Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Atvainojiet… Es atcerējos . .. Tas nu gan ir ēzelis! . .. Arkādij, padomā … Mūsu kopīgais draugs misters Pigasters, atgriezies Amerikā, tūlīt publicējis, uzdodams tos par saviem, manus uzskatus, ka bazalta plakankalne koncentrējot saules enerģiju. Pigasters nav apjēdzis, no kura vajadzēja zagt… To viņam, blē­dim, vajag!

— Kā tad tā, — Ozerovs brīnījās, — publicējis un bez jebkādas atsaukšanās uz tevi?

— Bez jebkādas. Ne jau velti viņš gauži brīnījās, ka mēs tik vaļsirdīgi klāstot savas idejas, iekām tās neesot reģistrētas autora tiesību birojā. Mācēdams krievu valodu, viņš sapratis visas mūsu sarunas un pamatīgi iepazinies ar manu ideju.

— Un tik noteikti pievienojies tavam viedoklim, ka nolēmis to popularizēt, parakstīdamies kā tās autors.

— To viņam vajadzēja! Tagad viņš izplūks savus pēdējos matus, uzzinājis par mūsu atklājumiem. Lab­prāt novēlu viņam prioritāti attieksmē uz «saules ener­ģijas kondensatoru». Labi, ka es neko nepaspēju publicēt. Izrādās, ka vilcināšanās dažreiz ir derīga . .. Tātad enerģētiska stacija vulkānā! … — Tumovs tur­pināja pēc īsa klusuma brīža. — Apbrīnojami! Sādu atklājumu pārāk augstu novērtēt ir grūti.. . Grūti. .. Bet, Arkādij, kā tu domā, kāpēc kosmosa ciemiņiem ievajadzējies izbūvēt uz Zemes enerģētisku staciju? Kā viņi izmantojuši šo enerģiju?

— To mēs nezinām, — Ozerovs sacīja. — Kādam nolūkam domātas šīs ierīces, tā pagaidām ir mīkla. Mums tā jāuzmin. Varbūt tā ir īpatnēja kosmosa bāka. Varbūt enerģētiskā izlādēšanās rada noteiktā virzienā vērstu izstarojumu kūli, kas no mūsu planētas ziņo par apstākļiem, kādi valda uz Zemes virsmas vai tās dzī­lēs. Pēc kāda laika šos signālus pieņem un atšifrē citas saules sistēmas saprātīgās būtnes. Bet varbūt šīs ierīces kalpo vai kalpojušas kādiem nezināmiem nolūkiem, par kuriem mums gluži vienkārši nav nekādas jēgas. Nākotne rādīs . . .

— Ja pareizi saprotu, — Irina sacīja, — tad jūs abi ar Batsuru esat izdarījuši vairākus izcilus atklāju­mus. Es pat nezinu, kam ir lielāka nozīme: vai nu ener­ģētiskās iekārtas atrašanai, vai pierādījumam, ka Zemes dzīlēs notiek kodolreakcijas, vai beidzot konsta­tējumam, ka ārpus mūsu planētas robežām dzīvo saprātīgas būtnes.,

— Pagaidām sperts tikai pirmais solis bezgala garā un grūtā ceļā, — Ozerovs sacīja. — Vissarežģītākais vēl jāveic. Bet pirmo soli esam spēruši mēs visi kopā—* visa ekspedīcija, braukādami ap Adžbogdo un kāpelē­dami pa bazalta kraujām. Mēs ar Batsuru tikai pielikām punktu pirmā posma veikumam. Tagad sākas otrais posms. Igor, vai esi ar mieru tanī piedalīties?

— Esmu ar mieru un ieradīšos pēc dažām stun­dām, — Tumovs drūmi sacīja. — Es tikai aizbraukšu uz dzīvokli un sadedzināšu savu nepabeigto disertāciju.

Misters Leslijs Beizs kritiski aplūkoja fotouzņē­mumu.

— Ja tā nav krāpšana, es te runāju par veiklu fotomontāžu, — viņš sacīja, sniegdams man fotogrāfiju, — tad tas jūs katrā ziņā ieinteresēs.

— Mēs izdarījām ekspertīzi, — sekretārs steigšus paskaidroja.

Misters Leslijs Beizs nievīgi paraustīja plecus. Ne vārda neteikdams, es raudzījos fotouzņēmumā. Bries­monis bija vismaz septiņus metrus augsts. Tas stāvēja uz pakaļkājām, atbalstījies pret resnu asti. Milzīgie žokļi ar gariem, smailiem zobiem bija pavērti. Priek­šējās ķetnas, apbruņotas ar lieliem nagiem, kas izskatī­jās pēc līkiem dunčiem, piespiestas pie krūtažas. Ma­zās, apaļās acīs sastindzis traks, neremdināms niknums. Blakus zemē saplosīta degunradža atliekas. Bojā gāju­šais milzis līdzās briesmonim, kas grasījās kaut kur lēkt, izskatījās pēc samīta žurkulēna.

