Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Batsurs pazuda. Zora sakoda zobus un gaidīja. Laiks šķita apstājies. Viņam likās — pagājusi vesela stunda, bet Batsurs vēlāk apgalvoja, ka esot bijis pro­jām ne vairāk kā desmit minūtes.

Batsurs atgriezās drūms.

— Tur ir ļoti daudz nozarojumu. Vesels labirints. Slikti, ja Arkādijs būtu gājis tur …

— Kurp tagad iesim?

— Mēģināsim iet tālāk pa galveno tuneli.

Viņi atkal devās uz priekšu. Tunelis veda arvien vairāk lejup.

— Batsur, esam nokāpuši ļoti dziļi.

— Būs jau labi. Līdz Zemes centram vēl tālu ..«

— Atkal nozarojums, Batsur!

Jaunais mongolis, zobus sakodis, pateica pāris rupju vārdu.

97

— Tagad es apskatīšu blakus eju. Atļauj man, bet tu pagaidi šeit.

7 — A. Salimovs

\

Batsurs šaubījās.

— Es tikai lidz pirmajam nozarojumam …

— Lai notiek, ej . . . Esi piesardzīgs.

Zora atgriezās pēc dažām minūtēm. Viņš satraukti elpoja. Acis bailēs ieplestas.

— Tur, tur . . .

— Kas ir tur?

— Tur tālāk netiek. Aizgruvums. . . Bet tur . ..

— Kas?

— Skelets . . . cilvēka.

Batsurs nolika ieslēgtu lukturi zemē pie tuneļu sa­zarojuma un devās līdzi Žoram. Pagājuši dažus desmi­tus metru, viņi atdūrās pret aizgruvumu. Starp akme­ņiem balsnēja cilvēka kauli un galvaskauss.

Batsurs uzmanīgi apskatīja kaulus.

— Tas ir jaunieša skelets. Gandrīz vēl bērna… Varbūt tas bijis Cambins — mirušā vecā sarga maz­dēls . . .

— Vai šis zēns gājis bojā, tunelim sabrūkot?

— Kas to var zināt? Nogruvums noticis nesen. Varbūt pēc tam, kad šis cilvēks te atkļuvis .. . Paska­ties, ko rāda radiometrs!

— Pietrūcis iedaļu! Šautra apstājusies aiz vislielā­kās iedaļas.

— Slikti. Pavisam slikti. Šinī pazemē cilvēki ne­drīkst ilgi uzturēties. Šie ir tie bazalta plato ļaunie gari. — Batsurs rādīja uz aparāta šautru. — Mums pēc iespējas drīzāk jāsameklē Arkādijs. Viņš ir nepiesardzī­gāks, nekā biju domājis.

Batsurs un Žora gāja lejup pa galveno tunelī vēl kādu stundu un nozarojumos vairs neiegriežas; iezī­mēja tikai maršrutu ar šautrām, kuras Zora ar krītu uz­vilka uz tuneļa sienas. Vairākkārt Batsurs sauca Oze­rovu. Zora spalgi svilpa. Taču viņiem atbildēja vienīgi tāla atbalss.

— Arkādijam būs jāsadod krietna suta, — Batsurs alkal un atkal uztraukti sacīja. — Vai tad viens drīkst aiziet tik tālu? Viijam vajadzēja mūs uzgaidīt.

— Velti sēdējam pie krātera, — Zora iebilda.

Batsurs neatbildēja. Tunelis, mezdams līkumu, ar­vien vēl veda lejup.

Pēkšņi Batsurs apstājās un iesita sev ar plaukstu pa pieri.

— Bet šī taču ir spirāle! — viņš iesaucās. — Tu­nelis pa spirāli riņķo ap centrālo krāteri. Lejup doda­mies, jau vairākkārt esam apgājuši apkārt vertikālajam kanālam. Šī ir mākslīga eja, kas ved uz vulkāna dzī­lēm . . . Arkādijs ir gudrs puisis! …

— Vējš pūš, — Žora čukstēja.

— Protams . . . Šeit visur ir vēdināšana. Viņi ir bi­juši talantīgi inženieri.

— Kādi «viņi»?

— «Viņi», kas visu šo sistēmu izbūvējuši…

— Bet kas tad ir tie «viņi»? …

Tunelis pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem un sienas atvirzījās sāņus. Nācēju lukturu strēles tūlīt pazuda bezgalīgajā tumsā.

— Kas tas? — Žora iesaucās.

Batsurs neatbildēja. Viņš vērīgi raudzījās tumsā.

— Nodzēs lukturi! — Batsurs pēkšņi teica Zoram.

Batsuru un Zoru ielenca tumsa. Nē, tā tomēr nebija

tumsa. Zora tur priekšā saskatīja blāvu, zaļganu spī­dumu. Pamazām acis pierada pie tumsas, un viņš ierau­dzīja rindu rindās milzīgas plāksnes, kuras izstaroja bālu, zaļganvioletu gaismu. Plākšņu rindas sniedzās kaut kur tālu tālu.

