Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Drīz mēs jau bijām plakankalnes malā. Kvali pa­raudzījās visapkārt un devās gar kraujām uz ziemeļ­rietumiem. Ne vārda neteikdami, viņam sekojām. Saule kāpa arvien augstāk, karstums kļuva aizvien svelmaināks. Sviedri aumaļām plūda pār seju. Biju spiests bieži apstāties un slaucīt brilles. Tropu saules kveldēti, nogājām dažus kilometrus un sasniedzām dziļu plaisu, kas līkumoja iekšā plakankalnē. Kvali steigšus iekāpa plaisā, bet drīz bija atkal laukā un māja, lai mēs viņam sekojot. Pa plaisu nokļuvām līdz kraujas pakājei. ,Lejā ieraudzījām akmeņu no­gruvumu, kas sniedzās līdz pat niedrājiem. Virs no­gruvuma kraujas sienā rēgojās tumšas alu ieejas.

— Šeit, — Kvali sacīja, rādīdams uz alām.

Uzkāpām pie vienas no tām. Melnie karavīri no­meta nastas stāvās klintssienas ēnā un bažīgi lūkojās visapkārt."

Devos iekšā alā. No tās starp akmeņiem izslīdēja resna, pelēka čūska un pazuda biezajā zālē. Uz alas sienām cits pie cita bija saskatāmi nemākulīgi, sarkanā un dzeltenā krāsā darināti zīmējumi.

Redzējām savvaļas dzīvnieku attēlus un medību ai­nas. Cits zīmējums bija labāk saglabājies, cits sliktāk, un tas liecināja, ka tie zīmēti dažādos laikos.

Visbiežāk atkārtojās bifeļu, žirafu un ziloņu attēli.

«Šķiet, šie zīmējumi ir ļoti seni,» es domāju. «Tie atgādina paleolita mākslu un varētu būt divdesmit piecus līdz trīsdesmit tūkstošus gadu veci.»

— Šie zīmējums pavisam jauni, — Kvali iebilda. — Šie zīmējums taisīja manas cilts karavīri. Te ir mana tēva zīmējums. — Viņš rādīja alas dibenā uz attēliem, ko sākumā nebiju pamanījis.

Piegāju tuvāk. Uz kaļķakmens sienas ar sarkanu krāsu bija uzzīmēti apbrīnojami dzīvnieki ar ziloņa rumpi, krokodila asti, gariem, tieviem kakliem, mazām galvām. Virs muguras prāvi, asi trīsstūraini kaula iz­augumi. Zīmējumā dīvainie dzīvnieki bija attēloti skrejot. Pavisam tie bija trīs: divi lielāki, viens mazāks. Nebija vairs nekādu šaubu. Mākslinieks uz alas sienas attēlojis trīs skrejošus dinozaurus.

— Nu, ko jūs teiksiet? — jautāju Džonsonam.

— Nesaprotama būšana, — mednieks norūca, vērīgi aplūkodams zīmējumu. — Tava tēva darbs? — viņš uzrunāja Kvali.— Kā tu zini, ka to zīmējis tavs tēvs?

Kvali kaut ko atbildēja vietējā izloksnē.

Džonsons sarauca saulē izbalējušās uzacis.

— Tēvs pats esot rādījis dēlam šos zīmējumus, kad tas iecelts karavīra kārtā, — Džonsons skaidroja, pa­mādams ar galvu uz Kvali pusi.

— Lai nu būtu kā būdams, — es sacīju, — bet šis zīmējums neapšaubāmi pierāda, ka dinozauri vēl tagad ir Āfrikas vidienē vai arī ir šeit bijuši pavisam nesen.

Sakāmo nepabeidzu. No purvu puses sadzirdēju dī­vainas skaņas. Tanī pašā mirklī melnie karavīri pār­bijušies, kliegdami iedrāzās pie mums alā.

— Purvu ļaunie gari! — Kvali iesaucās, un viņa seja kļuva pelēcīga.

— Nebļaujiet! — es pavēlēju.

