Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Nu nāciet taču beidzot! — no istabas atskanēja Irinas Mihailovnas — Arkādija vecākās māsas skarbā balss. — Ko jūs tur tūļājaties?

— Ejiet ātrāk istabā! — Ludmila teica, stāvēdama viņam aiz muguras. — Esam ļoti noraizējušās.

«Nē, nezina,» Tumovs domāja un pataustīja, vai te­legramma vēl ir kabatā.

Viņš iegāja māsu istabā.

Irina sēdēja uz dīvāna pie galda lampas ar zaļu abažūru. Viņas šaurā, garā seja bija ļoti bāla un lam­pas gaismā likās zaļgana. Dziļas, tumšas krunkas abpus mutes. Plānās lūpas cieši sakniebtas. Viņa klusēdama sniedza Tumovam šauru, vēsu roku un pamāja, lai viņš apsēžoties iepretim.

Igors steigšus atlaidās dziļā atzveltnes krēslā, prie­cādamies, ka seja paliek ēnā. Ludmila, ietinusies lielā, pūkainā lakatā, iekārtojās dīvāna stūrītī, pierāva sev klāt kājas, paņēma klēpī kaķi un to lēnītēm glaudīja.

Iestājās spriegs klusums.

— Nu? — Irina vaicāja un iekāsējās.

— Vai jūs ko teicāt? — Tumovs apmulsa.

—- Irina pēdējā laikā sasirgusi, — Ludmila steig­šus paskaidroja un nopūtās.

— Ne jau par to ir runa, — Irina skarbi sacīja. — Kur ir Arkādijs?

— Es n-nezinu, — Tumovs vilcinādamies nedroši teica, un viņam šķita, ka telegrammas lapa smagi spiež krūtis.

— Dīvaini, kā tad jūs to nezināt, Igor Nikolaje- vič? — smalkā, skanīgā balsī brīnījās Irina. — Jūs ievilinājāt viņu šajā ekspedīcijā, kas notika dievs zin kāpēc un velns zin kādēļ. Pats esat atgriezies pirms nepilniem trim mēnešiem. No brāļa nav nekādu ziņu. Jūs nerādāties acīs, neatzīstat par vajadzīgu pat pa tāl­runi skaidri pateikt, kur viņš ir un kas viņam noticis. Neņemiet ļaunā, bet kārtīgi cilvēki tā nedara. Un Ar­kādijs vēl dēvēja jūs par savu draugu.

— Irina, neuztraucies,'— Ļuda klusu sacīja. — At­vainojiet viņu, Igor Nikolajevič. Mēs ļoti raizējamies brāļa dēļ. Vairāk nekā trīs mēnešus neesam saņēmušas no viņa ne rindu. Jūs esat atgriezies jau sen un arī klu­sējat.

— Es jau gribēju . . . katru dienu gribēju … — Tu­movs murmināja, nezinādams, kur acis likt. — Traki daudz darīšanu, pārskati . . . Tūlīt bija atkal jābrauc komandējumā … Lūdzu, piedodiet, es, protams, esmu ļoti nogrēkojies, bet. . .

— Kad redzējāt viņu pēdējo reizi? — Irina jautāja, neatlaidīgi vērdamās Tumovā.

— Tieši pirms trijiem mēnešiem, divdesmit astotajā augustā.

— Kāpēc viņš neiedeva priekš mums vēstuli? *

— Nošķīrāmies, braucām katrs savā virzienā. Ne­zinājām, kurš pirmais nokļūsim līdz apdzīvotām vie­tām.

— Kāpēc nošķīrāties?

— Arkādijs gFibēja izdarīt papildu pētījumus un doties mazliet tālāk uz dienvidiem.

— Bet jūs?

— Es ceļoju kopā ar karavānu atpakaļ uz zie­meļiem.

— Tātad jūs viņu pamētāt un laidāties lapās?

— Gluži tā nebija … — Tumovs gribēja turpināt, bet aprāvās un apklusa.

Irina piemiedza acis.

— Vai ari jūs… Negribu teikt šo drausmīgo vārdu . . . Vai ari jūs kaut ko slēpjat no mums. Papūlie­ties runāt taisnību, Igor Nikolajevič!

— Lūdzu, lūdzu, — piebilda Ļuda. — Visļaunākais ir neziņa.

— Jel saprotiet, ka es pats nekā nezinu! — Tu­movs jau gandrīz kliedza. — Itin nekā! . .. Arkādijs būs kaut kur aizkavējies. Tur taču ir Gobi tuksnesis… Domāju, ka Arkādijs drīz atbrauks … — Pēdējos vār­dus Tumovs tik tikko spēja izteikt. — Es ari gaidu dienu no dienas …

— Nē, jūs mums kaut ko slēpjat, — Irina skarbi sacīja. — Ko visu laiku knibināties ap to kabatu? Kas jums tur ir? Parādiet!

— N-nekā nav! — Tumovs sacīja, un dūša viņam saskrēja papēžos. — Tikai te-telegramma no Ulanba- toras . . . L-lūdzu! . . .

