Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Tagad Āfrikā apkampāmies un sabučojāmies.

Pēc brīža jau sēdējām Grandhoteļa restorānā pie galdiņa.

— Kāpēc neesi atgriezies Polijā? — Barščaks vis­pirms jautāja.

— Bet tu?

— Es atgriezos četrdesmit sestajā gadā. Kalpoju jaunās Polijas karaspēka vienībās, pēc tam pārgāju diplomātiskajā dienestā. Pašlaik esmu demokrātiskās Polijas konsuls Konakri pilsētā. Leopoldvilā ierados komandējumā. Bet ko esi darījis tu?

Skopi pastāstīju par savām gaitām.

Barščaks pagrozīja galvu ar īsi apcirptajiem matiem, kas jau metās sirmi.

— Zbigņev, tev jāatgriežas dzimtenē^ — viņš teica, kad bija beidzis stāstīt. — Jaunajai Polijai vajadzīgi pieredzējuši ģeologi. Bet tu nīksti emigrācijā. Vai tie­šām Polijā tevi neviens negaida?

— Neviens. Tuvinieki un radi nobendēti fašistu okupācijas laikā. Esmu palicis viens pats. Saproti, Ma- rian, viens kā koks. Bet šeit bija jāstrādā tūlīt pēc kara sāktie darbi. Gribēju tos pabeigt.. . Un tā gadi ir aiz­ritējuši . . . Grūti atgriezties, ja mājās neviens negaida.

— Bet draugi, dzimtene? . . .

— Ar draugiem sakari pārtrūka jau kara laikā. Tu jau zini, kā tad bija . ..

— Vai esi vēlreiz precējies?

— Nē. Pat tam nav iznācis laika … Padarīšu visu darāmo šajā Kongo ekspedīcijā un katrā ziņā atgriezī­šos Polijā. Es taču ļoti ilgojos vēl pastrādāt Karpatos.

— Zbigņev, viss atkarīgs tikai no tevis paša. Ja vēlies, aizrakstīšu par tevi uz Varšavu. Tiklīdz ieradī­sies Polijā, tūlīt tev dos interesantu darbu.

Teicu, ka padomāšu. Nopļāpājām līdz vēlai naktij un apsolījāmies viens otram rakstīt.

Atvadoties Marians painteresējās, kur darbojusies mana ekspedīcija. Uzzinājis, ka nesen esmu atlidojis no Ekvatoriālās provinces, viņš sarosījās.

— Nudien, tevi atsūtījis pats liktenis, — Marians priecīgi sacīja. — Tu droši vien varēsi palīdzēt. Man ir uzdots noskaidrot, kur palicis kāds čehu kinoopera­tors. Puisis apmēram pirms gada atbraucis uz Kongo un pazudis. Viņam vajadzējis uzņemt dažus simtus metru filmas kinohronikai, bet čehs apdullis vai nu no karstuma, vai viskija. Gribējis pieredzēt kaut ko eksotisku. Nez kāpēc devies uz Ekvatoriālo provinci, un tur viņa pēdas izgaist. Ir ziņas, ka viņš redzēts Bumbas pilsētiņā kopā ar kādu mednieku, bet tad iekri­tis kā ūdenī. Vietējās varas iestādes sākušas izmek­lēšanu, taču tagad uz tām lāgā nevar paļauties. Pašām pārāk daudz savu raižu. Vaļsirdīgi sakot, nedo­māju, ka beļģieši šeit noturēsies ilgāk kā gadu. Zeme viņiem deg zem kājām… Vai neesi ko dzirdējis par šo čehu kinooperatoru? Viņa vārds un uzvārds — Miroslavs Grdička.

— Nē, neesmu dzirdējis. Kā sauc to mednieku?

— Šķiet, par Ričardu.

Es strauji pagriezos uz sava krēsla.

— Par Ričardu?

— Vai tu viņu pazīsti?

— Jā . . . Patiesību sakot, nē . . . Bet zinu, ka pirms mēnešiem pieciem šo Ričardu saplosījis lauva. Tas noticis, kamēr vēl nebiju ieradies Beļģijas Kongo ko­lonijā.

— Par mednieka bojā eju esmu dzirdējis arī es,— Barščaks domīgi sacīja. — Tomēr kopā ar Grdičku viņi redzēti daudz agrāk, pirms kādiem astoņiem mē­nešiem . .. Vai atgriezīsies Bumbā?

— Iekām vēl nebūs beidzies lietus periods. Un

tūlīt došos uz ziemeļiem, uz Ekvatoriālās provinces neizpētītiem novadiem.

— Pamēģini tur kaut ko uzzināt un arī pa ceļam sādžās, kurām cauri dosies ekspedīcija. Cilvēks ar kino- aparātu nevarēja palikt nepamanīts.

— Marian, izdarīšu visu! Šā kinooperatora gaitas interesantas arī man pašam. Tiklīdz kaut ko uzzināšu, tūlīt ziņošu tev.