Visi apklusa. Ļoti uzmanīgi klausījāmies, un tad atkal notālēm atplūda šī pati skaņa. Tā reizē atgādi­nāja šņākšanu un svilpšanu, kas pamazām rimās, bet tad uzreiz atkal izvērtās it kā par kvākstēšanu, it kā par ņaudēšanu. Ērmīgas skaņas. Tajās izpaudās draudi, izaicinājums, nevaldāms, traks niknums. Svilpšana un ņaudēšana atkārtojās vairākas reizes un tad pēkšņi ap- ravās. Vērīgi klausījāmies vēl labu laiciņu, bet purvos viss bija klusu. Paskatījos uz nēģeriem. Sejas pelnu pelēkas, lūpas drebēja, acis bailēs izvalbītas. Kvali bija satraukts.

— Kas tur varētu būt? — jautāju Džonsonam.

Vecais mednieks paraustīja plecus.

— Savu mūžu neesmu dzirdējis neko līdzīgu.

— Tie ir ļaunie purvu gari, — Kvali aizsmakušā balsī sacīja. — Bet kāpēc viņi runā no rīts? Kvali ne­saprot … Varbūt dusmojas, kāpēc mēs nākuši…

— Vai kāds šos «ļaunos garus» ir redzējis? — es iejautājos.

— Ļauns garus redzēt nevar. Kas redz — tūlīt mirst nost. ..

— Bet varbūt tā brēc tie zvēri? — es vaicāju, pa­mādams uz sienu, kur bija uzzīmēti dinozauri.

— Nē … Tie dara tā, — Kvali izstiepa lūpas un šņāca.

— Tāpat kā čūskas?

— Nē, čūskas klusu . . . Šitie dikti stipri.

— Varbūt tā bija kāda cita dinozaura — plēsdņas balss, — es piebildu, griezdamies pie Džonsona.

— Jūsu tirānozauram līdzīga nezvēra balss? Var būt, ka bija, var būt, ka nebija.

Attaisīju planšeti un izņēmu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams tirānozaurs. Sniedzu kartīti nēģerim Kvali.

— Vai neesi ko dzirdējis par šādu zvēru?

Nēģeris piesardzīgi paņēma fotogrāfiju, vērīgi to

apskatīja un atdeva man atpakaļ.

— Kvali tāds nava redzējis… Dzirdējis arī nava.

Palūdzu Vufu, lai viņš iezīmē savā blokā uz alu

sienām esošos attēlus.

Mans vietnieks nepatikā saviebās.

— Vai jūs paliksiet tepat?

— Kaut arī mēs te nepaliktu. Jūs taču esat apbru­ņots.

— Viens es šeit nekvernēšu, — Persijs pateica.

— Neuztraucieties! Mēs nekur nepazudīsim. Ap­skatīsim pārējās alas. Varu norīkot pie jums nēģe­rus . .. apsardzībai.

Persijs kaut ko nopurpināja un vēlēja nesējam at­gādāt šurp krāsu kasti.

Pie svētajiem akmeņiem sabijām līdz vakaram. «Ļauno garu» balsis vairs nedzirdējām. No purvu puses neatplūda neviena skaņa. Tikai niedres lāgiem iešalcās, vējam uznākot. Džonsons zvilnēja kraujas ēnā un vai­rākas stundas vēroja purvus, taču neko aizdomīgu ne­manīja. Mēs ar Kvali izkāpelējām daudzas alas, izbie­dēdami tikai čūskas, kuras tur slēpās no dienas tveices. Alu sienas lielākoties zīmējumiem klātas. Tajos bija attēloti dzīvnieki, kas arī tagad bieži sastopami Ekva­toriālajā Āfrikā. Kvali tēva zīmējums bija vienīgais neparastais.

Mēģināju uzzināt, kāda nozīme šiem attēliem, bet

Kvali nespēja izskaidrot. Viņa angļu valodas vārdu krājums bija pārāk mazs.

— Tavs tēvs, Kvali, lielos zvērus esot redzējis kur citur?

