Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Batsurs sakāmo nepabeidza. Viņi sadzirdēja troksni.

— Vējš? — Ozerovs minēja.

— Laikam gan ne … Varbūt ūdens? Esam nokāpuši diezgan dziļi.

Pētnieki piesardzīgi devās uz priekšu. Troksnis kļuva arvien jaušamāks. Gaisa plūsma jau bija tik spē­cīga, ka gandrīz nodzēsa lāpu.

Pēkšņi ieblāzmojās vāja gaisma. Gaitenis beidzās. Nācēji iegāja milzīgā, apaļā zālē. Gaisma staroja kaut kur no augšas un visvairāk skāra ārkārtīgi liela, zāles sienā izkalta akmens tēla seju.

— Šī tad nu ir Lielā Lamas statuja, — Batsurs klusi sacīja. — Milzenis! . . .

Tēls bija vairāk nekā trīsdesmit metru augsts. Lama sēdēja, acis aizvērtas, lielās rokas ar resnajiem pirk­stiem noliktas uz ceļgaliem. Pie statujas kājām no plai­sas zāles sienā burbuļoja avots. Spēcīgā ūdens strūkla čalodama krita lejup un pazuda dziļā tunelī.

Žora steidzās ūdeni nogaršot.

— Brīnišķīgs ūdens! — viņš iesaucās. — Kopš iz­braukšanas no Alma-Atas neesmu dzēris tik labu ūdeni.

— Droši vien svētais ūdens, — Zambals izteica sa­vas domas. — Paņemsim līdzi labi daudz. Būs varen garšīgs tēja …

Ozerovs un Batsurs uzkāpa uz statujas milzīgās pa­kājes un, ieslēguši elektriskās spuldzes, apbrīnoja raibo lupatu kaudzi, ko šeit pa vienai vien sanesuši svēt­ceļnieki.

— Vēsturniekiem te būs darbs, — Batsurs pie­bilda. — Šis, jādomā, ir viens no visvecākajiem Mon­golijas tempļiem un turklāt pamests ļoti sen. Diez vai kāds to vairs atceras . . . Spriežot pēc šīm panckām, pēdējie svētceļnieki te bijuši pirms saviem simt gadiem.

— Viss pilnīgi pareizi, — Ozerovs pēkšņi ieteicās. — Te ir arī pērkondārdu garu svētās plāksnes gabals, par kuru runāja mirstošais sargs.

Uz Arkādija plaukstas iemirdzējās spīguļojoša kris­tāla šķemba.

— Tā jau es domāju, — Ozerovs turpināja. — Šī ir tās pašas vielas šķemba, ko Zora atrada bazalta pla­kankalnes aizā. Batsur, vai saproti, ko tas nozīmē? …

— Bet tas taču nav minerāls… — iesaucās jaunais mongolis, apskatīdams Arkādija iedoto šķembu, — tas ir,..

Protams, tas ir kāda aparāta gabals… Te nu tev

*> bija saules enerģijas kondensēšanas uz melnā bazalta plato.

— Te ir iekalts kāds uzraksts, — Batsurs sacīja, rā­dīdams uz statujas pamatu.

Arkādijs apgaismoja dīvainās iekaltās zīmes ar elektrisko lukturīti.

— Uzraksts, Batsur, katrā ziņā jāatšifrē. Te bija nolikta apbrīnojamās vielas šķemba. Uzraksts laikam attiecināts uz to.

— Ķīniešu valodā, — Batsurs murmināja, vilkdams pirkstu pār hieroglifiem. — Es gandrīz neko nesa­protu . . . Kaut kas par Dārdu aizas noslēpumu, par Adžbogdo pērkondārdu gariem. Būs jānozīmē un jāno­fotografē. Pārtulkosim vēlāk.

Kamēr Batsurs nokopēja uzrakstu, Ozerovs un Zora, viens otram palīdzēdami, uzkāpa uz Lielā La­mas pleca.

— Augšā zāles sienā tādas pašas «šaujamlūkas» kā tā klostera pazemē, kur mitinājās vecais mongo­lis! — Arkādijs sauca no Lamas pleca. — Droši vien visas šīs apakšzemes telpas kādreiz izmantotas vienos un tais pašos nolūkos. Spriežot pēc spraugu virziena, «šaujamlūkas» vērstas … uz bazalta plakankalnes pusi. Vai tiešām arī no šejienes bijusi saskatāma pērkon­dārdu garu trakošana virs Adžbogdo kalniem?

— Zini ko, Arkādij, — Batsurs sacīja, kad Ozerovs nokāpa pie statujas pakājes, — manuprāt, dusošais Lama izcirsts kādas senākas ierīces vietā. Statujas ap­dare daudz rupjāka nekā apakšzemes tuneļu un zāļu sienu slīpējums, bet šur tur uz tēla postamenta un kā' jām saglabājušās smalkākas apdares pēdas.

— Nav šaubu, kas šis Lamas veidojums ir samērā jauns, — Ozerovs piekrita, — bet apakšzemes telpas daudzus tūkstošus gadu vecas. Daudzus tūkstošus, Batsur!

