Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— To bezdibeni, kas sniedzas līdz centrālajam ko­nusam. Mēs šo aizu rūpīgi apskatījām no lidmašīnas. No šīs aizas var iekļūt centrālā vulkāna krāterī. Šis ir vienīgais krāteris, kuru nav aizsprostojusi lava. Lidojot novērojām, ka virs krātera radioaktivitāte ir spēcīgāka.

— Vai nevarētu pamēģināt iekļūt krāterī pa aizu? — Zora nedroši ieteicās. — Aiza taču droši vien sniedzas līdz plakankalnes malai…

— Tā ir prātīga doma, — Batsurs piebilda, — pro­tams, ja pa aizas gultni var virzīties un mēs neapmal- dīsimies plaisu labirintā. No apakšas nekas nebūs re­dzams.

— Jāpamēģina, — Ozerovs sacīja. — Tagad esam galīgi pārliecinājušies, ka pa plakankalnes virsmu līdz centrālajam vulkānam nokjūt nevar. Un tomēr lama, kas lidlauka apakšzemes templī ienesis svētās plāksnes šķembu, kā redzams, bijis tik pārdrošs un iekļuvis cen­trālajā krāterī. Pamēģināsim darīt tā, kā teica Zora.

Tikai nākamās dienas pievakarē ekspedīcijas dalīb­niekiem izdevās plakankalnes kraujās atrast Dārdu ai­zas ieeju. Tā ne ar ko neatšķīrās no citām plaisām, kas simtiem līkumoja uz plakankalnes vidieni. Dārdu aizas gultne bija piebrukuši ar milzīgiem bazalta bluķiem. Pa tiem vajadzēja virzīties uz priekšu, un gājēji ik brīdi varēja nolauzt kaklu.

Aizritēja vēl dažas dienas, iekām sarežģītajā plaisu labirintā izdevās atrast galveno aizu, kas veda uz cen­trālā vulkāna krāteri.

Vietām aiza bija tikai nedaudz platāka par metru. Melnās sienas sniedzās stāvus gaisā, un vienīgi šaura zilas debess svītriņa tur nesasniedzamā augstienē atgā­dināja par milzīgo pasauli, kas palikusi ārpus šā šaurā klinšu labirinta.

Virzīdamies pa aizas gultni, Zora centās nedomāt, kas notiktu, ja tagad sāktos zemestrīce. Plaisas varētu aizvērties tikpat viegli, kā tās kādreiz atvērušās. Tad pāris mirkļos pētnieki būtu saspiesti un viņu skeleti kļūtu par pārakmeņojumiem, kas ieslēgti vairākus sim­tus metru biezā bazalta iezī.

Beidzot iedrebējās radiometru šautras. Acīm redzot, centrālā vulkāna krātera kanāls bija tuvu.

Zora uzsauca un pateica par to Ozerovam un Bat­suram, kuri bija aizgājuši pa priekšu. Atbalss uztvēra saucienu un skanēja gan attālinādamās, gan atkal tu­vodamās. Šķita, ka plaisu labirintā pats gaiss dūc un kauc kā baismīgās stabulēs.

— Patiesība nav pierādāma ar skaļu kliegšanu, — B.itsurs mēģināja jokot, bet smaida viņa sejā nemanīja.

Tu pamodināsi visus Dārdu aizas ļaunos garus.

Aparātu skaitļi ik brīdi kļuva lielāki. Zora gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs vulkāna krāteri, bet to­brīd aiza sazarojās vēlreiz.

— Uz kuru pusi iesim? — Batsurs jautāja.

Viņi bija trīs. Zambals todien palika nometnē.

— Sadalīsimies divās grupās, — Ozerovs ierosināja. — Jūs ar Zoru ejiet pa labi, es iešu pa kreisi. Kas no­kļūs strupceļā, tas atgriezīsies atpakaļ šeit, bet, kas sasniegs krātera kanālu, gaidīs tur pienākam vienu vai divus. Krāterim jābūt tuvu.

Tā viņi arī izdarīja. Zora un Batsurs pazuda aizas labajā nozarojumā. Uzmanīgi lēkdami no bluķa uz bluķi, viņi pavirzījās dažus simtus metru. Aparātu šaut­ras svārstījās arvien vairāk. Pēkšņi aiza kļuva platāka un Zoram aizrāvās elpa. Turpat priekšā rēgojās tum­šais krātera bezdibenis. Tas sniedzās dziļdziļi zemē. Apakšā valdīja necaurredzama tumsa.

Zora pierāpās pie aizas malas un ielūkojās krāterī. Nekas nebija saskatāms. Zora paņēma akmeni un gri­bēja iemest krāterī, bet Batsurs brīdinoši pacēla roku.

— Mēs nezinām, kas ir tur apakšā, — viņš nopietni sacīja.

— Vai gaidīsim Arkādiju Mihailoviču?

Batsurs pamāja ar galvu.