Irina paķēra saburzīto telegrammu, aši pārlaida rin­dām acis un aizsedza ar plaukstām seju. Ludmila trī­cošiem pirkstiem pacēla zemē nokritušo lapu. Lēni, skaidrā balsī izlasīja:

— Uz jūsu pieprasījumu ziņoju: Ozerova grupa nav atgriezusies. Meklējumi pagaidām veltīgi… — Meite­nes pleci sāka raustīties. — Turpinām … Ziņošu … — Viņa iespieda seju dīvāna spilvenos un, skaļi elsodama, šņukstēja.

Tumovs apjuka pavisam. Viņš smagnēji piecēlās no atzveltnes krēsla, nejauši aizķēra uz galda malas no­likto grāmatu kaudzīti. Grāmatas blīkšķēdamas krita uz grīdas. Tumovs pieliecās, gribēja ņemt augšā grā­matas, bet atmeta ar roku, nepaņēma un piesēdās uz dīvāna maliņas starp abām māsām.

— Saprotiet taču, viss vēl nav zaudēts, — viņš ne­droši mierināja. — Atradīs … Atbrauks … atgriezī­sies …

— Esmu jau atgriezies! — pie durvīm atskanēja pazīstama balss. — Kas te notiek?

»

Vēlāk Tumovs nekādi nespēja secīgi atainot atmiņā visus notikumus, kas norisinājās tovakar. Irina pēkšņi pielēca kājās un tik strauji, ka apgāzās lampa. Zēli nošķindēja zaļais abažūrs. Istabā iestājās tumsa. Bija dzirdama tikai Irinas histēriskā balss, Ļudas skaļā rau­dāšana, Arkādija satrauktie saucieni, skūpsti. Zem kā­jām sprakšķēja samītās abažūra drumslas. Igors gribēja apkampt Arkādiju, bet apkampa Ļudu. Viņa noskūp­stīja Igoru uz lūpām. Protams, tas bija tikai pārpra­tums . . . Skūpsts domāts brālim . . . Sāpīgi ieņaudējās kaķis; tam kāds bija uzkāpis uz astes. Visi kaut ko jautāja, neviens neklausījās atbildēs. Pēc tam iemirdzē­jās lustra. Droši vien pati, jo neviens to nebija ieslē­dzis.

Irina apskāva novājējušo, brūni iedegušo Arkādiju, glaudīja viņa plecus, Ļuda raudāja un smējās, piespie­dusi asarām pārplūdušo seju pie Tumova platā kamieša.

Arkādiju apsēdināja uz dīvāna. Māsas piemetās katra savā pusē, cieši satvērušas brāļa rokas, it kā baidīdamās, ka viņš atkal var pazust. Jāpiebilst, ka Irina gan tūlīt gribēja celties un steigties uz virtuvi, bet Arkādijs viņu nelaida. Tumovs pārgāja pār istabu, ar biezajām zolēm vēl vairāk sadrupinādams abažūra atliekas, un atlaidās mīkstajā krēslā iepretim dīvānam.

— Nu, stāsti, stāsti, — Ļuda skubināja.

— Tikai īsi, — Irina piebilda, — man jāiet parau­dzīt vakariņas.

— Izvēloties visīsāko variantu, tas būtu tā . . . — Ozerovs iesmējās. — Trīs mēnešus riņķojām pa Gobi tuksnesi, vakar atgriezāmies Ulanbatorā. Paspēju tikai sarāt Očiru, ka viņš jūs pārbiedējis, iekāpu lidmašīnā un pirms stundas nolaidos Vnukovas lidlaukā.

— Kāpēc netelegrafēji?

— Pats lidoju telegrammas ātrumā. Vēl vakar bijām (lobi luksnesī pie mūsu plakankalnes pakājes.

— Jūs atgriezāties pie plakankalnes? — Tumovs brīnījās.

— Protams. Arī tu, Igor, vēl atgriezīsies turpat. Izrādās, ka mūs. meklējuši pa visu Aizaltaja Gobi tuk­snesi, bet mēs gauži mierīgi kāpelējām pa plakankalni. Mums nedarbojās radio .. .

— Redziet nu, — sacīja Tumovs. — Es taču teicu ., .

— To jūs neteicāt, — Ļuda viņu pārtrauca, aizlik­dama plaukstu priekšā Tumova mutei. — Bet tagad tas nepavisam nav svarīgi.

— Viņš prātīgāk būtu darījis, neko neteikdams! — Ozerovs iesmējās. — Kas mums bija iebāzis rezerves bateriju vietā sautētas cūkas gaļas konservus?

— Nevar būt! — Tumovs brīnījās. — Ahā! — Ta­gad saprotu, no kurienes man gadījušās tās baterijas . .. Ak tu caurā galviņa . .. Ko lai ar sevi daru? . . . Bet citādi nekādu sevišķu piedzīvojumu laikam nebija?

— Kā to lai ņem . . .

— Arkādij, saki vaļsirdīgi, — brīdi klusējis, vai­cāja Tumovs, — vai bija vērts tur uzkavēties? Vai atradāt kaut ko … jaunu? . . .