Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Jaunu? — Ozerovs atkārtoja. — Nē, neko jaunu neatradām. Viss tur ir gauži vecs.

— Tūlīt vajadzēja klausīt man, — Tumovs apmieri­nāti sacīja. — Tagad, kad esi vaļsirdīgi atzinies, es tevi iepriecināšu… Izrādās, ka tev taisnība. Vai atceries spožo minerālu, ko es toreiz dēvēju par dimantu? Dimants tas nav. Tas ir pilnīgi nepazīstams ārkārtīgi ciets un izturīgs minerāls. Apbrīnojams bora, silīcija un oglekļa savienojums. Daudz cietāks par dimantu, ar pārsteidzošu īpašību — spējīgs koncentrēt dažādus enerģijas veidus. Mineralogi domā, ka tā esot kāda jauna tipa meteorīta šķemba.

— Meteorīts tas nav, — Ozerovs nešaubīgi iebilda.

— Bet kas tad?

— Mākslīga viela.

— Fantāzija, — Tumovs nievīgi sacīja. — Tīrā fan­tāzija. Nevienā laboratorijā pagaidām vēl nav radīti apstākļi, kas nepieciešami šāda savienojuma sintezēša­nai. Šāda sintezēšana vēl ir tālu ārpus mūsu zinātnes iespēju robežām.

— Es taču neesmu teicis, ka šo vielu veidojušas cilvēku rokas, — Ozerovs iebilda. — To sintezējušas pirms desmitiem tūkstošiem gadu saprātīgas būtnes, kuru zinātne jau tolaik bijusi aizsteigusies tālu priekšā mūsdienu zinātnei…

— Pagaidi, — Tumovs neļāva Ozerovam pabeigt teikumu. — Vai jums tur nav gadījusies automašīnas avārija? Varbūt tev te mazliet? … — viņš pagrozīja rādītāja pirkstu pie deniņiem.

Arkādijs, ne vārda neteikdams, izņēma no kabatas nelielu sainīti un to attaisīja. Elektriskajā gaismā spoži iedzirkstījās plakana priekšmeta šķautnes. Tā bija tās pašas vielas neliela plāksnīte, kuras šķembu Žora at­rada pie nometnes. Bet šī plāksnīte bija sīki jo siki in- krustēta ar kādu vēl spožāku vielu. Bija redzamas sa­režģītas spirāles, kas cita citu šķērsoja. Ar vienu acu uzmetienu varēja pateikt, ka šis ir saprātīgu būtņu da­rināta priekšmeta gabaliņš.

— Vai tā varbūt ir starpplanētu kuģa šķemba? — čukstēja visai pārsteigtais Tumovs, uzmanīgi pieskar- damies ar pirkstu pie spīguļojošām šķautnēm.

— Nē, šī šķemba nodauzīta no milzīga kondensa­tora, kas akumulē zemes dzīļu enerģiju. Adžbogdo vul­kāniskais plato tiešām ir ārkārtīgi liels kondensators, taču ne saules enerģijas, kā domā tu, bet zemes dzīļu enerģijas kondensators. Šīs plakankalnes iekšienē ir tukšs dobums. Kolosālās apakšzemes zālēs tur novie­totas bezgala daudzas šādu plākšņu rindas. Speciāli stieņi savieno plāksni ar plāksni, un tās visas savu­kārt savienotas ar centrālo vulkānisko kanālu. Šķiet, ka enerģijas avots ir magmatisks sena vulkāna kodols, kas atrodas vairākus kilometrus zem plakankalnes. Kā viņi nokļuvuši līdz kodolam, to pagaidām nespēju iz­skaidrot. Jāuzsver, ka visā šajā ierīcē ļoti daudz kas ir neizprotams. Paies gadu desmiti, kamēr to izpētīs. Taču skaidrs ir viens — šis ir vislielākais mūsu planētas enerģētiskais agregāts, ko mums atstājuši kā manto- |umu nezināmi kosmosa ciemiņi. Liekas — viņi nolai­dušies Gobi tuksnesī pirms kādiem divdesmit, trīs- dt 'sniit vai pat piecdesmit tūkstošiem gadu, kad Eiropu un Ziemeļameriku sedza vairākus simtus metru biezs ledus slānis.

Nelielā ieplakā pie Atasulas pakājes mēs atradām smiltīm aizputinātu kosmosa ciemiņu kosmoostu. Tās laukumā vēl redzamas milzīgas koniskas piltuves, kas izvietotas pareizos sešstūros. Uz nogulu iežu virsmas piltuvēs un to tuvumā redzamas apdedzinājumu un stiklveida sakusumu paliekas. Laikam šīs piltuves ra­dušās, iedarbojoties pārkarsētām gāzēm, kas brāzušās no kosmisko laineru dzinējiem. Atradām pazemē arī speciālas patvertnes, no kurām var droši vērot ener­ģētiskā agregāta darbību, kad tas izšauj sakrātās ener­ģijas lādiņu uz kosmosu. Jāpiebilst, ka viena no šādām patvertnēm atrodas plakankalnes robežās, kurai blakus ir lamaistu klostera drupas. Agregāta izlādēšanās no­tiek ik pa pieciem gadiem reizi, kādā no jūnija die­nām. Šogad enerģētiskā izlādēšanās iznīcināja ameri­kāņu mākslīgo Zemes pavadoni, un pirms desmit gadiem, dažas stundas pēc izlādēšanās garām kanālam, no kura vēl strāvoja pēdējās enerģijas plūsmas, noli­doja Isarova lidmašīna . ..