— Te nu ir Dārdu aizas sirds, — Batsurs čukstēja. — Arkādijs ir ģēnijs . . .

— Bet kas šeit īsti ir? — Zora vēlreiz jautāja.

— Zemes iedzīvotājiem atstāts mantojums, — Bat­surs atbildēja. — Arkādij! — viņš sauca, salicis plauk­stas kā tauri.

Apakšzemes telpas, šķiet, atdzīvojās. Tūkstoši mil­zīgo plākšņu atbalsoja Batsura saucienu, un tas aizli­doja pa bezgalīgajām zālēm.

— Arkādij! Arkādij! Arkādij! . . .

Zoru pārņēma šaušalas. Pazeme, šķiet, priecājās, sa­dzirdējusi cilvēka balsi, un atkārtoja to visvisādi:

— Arkādij! . . . Kādij! .,. Dij! .. .

7*

99

Beidzot atbalss apklusa. Batsurs un Zora ieslēdza spuldzes un ilgi klausījās. Atbildes nebija.

— Varbūt Arkādijs līdz šejienei nav ticis? — Zora čukstēdams jautāja.

— Viņš katrā ziņā ir ticis.. . Jau pirms brauciena uz Atasulu viņš sacīja, ka te vajagot būt kaut kam līdzīgam … Paliec šeit un nenodzēs lukturi. Iešu meklēt Arkādiju. Ja pēc stundas nepārnākšu, atgriezies no­metnē, bet lukturi atstāj šeit. Atpakaļ ejot, dedzini sve­ces. Lai lukturis paliek kā bāka. Kad atpūties, nāciet šurp abi ar Zambalu. Paņemiet līdzi nestuves! .. . Dzi­ļāk zālē neejiet nekādā gadījumā. Plāksnēm tuvoties ir bīstami. Ja mani un Arkādiju neatradīsiet, brauciet ar automašīnu uz Ulanbatoru. Tur izstāstiet visu redzēto. Bet tagad vairs ne vārda . .. Šinīs zālēs cilvēks vienā reizē nedrīkst uzturēties ilgāk nekā pusotras vai divas stundas. Zora, netielējies… Apsoli, ka izdarīsi to, ko sacīju. Dod roku! …

Batsurs spēcīgi apkampa Zoru un devās iekšā tumsā. Viņa luktura gaismiņas šķēps attālinājās arvien vairāk un beidzot pārvērtās par tievu, spīguļojošu adatu. Batsurs jau bija labā gabalā, kad Zora atkal sa­dzirdēja saucienu:

— Arkādij! Arkādij! . . .

Atbalss uztvēra šo vārdu un arī šoreiz iznēsāja pa visām zālēm.

Zora apsēdās uz akmens klona un gaidīja. Pulksteņa rādītāji kustējās lēni. Līdz norunātajam laikam vēl bija tālu.

Dažreiz ir ļoti labi, ja cilvēks kādu laiciņu var pa­būt viens. Citi vismaz neredz, ka šis cilvēks raud.

*

Tumovs lēni gāja pa Sokoļņiku bulvāri, kurā ta­gad bija maz ļaužu. Dzeltenas lapas gūlās uz mitrā as­falta. Vējš svieda sejā sīkas lietus lāšu šaltis. Redz, kur arī nams ar lielām stikla durvīm. No šejienes pirms pusgada viņi sāka savu ceļojumu.

Tumovs smagi nopūtās.

«Ko lai viņš saka Arkādija māsām? Ko par viņu domās Ļuda?»

Tumovam svārku augškabatā bija Očira sūtītā tele­gramma, ko viņš saņēma jau pirms divām nedēļām. Divas nedēļas Igors nēsāja to sev līdzi. Katru rītu viņš sev solījās, ka vakarā brauks uz Sokoļņikiem, un katru vakaru mazdūšīgi gudroja kādu ieganstu, lai nebūtu jābrauc. Tumovs pūlējās sev iegalvot, ka gaidot otru telegrammu. Bet sirds dziļumos bija pārliecināts, ka šī otrā telegramma vēstīs par lielu nelaimi.

Jau divas nedēļas viņš baidījās ņemt rokā tālruņa klausuli, bija pametis visas savas darīšanas, darbu un gaidīja . . . Ko gaidīja?

Šorīt Tumovam institūtā iedeva Ludmilas zīmīti. Viņa ļoti lūdza, lai Tumovs atbraucot pie viņiem. Ilgāk vilcināties ar apciemojumu vairs nevarēja.

Satvēris parādes durvju rokturi, Tumovs vēl lāgā nezināja — piezvanīs vai nepiezvanīs pie Ozerova dzī­vokļa. Piezvanījis Tumovs nezināja, vai pateiks ko par Ulanbatoras telegrammu vai gļēvi klusēs par to.

Durvis atvēra Ludmila. Viņa nopietni sasveicinājās un sacīja:

— Lūdzu, nāciet, novelciet mēteli! . .,

«Varbūt viņas jau ko zina?» Igors domāja, lēni maukdams nost vienu galošu, pēc tam otru, noraisīdams kaklautu, lēnītēm vilkdams nost mēteli.