— Kur iesim tagad? — Zora jautāja.

Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.

— Tagad palicis pats galvenais, — Ozerovs svinīgi pasludināja. — Visi nepieciešamie dati ir mūsu rokās. Vecajam sargam bijusi taisnība . . . Uzrakstu Batsurs at­šifrēs, atpakaļ braucot. Tagad vēl jāatgriežas uz bazalta plakankalni, kaut vai ar lidmašīnu jānokļūst līdz tās centrālajam vulkānam un jānokāpj Dārdu aizā. Protams, ja tur vēl var iekļūt. Pārāk daudz laika esam

izšķieduši Atasulā. Tagad dārgs katrs brīdis.

*

Pēc divām dienām zaļā apvidus mašīna piebrauca pie vecās nometnes vietas blakus bazalta plato krau­jām. Šeit ekspedīcijas dalībnieki papildināja dzeramā ūdens krājumus. Žora gribēja izpeldēties, bet Ozerovs neļāva.

— Atceļā izplunčosies, tagad nav laika. Ja nokavē­simies, «ļaunie gari» neielaidīs mūs Dārdu aizā.

Žora drūmu vaigu iekāpa mašīnas kulbā. Pēdējās dienās viņš vairs nesaprata, kad Arkādijs Mihailovičs un Batsurs runā nopietni un kad vīpsnā par viņu. Pa­tiesību sakot, viss sākās Atasulas ieplakā, kad Zora sa- muldējās par lidlauku un lavu … Tagad Batsurs dē­vēja par «lidlauku» katru ceļā redzēto takiru, un Arkādijs Mihailovičs, runādams par Atasulas apakš­zemes zālēm, godāja tās tikai par «Apakšzemes labi­rintu līdzās lidlaukam».

Batsurs visu ceļu nopūlējās ar ķīniešu uzraksta at­šifrēšanu. Bet īstas skaidrības neguva. Kratīdamies ma­šīnas kulbā, viņš purpināja par pērkondārdu garu tra­košanu, par svētajām plāksnēm un Lamu. No sarunām, ko īsajos atpūtas brīžos risināja Batsurs un Arkādijs Mihailovičs, arī nevarēja neko saprast. Šķita, ka viņi abi patiesi noticējuši senlaiku teiksmai, ko pastāstīja vecais mongolis, un tagad grasās apciemot ļaunos ga­rus, kuri mīt bazalta plato centrā, un ļoti baidās noka­vēties ar šo apciemojumu.

Uz visiem Zoras jautājumiem Batsurs atbildēja vienu un to pašu:

— Spēkavīr, pacieties! Viss vēl nav skaidrs. Pa­gaidām tā ir hipotēze …

«Varena hipotēze!» Zora īgni domāja. Tomēr pēc kļūmes ar lidlauku viņš sargājās skaļi izpaust savas domas. Šaubas Zora uzticēja Zambalam un nerunīga­jam šoferim. Tas zīmīgi sarauca augšup uzacis, nospļā­vās caur zobiem un, kā allaž, neteica ne vārda, bet Zambals negaidot sacīja:

— Viss ir pareizi! Ļauns gars jātriec prom no Gobi. Atnākusi jauna dzīve. Kālab mums ļauns gars? Mūki aizgāja, lai ļauns gars arī aiziet. Labi būs …

Nometni iekārtoja zem bazalta plakankalnes krau­jas, kilometrus trīsdesmit uz rietumiem no avota. Nā­kamajā rītā, paķēruši līdzi radiometrus un virves, pētnieki devās uz centrālo vulkānisko konusu, kas ne­bija vairs tālu. Vasarā no avota puses daudzo plaisu dēļ neizdevās piekļūt pie šā konusa. Taču izrādījās, ka to nevar sasniegt arī no šīs nometnes. Dziļās plaisas, kas bija sašķēlušas bazalta lavas slāņus, drīz aizšķēr- šļoja pētniekiem ceļu.

— Šeit nu gan vajadzīgs helikopters, — Batsurs dusmīgi sacīja.

— Zora, cik liela ir radioaktivitāte? — Arkādijs Mihailovičs painteresējās.

— Normāla . ..

— Līdz centrālajam konusam apmēram kilometrs. Līdz konusa krāterim kādi pusotra kilometri. Batsur, varbūt vēl ir par agru . . .

— Ja izstarojums plūst vienā virzienā, tad es pie­krītu. Bet līdz Dārdu aizai vairs tikai savi trīssimt vai četrsimt metri. Aizas ietekmei jau vajadzētu iz­pausties.

— Neaizmirsti, ka izlādēšanās notikusi nesen, pirms dažiem mēnešiem.

«Par ko viņi runā?» Zora domāja, ar nepatiku uz­mezdams acis dziļajām plaisām.

v— Arkādij Mihailovič, — viņš jautāja, kad Oze- roAre un Batsurs bija apklusuši, — ko jūs saucat par Dārdu aizu?