Lamas, kas dzīvojuši klosterī, zinājuši par šo iz- lādēšanos. Viņi to dēvējuši par pērkondārdu garu tra­košanu. Aizu, kas ved uz centrālo kanālu, viņi nokris­tījuši par Dārdu aizu. Tā radusies viena no Gobi teiksmām.

Cilvēki vairākkārt iekļuvuši Dārdu aizā. Pirms ap­mēram trīssimt gadiem kāds lama- iznesis no turienes kondensatora plāksnes šķembu. To mēs atradām uz­liktu uz Atasulas apakšzemes tempļa altāra. Blakus bija iekalts sens uzraksts, kurā vēstīts par lamas varoņ­darbu. Batsuram izdevās uzrakstu atšifrēt. Pie Dārdu aizas vairākkārt tuvu piegājis arī pēdējais klostera sargs. Viņš meklējis pazudušo mazdēlu un iekļuvis iz­starojumu zonā. Līķa sekcijā noskaidrojies, ka viņš miris no staru slimības.

— Un jūs — jūs arī devāties tās briesmīgās aizas dzīlēs? — Ļuda jautāja, un viņas balss iedrebējās.

— Jā. Mēs aizu pamanījām jau no lidmašīnas. Aiza sniedzas līdz plakankalnes vislielākā vulkāna krāterim. No konusa virsotnes krāterī iekļūt nevar. Mēs tajā iegājām pa Dārdu aizas gultni, pa konusa dienvidu nogāzes plaisu. Paši savām acīm redzējām bezgalīgas spožu kondensatoru rindas, kas sniedzās kilometriem tālu. Daļa plākšņu salauzītas zemestrīcēs, bet visas spī­guļo tik ļoti, it kā būtu izgatavotas tikai vakar, lai gan plāksnes droši vien vismaz divdesmit tūkstošus gadu vecas.

— Bet izstarojums? — Tumovs iesaucās. — Jūs bi­jāt kondensatoru iedarbības laukā? . . .

— Šobrīd kondensatori gandrīz pavisam izlādēju­šies. Enerģijas izsviešana notikusi nesen — pirms dažiem mēnešiem. Izstarojumi pagaidām nepārsniedz cilvēku organismam pieļaujamās robežas. Lai gan, ja nebūtu Batsura, es varbūt neizkļūtu sveikā. Gāju bez radiometra un pārāk ilgi uzturējos pazemē. Batsurs vēl īstajā laikā izstiepa mani to turienes … Bet tagad, Igor, saturies! Mūsu aparāti konstatēja, ka no Zemes dzīlēm pa kanālu strāvo augšup neitronu plūsma. Tās inten­sitāte krasi palielinās, ja nokāpjam dziļāk.

Neitronu plūsma, kas strāvo no vulkāna krātera! Vai var vēl būt labāks pierādījums, ka dziļi zemē no­tiek kodolreakcijas? Un tā nav fantāzija. To apliecina aparāti. . . Pēc viena vai diviem mēnešiem uzturēša­nās kanāla un kondensatoru tuvumā kļūs bīstama, pēc pusgada — jau neiespējama. Bet pēc četrarpus gadiem no Dārdu aizas dižgabala kosmosā atkal aizdrāzīsies •briesmīgs enerģijas lādiņš. Līdz tam laikam visapkārt Dārdu aizai jau būsim iekārtojuši observatorijas, novē­rošanas stacijas, būsim noteikuši enerģētiskā izvirduma spēku un raksturu. Kad izstarojums beigsies, atkal do­simies Dārdu aizas dzīlēs un mēģināsim izmantot tās enerģiju Zemes vajadzībām. Draugi, padomājiet, cik neizsīkstoši enerģijas krājumi atrodami Zemes dzīlēs! Cik bezgalīgas iespējas paveras nākotnes enerģētiķiem! Adžbogdo lavas plakankalnes magmatiskais kodols taču ir sīksīka kripatiņa salīdzinājumā ar tiem enerģijas daudzumiem, kas ietverti mūsu planētas dzīlēs . ..

Tumovs pēkšņi sāka skaļi smieties.

Visi izbrīnā raudzījās uz viņu. Irina sašutumā pa­raustīja plecus.

Bet Tumovs smējās arvien sirsnīgāk. Viņa lielais augums raustījās no smiekliem, un ar milzīgajām dū­rēm viņš berza acis.

— Igor Nikolajevič, kas jums noticis? ■— Ļuda ba­žīgi ievaicājās.