— Paskatieties, cik gludas krātera sienas, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Zora. — Gluži kā nopulētas.

— Vai tev nešķiet, ka krātera sienas līdzīgas Ata­sulas apakšzemes zāļu un gaiteņu sienām? — Batsņrs ierunājās.

— Tīri ārēja līdzība, — Zora nevērīgi atmeta ar roku.

— Par to vēl var strīdēties, — Batsurs pavīpsnāja.

— Kāpēc negribat ar mani runāt nopietni? — Zora apvainojās. — Ikvienam muļķim skaidrs, ka tur viss bija izbūvēts cilvēku rokām, bet šeit. ..

— Man, piemēram, nepavisam nav skaidrs, ka cil­vēku rokas būtu izveidojušas Atasulas apakšzemes zā­les, — Batsurs domīgi sacīja. — Arī šeit, spēkavīr, viss nav nemaz tik vienkārši, kā tas šķiet… Šis krāteris vairāk līdzīgs milzīgai šahtai. Rītdien atnesīsim virves, pamēģināsim nolaisties krāterī, tad redzēsim.

— Mēs dosimies tur lejā? — Zora jautāja, pašķie­lēdams uz tumšo bezdibeni.

— Atbildēšu ar sakāmvārdu: «Kad šakālim jautāja, vai viņš aprīšot vistu, šakālis sāka nevaldāmi smieties.» Tāpēc jau esam šurp nākuši. Bet tu, ja negribi, vari nelaisties lejup krāterī.

— Rīkošos tāpat, kā rīkosies citi, — Zora drūmi atteica.

Viņi ilgi sēdēja pie krātera malas un gaidīja. Oze­rovs arvien vēl nenāca.

— Dīvaini, — Batsurs beidzot sacīja. — Arkādijam jau vajadzēja būt šeit. Diez vai tas aizas nozarojums nav garāks par mūsējo?

— Varbūt arī Arkādijs nokļuvis līdz krāterim un gaida mūs, — Zora ieteicās.

— Pieturi mani aiz kājām, — Batsurs palūdza.

Viņš pārkāra galvu pār krātera šahtas malu un ilgi

aplūkoja tumšās sienas.

— Krātera augšgalā plaisas nav redzamas, — viņš beidzot sacīja, uzmanīgi virzīdamies nost no bezdi­beņa. — Dīvaina caurule. Pilnīgi apaļa un atgādina ār­kārtīgi liela dižgabala stobru. Protams, Arkādijam tais­nība … Tomēr jāuzzina, kur viņš aizķēries. Iesim, spēkavīr!

Viņi atgriezās pie aizas sazarojuma. Ozerovs nebija arī tur.

— Ļoti dīvaini, — Batsurs noņurdēja, un Zora sa­prata, ka biedrs noraizējies ne pa jokam.

Batsurs uzrakstīja uz papīra lapiņas dažus vārdus, uzlika zīmīti uz klints bluķa un uz zīmītes stūra ne­lielu akmeni.

— Ja tagad nesastapsimies, viņš ieraudzīs zīmīti,— Batsurs sacīja. — Dosimies tālāk . . .

Viņi iegāja aizas kreisajā nozarojumā. Šī plaisa bija tik šaura, ka vietām tikai ar lielām pūlēm varēja izlīst cauri. Sprauga gandrīz pilnīgi tumša. Batsurs ieslēdza lukturi un lēnām virzījās uz priekšu. Zora, smagi elpo­dams, turējās viņam līdzi. Mugursoma bija jānoņem un jāvelk nopakaļ. Ja tā būtu uz pleciem, Zora jau son šinī akmens slazdā netiktu vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tad eja kļuva platāka. Žora izslējās staltāk, pa­lūkojās augšup un… neko neredzēja. Visapkārt tumsa. Tikai luktura stari apgaismoja šauru, līkumainu eju, kas lēzeni slīdēja lejup.

— Batsur, mēs esam pazemē! . ..

— Tu neesi maldījies. Tagad skaties abi acīm, vai nebūs kāda nozarojuma. Turies gar kreiso sienu, es turēšos gar labo. Mēs nedrīkstam apmaldīties . . .

Viņi pagāja vēl dažus desmitus soļu. Eja slīdēja lejup arvien stāvāk.

— Batsur, te ir gluži vai gaitenis. Ir arī pakā­pieni . . .

— Izpētīsim vēlāk. Tagad drīzāk jāatrod Arkādijs.

Viņi steigšus gāja lejup pa slīpu, platu tuneli. Mel­nās sienas gludi nopulētas. Klonā cits aiz cita vienādi pakāpieni. Tunelis pamazām liecās, izveidodams pa­reizu pusloku.

— Batsur, nozarojums.

Gājēji apstājās. No galvenā tuneļa nošķīrās pa kreisi vēl viens šaurāks tunelis.

— Zora, paliec šeit. Es apskatīšu blakus tuneli.

— Bet.. .

— Ne vārda! Paliec te un gaidi mani!