— Nav šaubu, ka šī ir kāda nezināma tirānozauru suga, kura kā par brīnumu nav iznīkusi vēl līdz mūsu dienām, — es teicu un noliku fotogrāfiju uz galda.

— Jūs pats labāk zināsiet, kā to nezvēru sauc, — noņurdēja misters Beizs. — Jūs taču esat zooloģijas profesors?

— Paleontoloģijas, — es precizēju.

— Man tas vienalga. Tātad jūs uzņematies sameklēt šo skaistuli un atvest to uz vienu no maniem zooloģiska­jiem dārziem?

— Uzdevums nav nekāds vieglais , ..

— Tāpēc jau es griezos pie jums, mister… mister…

— Turski, — sekretārs piepalīdzēja.

— Jā, jā . . . mister Turski. Jūs, liekas, jau esot bijis Centrālajā Āfrikā?

Klusēdams pamāju ar galvu.

— Kur un kad?

— Esmu strādājis Zilās Nīlas augštecē otrā pasaules kara laikā. Esmu bijis arī citos apvidos .. .

— Un pēc tam?

— Tas būtu"garš stāsts. Negribu jūs aizkavēt. Paš­laik lasu paleontoloģijas lekcijas par mugurkaulnie­kiem . . .

— Zinu. Par dzīvu tirānozauru es jums maksāšu . .. divsimt tūkstošus dolāru. Par ādu un skeletu — simt tūkstošus. Ja atgriezīsieties tukšā, nedabūsiet ne graša. Visas publikācijas tikai caur manām izdevniecībām. Nevienu interviju, nevienu fotogrāfiju kādam citam! Vai esat ar mieru?

Atbildēju, ka padomāšu.

— Izlemiet tūlīf! — Mistera Leslija balsī ieskanējās kaut kas ļauns. — Un iegaumējiet: ja atteiksieties, jūs neko neesat dzirdējis un šo fotogrāfiju neesat redzējis.

— Bet ekspedīcijas izdevumi?

— Minēsiet summu, kāda jums vajadzīga . .. pro­tams, veselīga saprāta robežās.

— Esmu ar mieru.

— Līgumu parakstīsiet jau šodien! Ekspedīcijas per­sonālu izraudzīsiet Beļģijas Kongo kolonijā. Eiropie­šus, — cik vien iespējams, mazāk! Neviens nedrīkst zināt, kādēļ braucat. Lai domā, ka tā ir parasta ekspe­dīcija, kura dodas gūstīt retus dzīvniekus. Pēc ieraša­nās tur pateiksiet, ko atzīsiet par vajadzīgu. Plānu un tāmi iesniegsiet nedēļas laikā! Izbraukšana pēc divām nedēļām!

Mēģināju kaut ko iebilst.

— Atkārtoju, taisni pēc divām nedēļām un ne dienu vēlāk! Mani aģenti ir jūsu rīcībā. Jums līdzi do­sies mana uzticības persona Persijs Vufs. Viņš izlidos uz Kongo pēc trim dienām. Nav slikts puisis. Viņam ir vērīgas acis un gauži cietas dūres. Jūs viņu iecelsiet p.u savu vietnieku. Tas ir viss!

Zviņneša fotogrāfiju atļausiet man ņemt līdzi?

— Dabūsiet kopiju. Bet neaizmirstiet nosacīju­mus . . .

— Šī ir pilnīgi nezināma tirānozaura suga, — es teicu, pievirzīdams uzņēmumu sev tuvāk, — Jāizdomā briesmonim labi skanīgs nosaukums un tūlīt, tiklīdz at­radīsim kaut vai viņa zobu …

— Velns jūs rāvis ar vienu pašu zobu! — misters Leslijs Beizs iesaucās. — Man nepieciešams viss tirā- nozaurs. Viss! Dzīvs vai sliktākajā gadījumā — no­sprādzis.

— Protams, — es piekritu. — Bet, lai viņam dotu vārdu, pietiek pat ar vienu zobu. Kā jums patiktu su­gas apzīmējums Tyrannosaurus beizi? Skan tīri labi!

Misters Beizs to nebija gaidījis. Šķiet, viņš jutās glaimots. Viņš pat pietvīka aiz labpatikas. Iedomājos, ka es sēdētu viņa vietā: protams, būtu patīkami, ja manā vārdā nosauktu visbriesmīgāko nezvēru, kāds jebkad dzīvojis Zemes virsū. Bet misters Leslijs Beizs tūdaļ sadrūma un sāka bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Gaidīju, ka viņš izklāstīs veselu virkni papildnotei­kumu, jo līgums taču vēl nav parakstīts. Bet viņš ar tādu kā šaubīšanos, kas ,viņam nemaz nebija rakstu­rīga, pēkšņi iejautājās:

— Vai tirānozaura sugas apzīmējumā nevarētu būt divi vārdi?

Uzreiz vēl nesapratu, kas Beizam padomā, un pie­sardzīgi atbildēju, ka izņēmuma gadījumos sugas ap­zīmējums var sastāvēt no divām daļām.