— Jā, priekšniek. Viņš tos redzējis pie ezers. Vienu dienu ko iet. Kvali tur nava bijis. Rītdien ies . .

— Kvali, pasaki — kāpēc beļģieši noslepkavoja tavu tēvu?

• Jaunā nēģera seja sadrūma, acīs pavīdēja dusmu dzirkstis.

— No kādas zemes esi, priekšniek? Anglis?

— Nē, es esmu polis. Ir tāda valsts — Polija, tur tālu, — es rādīju ar roku uz ziemeļiem. — Vai Pa­domju Savienību zini?

Kvali pamāja ar galvu.

-— Polija turpat blakus. Tikai Padomju Savienība ir liela zeme, tikpat liela kā visa Āfrika, bet mana dzimtene ir maza . . .

— Zinu, — Kvali sacīja, — skolotājs teica. Kvali gāja skolā. . . Viens gads, — viņš stāstīja un pēkšņi pasmaidīja. — Skolā ļoti labi. Padomju Savienība — ļoti labi, un tava dzimtene — labi. — Kvali dziļi no­pūtās, seja atkal sadrūma. — Beļģiešu velns noslepka­voja manu tēvu. Tēvs aizstāvēja manu māte. Tēvs iesita beļģiešu zaldātam. Tēvu nošāva, piecpadsmit Ngoa cilts karavīrs arī. . . Kāpēc?

Ko es varēju atbildēt? Sniedzu viņam roku, un Kvali to cieši paspieda.

— Kvali tavs draugs, — viņš sacīja. — Tu ir labs cilvēks. Priekšniek, Kvali tev palīdzēs. — Viņš satvēra manas labās rokas īkšķi un stipri parāva, pēc tam pastiepa man savu īkšķi, un es to savukārt pa­raustīju.

Mēs noslēdzām draudzīgu savienību.

Vakarā ar Džonsona starpniecību laimējās uzzināt no Kvali, kāda nozīme alās esošajiem zīmējumiem. Sini augstienē senāk notikušas karavīru iesvētīšanas ceremonijas. Lozējuši, un ikvienam jaunam mednie­kam vajadzējis nošaut ar bultu to zvēru, kas viņam pe< lozes norādīts. Ja zvēru izdevies nošaut, mednieks zīmējis uz alas sienas nomedītā dzīvnieka attēlu un iecelts karavīra kārtā. Ja no saules lēkta līdz rietam mednieks nenošāvis savu zvēru, iecelšanas ceremonija atlikta uz gadu. So nomedīto dzīvnieku gaļu nēģeri neēdot. Kamēr mednieks zīmējis nošauto zvēru, tikmēr vecākie karavīri aiznesuši medījumu uz ezera krastu un atstājuši tur kā upuri Lielo purvu ļaunajiem gariem. Senāk šinī augstienē iesvētīšanas ceremonijas bijušas sevišķi svinīgas un notikušas reizi ik pa pieciem ga­diem. Vēlāk, kad beļģieši sagrābuši savā varā medību novadus un aizlieguši nēģeriem šaut lielos zvērus, pla­kankalne kļuvusi par īpatnēju rezervātu, kur eiropieši nespējuši atbraukt, un iesvētīšanas ceremonijas šeit no­tikušas katru gadu. Ari Kvali šeit iecelts karavīra kārtā. Viņš nošāvis lauvu un uzzīmējis to uz alas sie­nas blakus lielajiem zvēriem, kurus attēlojis viņa tēvs. Kvali iesvētīšanas ceremonija bijusi pēdējā, kura no­tikusi šinī augstienē. Beļģieši aizlieguši nēģeriem do­ties tālu projām no saviem ciemiem. Drīz ciematā, kurā dzīvojis Kvali, norisinājusies traģēdija: beļģiešu zaldāti apšāvuši gandrīz visus vīriešus. Beļģieši gribējuši no­slepkavot arī Kvali. Bet viņš izrāvies un aizbēdzis. Rēta vaigā esot piemiņa no tiem laikiem . . .