Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Viņš atplauka.

— Ierakstiet blakus manam uzvārdam arī sievas vārdu.

— Kādas sievas, cienījamais kungs?

— Protams, manas, — misters Beizs apvainojās. — Viņas vārds ir Rita.

— Lieliski, — es atteicu. — Tātad Tyrannosaurus beizi ritas. Norunāts.

Misteram Beizam laikam novēlās kā akmens no sirds.

— Viņa būs sajūsmināta. Sieva pastāvīgi mani kremt, ka es vēl neesot iemūžinājis viņas vārdu. Biju

spiests samaksāt krietnu summu tam vecajam veprim no Nacionālā antarktiskā dienesta . .. nu, nu? …

-— Pogsam, — sekretārs pasteidzās izpalīdzēt.

— Jā, jā, Pogsam. .. Lai viņi tur nosauc manas sievas vārdā kādu ledus kalnu vai pingvīnu. Pogss ap­solījās izraudzīt kaut ko piemērotu. Pēc laiciņa piezva­nīja un teica, ka manas kundzes vārdā nosaukšot ne­sen atklāto šļūdoni. Nolēmu uzdāvināt sievai vārda dienā jaunu Antarktīdas karti, kurā būs iezīmēts viņas vārdā nosauktais šļūdonis. Taču jaunajā kartē tāda šļū- doņa nebija. Labi vēl, ka pārskatīju karti, iekām nebiju ar to uzplijies sievai. Tūlīt liku piezvanīt, paaicināt pie telefona Pogsu, un šis blēdis taisnojās, ka pēdējā brīdī manas sievas šļūdonis no kartes bijis jāizkasa, jo krievi apgalvojuši, ka šāda šļūdoņa nemaz tur neesot.

— Bet ar tirānozauriem tā būšana ir pavisam droša, — es apgalvoju, cik vien iespējams, nopietnāk.

— Pietiktu, ja mēs dabūtu vienu vienīgu zobu…

— Veselu tirānozauru, — misters Beizs atcirta.

— Zobu atrast ir vieglāk, — es pieklājīgi sacīju,

— Un tūlīt būs arī nosaukums, kuru kopā ar nezvēra zobu varēsiet pasniegt savai laulātajai draudzenei. Bet vesela dinozaura nomedīšana varbūt ilgs vairākus ga­dus. Jā, mister Beiz, es sastādīšu tāmi trijām sezonām. Pirmajā sezonā tikai meklēšana. Zvīņneša medīšana sāksies otrajā sezonā. Trešā sezona — rezervei.

Leslijs Beizs atmeta ar roku.

*

Tas viss bija tik sen — pirms daudziem mēnešiem. Dažreiz atceros dienu, kad apsolījos braukt pēc tirāno­zauriem, un tagad nevaru nociesties sevi nelamājis: vispirms dzimtajā — poļu valodā, pēc tam — angļu, vēl pēc tam — vācu valodā . ..

Protams, tā bija avantūra, ja es apņēmos meklēt dzīvu tirānozauru misteram Leslijam Beizam. Kādēļ es līdu tajā riebīgajā cilpā? Naudas dēļ? Nekad neesmu dzinies pēc naudas; un turklāt neveiksmes gadījumā es nedabūtu ne centa. Vai tādēļ, lai apceļotu neizpētītos Centrālās Āfrikas rajonus? Taču Āfriku pazīstu pie­tiekami, un neesmu vairs jauneklis, kas jūsmo par tālu ceļojumu romantiku. Lai publicētu vēl vienu mono­grāfiju par reptiļiem? Bet mans vārds bez visa tā jau bija pazīstams ģeologu aprindās, un, atskaitot kādus pāris desmitus paleontologu, neviens monogrāfiju par reptiļiem nelasītu.

Skaidrs, ka man ļoti patiktos redzēt un vēl vairāk — atvest no Āfrikas dzīvu tirānozauru. Tomēr, aukstasinīgi visu apdomājis, pats vairs lāgā neticēju, ka šādi ne­zvēri tagad varētu eksistēt. Mūsu dienās fotogrāfi dara īstus brīnumus. Un tās fotogrāfijas rašanās arī šķita pa­visam neskaidra.

Tātad biju, acīm redzot, pārsteidzies. Tomēr tas man negadās pirmoreiz — pārsteidzies esmu daudzkārt. Karš sen jau beidzies, bet es arvien vēl klaiņāju pa ārzemēm. Gaidu, kamēr mani aicinās? . . . Sirds smeldz, kad at­ceros Karpatu nogāžu priežu smalces un vakara miglas virs klusās Vislas, pirmskara Varšavu un vecās Krako­vas šaurās ieliņas. Ticu, ka atgriezīšos, sapņoju par to . . . Bet pats vilcinos ar atgriešanos, jo pūlos pabeigt pēc kara sāktos pētījumus. Ar misteru Lesliju Beizu noslēgtais līgums vēl noildzināja manu atgriešanos Po­lijā par trijiem gadiem… Bet vai par trijiem vien?…

