdus un panāca

Očiru.

— Kamēr Pigasters saposīsies, vai jūs neatļautu iz­mantot jūsu lidmašīnu? Mēs abi, — Ozerovs pamāja uz Batsuru, — no gaisa gribētu apskatīt vienu vietiņu. Lidojuma ilgums nepārsniegs pusstundu.

Očirs šaubīdamies paskatījās uz lidotāju. Tas smagi nopūtās.

— Vaļsirdīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai pratīšu vēlreiz nolaisties uz šā plankumiņa. Bet, ja tas nepie­ciešams, varu pamēģināt.

— Tas ir ļoti nepieciešams, — Ozerovs apgalvoja.

— Risks jau nav nemaz tik liels, — lidotājs pasmī­nēja. — Pat sliktākajā gadījumā pavisam nenositīsi- mies. Tikai jums, biedri ministra vietniek, tad būs jā­tiek laukā no tuksneša ar viņu karavānu.

— Lido! — Očirs sacīja.

Ozerovs un Batsurs tūlīt skrēja uz lidmašīnu.

— Fanātiķi, — Tumovs norūca.

Očirs smaidīja un klusēja.

*

Pēc pusstundas misters Pigasters un viņa nerunīgais sekretārs jau bija lidmašīnas nolaišanās laukumā. Vi­ņiem nopakaļ pie takira piebrauca vēl dažas mašīnas. Lidmašīnu aizvadīt bija sapulcējušies visi ekspedīcijas dalībnieki. *

Očiram viņi deva steigā uzrakstītas vēstules. Tu­movs lāgu lāgiem satraukti raudzījās uz debesīm. Lid­mašīnas rūkoņa vēl nebija dzirdama. ,

Vējš pūta stiprām brāzmām; smilšu kāpas kūpēja arvien vairāk. Sārtenā saules ripa blāvi spīdēja cauri dzeltganējai putekļu dūmakai.

Lidmašīna parādījās negaidīti. Tā aizdrāzās tieši virs sapulcējušos galvām, un pēc brītiņa mašīnas riteņi pie­skārās pie zemes.

Ozerovs un Batsurs izkāpa no kabīnes. Arkādijs, kā . jau allaž, izskatījās gauži mierīgs un nāca, cieši iekodis zobos apdzisušu pīpi. Batsura melnīgsnējā seja aiz uz­traukuma bija bāla.

Ozerovs klusēdams paspieda roku lidotājam un pie­gāja pie Očira.

— Vai apskatījāt visu vajadzīgo? — diplomāts pa­interesējās.

— Pa daļai apskatījām un ļoti,pateicamies jums par izpalīdzību, — Arkādijs atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

— Ienesiet lidmašīnā mirušo, — Tumovs pavēlēja.

— Kungi, kungi! — Pigasters uztraucās. — Vai šinī lidmašīnā vedīs līķi? Tad mēs nelidosim. Vai nu mēs, vai līķis!

— Pigastera kungs, es ļoti ļoti nožēloju, bet otr­reiz lidmašīna šeit nevarēs ierasties. Arī es braukšu ar šo lidmašīnu un atļaujos piebilst. . .

— Uz zārka sēdēdams, nekad neesmu lidojis un ne­lidošu, — Pigasters aizsvilās. — Neaizmirstiet, ka esmu Savienoto Valstu pārstāvis.

— Pigastera kungs, — Očirs vēlreiz atsāka, — ap­stākļi tā sagadījušies, ka mums jāsteidzas. Baidos, ka pēc pusstundas lidmašīna vispār vairs nevarēs pa­celties.

— Savu vārdu esmu teicis un no tā neatkāpšos, — amerikānis atcirta. — Bet jūs tagad izlemiet. . .