Tonakt ilgi nespēju aizmigt. Saruna ar Barščaku atkal uzvandīja domas par atgriešanos dzimtenē. Var­būt tiešām Polijā iemantošu draugus. Izgaisīs šī vien­tulības sajūta . . . Bet tirānozauri? Vai šādi briesmoņi patiesi eksistē? Ričards redzēts kopā ar kinooperatoru. Droši vien viņi kopā ceļojuši. Pēc tam Ričards būs aizsūtījis tirānozaura uzņēmumu misteram Beizam, un kinooperators pazudis. Ričards nemaz neesot pratis fo­tografēt . . . Bijuši vēl arī divi iezemieši, kurus saminis baltais degunradzis. Saplosītais baltais degunradzis redzams uzņēmumā… Ir arī vēl nēģeris Kvali, kas mazliet prot runāt angliski un apsolīja man parādīt lielo zvēru pēdas. Var būt, ka šie zvēri ir dinozauri. Lai gan dinozauriem jau sen sen vajadzētu būt atro­damiem tikai pārakmeņojumos. Bet kāds krievu pale­ontologs raksta, ka viņi vēl varētu būt kaut kur sa­stopami. Arī es domāju tāpat, bet rakstīt par to nedrīkstu. Un nēģeris Kvali… Viņš grib dabūt kara- bīni. Diez kādēļ?. .. Un Ričards neesot pratis foto­grafēt . . .

Istabā bija smacīgs gaiss. Aiz loga šalca lietus. Grozījos no vieniem sāniem uz otriem un iegrimu

murgainā miegā tikai uz rīta pusi.

*

Atkal mēs esam zaļajā džungļu okeānā. Lēnītēm virzās automašīnu kolona. Braucam pa šaurām ta­kām, kuras iemītas necaurejamos liānām pieaugušos biezokņos; dažreiz mēs dodamies uz priekšu, paši iz- cirzdami ceļu mūžamežā. Katru rītu ar sirds drebē­šanu gaidu, ka Kvali sacīs:

«Mašīnai ceļš vairs nava.»

Tad visas mantas būs jākrauj uz nesēju kamiešiem un kājām jādodas tālāk cauri tropu meža tveicei. Bet Kvali klusē. Katru rītu viņš apsēžas blakus pirmās mašīnas šoferim, un mēs atkal braucam. Kā Kvali spēj atrast ceļu šajā bezgalīgajā, zaļajā labirintā? Viņš ved ekspedīciju uz ziemeļrietumiem. Man sen vairs nav nekāda priekšstata, kur mēs atrodamies. Karšu nav. Šķiet, virzāmies apkārt Lielajiem purviem no ziemeļu puses. Jau vairākas dienas neesam manījuši nevienu mītni. Tikai šauras, tikko saskatāmas takas. Kas tās ieminis, cilvēki vai zvēri, to es nezinu.

Daždien pārbraucam pāri zemu pakalnu grēdai, cauri niedrājiem šķērsojam strautus vai upītes. Mašī­nas iestieg, tās jāceļ laukā un gandrīz vai uz rokām jāaiznes līdz sausai nogāzei. Zaļajam okeānam nav ne gala, ne malas. Redzamība daži desmiti metru, tā­lāk milzīgi, pelēki, liānām apvīti stumbri.

Lielus zvērus nemanījām. Tos atbaida nevienmē­rīgā, trauksmainā pārkarsēto motoru gaudoņa. Tikai laiku pa laikam klusītēm aizslīd pa sūnaino paklāju straujas čūskas, bīstamas kā pati nāve. Gauži gribas izkļūt no zaļā gūsta, ieraudzīt debesi virs galvas un saulainas savannu tāles, redzēt pazīstamos zvaigznā­jus; just sejā atsvaidzinošas vēja brāzmas. Bet džungļi ir bezgalīgi. Iepinuši karavānu savā tīmeklī, tie negrib mūs vairs laist vaļā, un tā aizrit diena pēc dienas.

Kaut kur dienvidos plūst platā, dziļā Kongo upe, ziemeļos savus ūdeņus veļ Kongo pieteka Ubangi. Bet līdz šīm upēm daudzas dienas ko ceļot, un mēs no tumsas līdz tumsai veicam tikai četrdesmit vai piec­desmit kilometrus.

Bieži domāju par Miroslava Grdičkas likteni. Kas apmaldās šajos bezgalīgajos mūžamežos, tas ir paga­lam. Pat vismodernākās lidmašīnas nespēj palīdzēt. Džungļos var dzirdēt tās dunam tur augšā, bet saredzēt nevar, un arī no lidmašīnas nevar ieraudzīt pazudušo. Viņš varētu pavēstīt par sevi, tikai mūžamežu aizde­dzinot, bet tad arī pats aizdedzinātājs ietu bojā uguns­grēkā.

Bumbas pilsētiņā neizdevās uzzināt par čehu neko vairāk kā vienīgi to, ko bija stāstījis Barščaks. Per­

sijs Vufs, kuram uzdevu ievākt ziņas, pēc pāris stun­dām jau pateica, ka Grdička vispār neesot redzēts Bumbā. Laikam mans vietnieks negribēja piepūlēties, darīdams vēl vienu darbu. Es pats tūlīt noskaidroju, ka kinooperators nodzīvojis Bumbas pilsētiņā vairākas dienas tanī pašā viesnīcā, kur bijām apmetušies mēs. Tas noticis pirms kādiem desmit mēnešiem. Kurp kino­operators devies no Bumbas, to neviens nezināja. Arī Džonsons neko nezināja vai arī negribēja stāstīt…