Lielo purvu malā vairākkārt jau bijām pārvietojuši savu nometni. Mani mednieki nesapratnē brīnās. Mēs nevis tvarstām_ retus dzīvniekus, kas vēl paslēpušies šajā Centrālās Āfrikas nostūrī, bet brienam pa purviem, ieelpojam indīgus izgarojumus, stiegam līdz jostas vie­tai un vēl dziļāk smirdošās dūņās, biedējam čūskas un milzīgus purvu krupjus, mokāmies neciešamajā, val­gajā tveicē, zaudējam pēdējos spēkus, negantām purva drudža lēkmēm uznākot. Pirmā sezona tuvojas beigām, bet mēs vēl neesam atraduši pat ne zobu, nemaz ne­runājot par tirānozaura eksistences pazīmēm.

Kā par nelaimi mednieku, kas zvīņneša fotogrāfiju bija atsūtījis misteram Leslijam Beizam, lauva saplo­sījis dažas dienas pirms tam, kad es atbraucu Bumbas pilsētiņā.

Mednieka kompanjons vecais Džeks Džonsons man likās tikpat liels stulbenis kā mans vietnieks Persijs

Vufs, Persijs bija sastapis zvīņneša fotogrāfijas atsūtī- tāju dažas dienas pirms tam, kad tas kritis lauvas nagos, bet nepajautājis, kurā Lielo purvu stūrī mitinās šiszvīņ- nesis. Džeks Džonsons bija tāds nejēga un zināja tik maz, ka sākumā es pat neatzinu par vajadzīgu viņam stāstīt par mūsu ekspedīcijas patieso mērķi. Šos divus dīkdieņus — Džonsonu un Vufu, kuri gan nepavisam ne­līdzinājās viens otram, tuvināja kopēja īpašība — kāre pēc viskija. Sīkais, kalsenais plikpauris Džeks Džonsons varēja izdzert tikpat daudz kā dūšīgais tēvainis Vufs. Visvairāk jābrīnās, ka viņi gandrīz nemaz neieskurba. Džeks, nosēdējis veselu nakti pie galda un kopā ar Per­siju iztukšojis vairākas pudeles viskija, no savas bises ar lodi spēja trāpīt lidojošai meža pīlei, bet Persijs ņēma krāsu kasti un devās gleznot ainavas. Tās neiz­skatījās nemaz sliktākas par tām, kuras viņš gleznojis tajās nedaudzajās dienās, kad bij,is pilnīgi skaidrā.

Pirmā sezona tuvojās beigām. Tumšie, mutuļojošie mākoņi arvien biežāk aizsedza sauli. Naktīs aizvien skaļāk šalca lietus biezajā, necaurredzamajā lapotnē, kas mūsu teltis sedza kā ar zaļu velvi. Tiesa, lietus gā­zes vēl nebija sākušās, bet to tuvošanos varēja no­jaust pēc tālā negaisa dobjās ducināšanas, pēc dzel­teniem tvaikiem, kas vakaros kūpēja pār bezgalīgajiem purviem, pēc neciešami smacīgās tveices, pēc dzīvnieku izturēšanās. Bija jādodas uz dienvidiem, tālāk no šā smirdošā dūksnāja, kas pēc nedēļas vai divām nedē­ļām pārvērtīsies par neizbrienamu līkšņu.

Galu galā nolēmu skaidri un gaiši aprunāties ar Džeku Džonsonu. Pagaidām viņam bija teikts, ka esam ieradušies pētīt, fotografēt un notvert milzīgos Jiroko- dilus, kas vēl patvērušies dažos Centrālās Āfrikas apvidos. Tiesa, interesējos arī par citiem retiem dzīv­niekiem, kas sastopami Lielo purvu malā, bet šiem dzīvniekiem pievērsāmies starp citu, garām ejot. . .

Džeks jau vairākkārt bija man rādījis lielo kroko- dilu pēdas, bet es tās tūlīt nopēlu, apgalvodams, ka rāpuļi, kuri atstājuši šis pēdas, nav pietiekami lieli un viņiem laiku šķiest nav vērts.

Persijs Vufs laiski atnāca kopā ar Džonsonu un, ne vārda neteicis, noslīga uz ceļojumu kofera, kas bija nolikts pie manas telts. Koferis nokrakšķēja.

Vufs bažīgi paraudzījās lejup uz koferi un pārvācās uz salocīta brezenta saiņa.

Džeks Džonsons pietupās un, kūpinādams īsu, melnu pīpi, nogaidoši uzmeta man pa mirklim.

— Drīz sāksies lietus- periods, — es teicu, — bet neesam vēl sastapuši neko tādu, kas segtu ekspedīcijas izdevumus un kastēm izdzertā viskija vērtību.

Persijs Vufs pamāja ar galvu, Džonsons izņēma no mutes pīpi un sāka to centīgi tīrīt.

— Paklausieties, Džonson, — es turpināju, — vai nelaiķis Ričards jums ko stāstīja par savu pēdējo ceļojumu uz šo apvidu?