Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Viņš apsēdās uz kofera un sakrustoja uz krūtīm garās rokas.

Očirs sāka šaubīties; viņš jautājoši paskatījās uz Ozerovu, pēc tam uz Tumovu.

Nerunīgais sekretārs pieliecās pie mistera Pigastera auss un kaut ko klusītēm sacīja.

— Nē! — Pigasters skaļi atteica. — Vai nu es, vai tas līķis!

Mongoļu strādnieki, sapratuši, kas te notiek, sačukstējās, nespēdami apvaldīt sašutumu. Lidotājs bažīgi raudzījās gan uz debesīm, gan uz Očiru.

— Varbūt ārsti varētu izdarīt sekciju šeit, uz vie­tas? — Očirs klusu jautāja Ozerovam. — Pēdējā brīdī man negribētos sarežģīt situāciju.

— Pagaidiet, — tikpat klusu atbildēja Ozerovs. — Pamēģināšu viņu pierunāt. . . Pigastera kungs, — Ozerovs franciski uzbilda amerikānim. — Vai drīkstu palūgt jūs uz pāris vārdiem?

— Lūdzu, — vīzīgi, bet ar izbrīnu atbildēja ameri­kānis un piecēlās no sava kofera.

Viņi pagāja sāņus.

— Očira kungs tomēr priekšroku dod līķim, — Ozerovs pavisam mierīgi sacīja. — Viņš to lūdza jums pateikt. Ja vēlaties, varat atgriezties nometnē . ..

Pigasters galīgi pārsteigts pakāpās soli atpakaļ. Aiz dusmām viņam aizrāvās elpa.

— Es, es . .. — viņš ierunājās angliski.

— Bet es domāju, ka jums tādu nieku dēļ nevaja­dzētu vilcināties ar aizbraukšanu, — Ozerovs aukstasi­nīgi turpināja, nenolaizdams acu no amerikāņa. — At­ceļš, automašīnā braucot, būs ilgs un nogurdinošs. Mans draugs Batsurs un es jutīsimies gauži nelaimīgi to ne­ērtību dēļ, kādas jums varbūt nāksies pārciest. Tāpēc mēs lūdzam, lai jūs lidojat. Turklāt Vašingtonā priekš­niecība, šķiet, gaida ierodamies jūs ar ziņojumu. Vai vērts padarīt jūsu šefus tik nepacietīgus . , .

Pigastera uzacis nervozi sarāvās un sastinga. Acīs pavīdēja bailītes.

— Kā jūs teicāt? — viņš pārjautāja.

— Es teicu, ka vecā vīra līķi aizvedīs ar šo lid­mašīnu. Un man šķiet, ka arī jums nav iemesla vilci­nāties ar aizceļošanu. . . Tumova kungs apgalvo, ka drīz sākšoties rudens smilšu vētras. Jūs labi zināt, cik nejaukas ir smilšu vētras Gobi dienvidos.

Pigasters klusēdams kodīja plānās lūpas. Liekas, viņš gaidīja, vai Arkādijs neteiks vēl kaut ko.

Ozerovs bez steigas aizsmēķēja pīpi, ievilka krietnu duinu. Vējš svilpoja aizvien negantāk, strūklām rau­dams nost no kāpu mugurām smiltis.

Amerikānis klusēja. Ozerovs tikko jaušami paraus­tīja plecus un pagriezās uz projām iešanu.

— Ozerova kungs, pasakiet visu līdz galam, — Pi­gasters klusi ierunājās. — Lāgā nesapratu jūsu vārdu zemtekstu. Spēlējiet ar atklātām kārtīm vai, kā krievi saka, — neturiet akmeni azotē.

— Mani akmeņi ir tikai iežu paraugi, profesora kungs. Jel saprotiet, jūsu ietiepība manī rada tādu kā izbrīnu. Jūs taču esat gudrs vīrs … Atcerieties, ko mēs runājām pie klostera drupām.

Pigasters izbailēs sāka mirkšķināt acis un iekāsējās.

— Man šķita, ka tie nebija tikai pieklājības dēļ… vai pārlieku karstā laika dēļ teikti vārdi, — Ozerovs nobeidza.

Amerikāņa seja nosvīda sīkām sviedru lāsēm. To­mēr viņš vēl rada sevī tik daudz spēka, lai pasmīnētu:

— Vai arī konjaka ietekmē teikti vārdi, jūs gribējāt sacīt. .. Jā, tas krievu konjaks . . .

— Atkal jūs mani neesat sapratis, — Ozerovs ie­bilda. — Es nemaz netiku domājis par to sarunas daļu, par kuru, liekas, domājat jūs. Toreiz man tikai šķita, ka aiz zinātnieka — politiķa maskas esmu saskatījis zinātnieku — cilvēku. Lai pārbaudītu kādu mūsu hipo­tēzi, vecā vīra līķis ir jānogādā uz Ulanbatoru. Tikai tur iespējams noskaidrot, kāpēc viņš miris. Tādēļ biju iedo­mājies, ka jūsu personā cilvēks kādreiz var gūt pār­svaru pār politiķi. Bet varbūt esmu maldījies.

Pigasters kļuva pavisam nopietns. Viņš izņēma no kabatas lielu, rūtainu lakatiņu un slaucīja seju, rau­dzīdamies uz kūpošajām smilšu kāpām.

— Nē, jūs neesat maldījies, — viņš beidzot sacīja. — Un esat izvēlējies pareizu ceļu. Esmu sajūsmināts par jums … Jūs esat bīstams pretinieks vai. .. gluži vienkārši ļoti godīgs cilvēks. Lai gan ļoti godīgi cil­vēki vienmēr ir visbīstamākie. Protams, es nespēju no­raidīt ne jūsu lūgumu, kolēģi, ne jūsu drauga Batsura kunga lūgumu.

— Pateicos. Tātad …

— Tātad atzīstu sevi par uzvarētu. Otro reizi. .. Tomēr strādāšanu kopā ar jums atcerēšos ar patiesu prieku. Ceru, ka varēšu jūs kādreiz apsveikt Amerikā. Bet…

— Bet? …

— Redziet, kolēģi, tāpat ka visi amerikaņi, esmu lietišķs cilvēks. Un. . . es gribētu salikt punktus uz visiem «i» . . . Noslēgsim džentlmeņu vienošanos: jūs vairs neatgādināsiet manas kļūmes, un es aizmirsīšu to, ko jūs sacījāt Očira kunga vārdā. Atzīstieties, visu teikto jūs pats izgudrojāt. Očira kungs pat tagad vēl nav īsti drošs, vai mongoļu sprāgoņu nevajadzēs iz­sviest no lidmašīnas.

— Ja tas jums tik svarīgi, nesākšu jūs pārliecināt par pretējo. Labprāt pieņemu džentlmeņu vienošanos.

— Norunāts. Tātad mēs tūlīt šķirsimies. Saprotiet mani pareizi, Ozerova kungs, neesmu patiesības preti­nieks. Kā teica jūsu mongoļu draugs: ceļu ir daudz, taisnība viena. Mēs šeit esam ieradušies katrs ar sa­viem uzskatiem. Izrādījās, ka taisnība ir Tumova kun­gam. Gods viņam un slava. Ticiet, ka, atgriezies Savie­notajās Valstīs, negrēkošu pret patiesību.

— Bet kā tad būs ar jūsu ziņojuma zemtekstu?

— Vai tiešām arī to esmu izpļāpājis? — Pigasters brīnījās. — Ai, ai, ai, cik nepatīkami! … Ozerova kungs, jums tomēr ir apbrīnojama atmiņa. Tas «zem­teksts» nebūs domāts publicēšanai. Katrs taču kalpo savām idejām. Tomēr ticiet man, es aizbraucu . .. maz­liet citāds, nekā atbraucu. Atzīties, ka esi kļūdījies, — tas jau ir daudz. . . pat zinātniekam, jo arī viņš ir cil­vēks. *

Pie viņiem steigšus pienāca Tumovs. Uzacis dusmīgi sarauktas, acis nikni zvēroja. Viņš bija dziļi sabazis dūres putekļu mēteļa kabatās, it kā bīdamies, ka nesa­valdīsies un laidīs dūres darbā.

— Paklausieties, — viņš skarbi ierunājās, — pēc piecām minūtēm …

— Okei, Tumova kungs, — Pigasters viņu pār­trauca, — mēs nupat runājām par jums. Jūsu viedoklis uzvarējis. Aizbraucu, būdams jūsu piekritējs. Kungi,— Pigasters skaļi uzrunāja klātesošos, — mans cienījamais kolēģis mani ir pārliecinājis. Es lidošu ar šo mašīnu.

BO

Nožēloju, ka man jāatstāj jūsu patīkamā sabiedrība, Novēlu visiem laimīgu ceļu!

Pirms iekāpšanas lidmašīnā Očirs cieši paspieda Ar­kādijam roku.

— Jūs aprokat savu talantu, — Očirs jokodamies sacīja un uzsita Ozerovam uz pleca. — Jums jākļūst par diplomātu. Novēlu izdarīt interesantus atklājumus Gobi dienvidos.

*

Trīs dienas un trīs naktis smilšu vētra trakoja pla­kankalnes piekājē. Vējš plosīja teltis, apgāza auto­mašīnu. Bieza, ruda dūmaka aizsedza tuksnesi. Sauli vairs neredzēja. Smilšu mākuļos šaudījās zibeņi; dobji pērkona grāvieni granda pār plakankalni, daudzkārt atbalsojās dziļajās aizās. Vēja nestās smiltis bezgalīgā straumē joņoja pāri nometnei. Veselas smilšu kaudzes sakrājās virs pārtikas kastēm un degvielas tvertnēm.

Ļaudis paslēpās teltīs, drausmīgi klepoja necaurre­dzamajā, smalkajā putekļu duļķē. Putekļi padarīja cil­vēkus aklus, kairināja un kveldināja rīkli. Nevarēja aizkurt ugunskurus, aizdedzināt prīmusus. Vētra sāka trakot drīz pēc lidmašīnas aizlidošanas un stundu no stundas, šķiet, kļuva arvien negantāka. Nometnē ekspedīcijas dalībnieki neko nezināja par lidmašīnas likteni. Vētra pārtrauca arī radiosakarus.