Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Tas viss izskatījās pēc brīnuma.

— Kā tu uzzināji, ka te bijuši gan baltie, gan nē­ģeri? — es šaubīdamies jautāju.

— Kauli, — Kvali skaidroja. — Baltais cilvēks kaulu negrauž; nēģeris grauž. Viens ugunskurs — ēdis baltais un nēģeris… Otrs ugunskurs — ēdis baltais. Nēģeris ēdis nava.

— Saprotu, — es sacīju. — Bet kurš ugunskurs bijis pirmais?

— Tas, kur ēdis nēģeris un baltais, — Kvali ne­šaubīgi atbildēja.

— Kur palikuši nēģeri?

— Priekšniek, Kvali nezina.

— Man šķiet, — es lēni sacīju, raudzīdamies acīs ceļabiedram, — ka viens baltais šeit noslepkavots… Tas, kuram bijis aparāts, ko tu atradi aizā. Sīs aizdo­mas jāpārbauda.

— Kā jāpārbauda? — Kvali nesaprata.

— Jāatrod viņa līķis vai kauli.

— Nevar jāatrod? — nēģeris iebilda. — Hiēnas, priekšniek. Ļoti daudz hiēnas. Visu aizstiepj, neko ne­atstāj .

— Tomēr pameģinasim. Kvali ir ļoti veikls pedu iz­sekotājs.

Nēģeris pašapzinīgi izslējās vēl staltāks.

Turpinājām meklēšanu pļaviņas tiešajā apkaimē. Taču šoreiz pat Kvali lielā māka nelīdzēja nenieka. Vairak neko neatradām.

Saule jau slīdēja uz vakara pusi. Bija jādodas at­pakaļ.

Kinokameras atliekas, stikla drumslas, papirosa galu un lodi ietinām papīrī, Kvali sainīti ielika mugursomā, kur jau bija kalnu iežu paraugi.

Ceļā uz nometni vēlreiz domas iztēlojos nozieguma ainu. Divi baltie un divi nēģeri dodas džungļos. Viņi sasniedz ilgi meklēto augstieni. Viens filmē savvaļas dzīvniekus, otrs filmētāju apsargā šajos bīstamajos gā­jienos. Nometni viņi iekārto gleznainā pļaviņā virs aizas. Visi četri dodas tālā gājienā uz ezeru. Tirāno­zaura iztramdīts, baltais degunradzis uzbrūk mazajai ekspedīcijai. Abi nēģeri samīti. Mednieks degunradzi nāvīgi ievaino, taču mednieks un kinooperators nepa­spēj pieiet pie tā. Degunradzis vēl kārpās nāves mokās, kad turpat blakus parādās milzīgais briesmonis tirāno- zaurs. Kinokamera dūc. Operators paspēj uzņemt dažus kadrus. Bet mednieks neuzdrošinās šaūt. Viņš nav pār­liecināts, ka spēs aizbaidīt lielo nezvēru^ Kamēr tirāno- zaurs plosa nošauto degunradzi, operators un mednieks atstāj kaujas lauku. Viņi atgriežas savā nometnē virs aizas. Bet tagad viņi ir vairs tikai divi. Viņi kļuvuši par sensācijas īpašniekiem, kura var dot slavu un naudu. Bet, patiesību sakot, galvenā persona ir un paliek kinooperators. Viņš paspējis uzfilmēt briesmoni. Otrā rītā sākas ķilda, kas beidzas ar šāvienu no astotā kalibra bises. Operators pakrīt, viņš ir miris. Mednieks izrauj no aparāta kaseti ar filmu. Kinokameru iesviež aizā. Tagad sensācija pieder viņam vienam pašam. Mednieks iekašā zemē līķi turpat pie nometnes un dodas atceļā. Pēc dažām nedēļām attīsta kinofilmu un fotogrāfiju nosūta savam patronam — misteram Lesli- jam Beizam …

Viss it kā saskan. Neskaidrs tikai viens, kur pali­kusi kinofilma un kāda loma šajā notikumā Džekam Džonsonam.

— Kvali, — uzrunāju nēģeri. — Es negribētu, ka par mūsu šīsdienas atklājumu kāds ko uzzina. Neviens, saproti, neviens pagaidām nedrīkst zināt, ka atradām nometni, sadauzīto aparātu, papirosu un lodi. Vai sa­prati?

— Kvali saprot, priekšniek. Kvali būs mēms kā ka- rablns, kad aizslēgs izvilkts.

Mēs noslēdzām klusēšanas savienību.

Tiklīdz tuvojāmies nometnei, tūlīt jutu: mūsu prom­būtnes laikā kaut kas noticis. Melnie mednieki, ne vārda neteikdami, stāvēja visapkārt nekustīgam, bal­tam augumam, kas gulēja zemē. Neviens pat nepaska­tījās uz mani un Kvali.

Džonsons un Persijs Vufs sēdēja pie telts. Abi iz­skatījās visai sapīkuši.

— Šef, žēl, ka jūs te nebijāt, — Džonsons teica, uz manu labvakaru neatbildējis. — Daudz ko esat palai­dis garām . . .

— Kas noticis?

— Nekas sevišķs! . .. Mūs apciemoja «Jaunais gars». Viņš bija tik izmanīgs, ka pārsteidza mūs kā puikas. Divi nēģeri jau paradīzē, trešais tur nokļūs pirms saules rieta.

— Stāstiet skaidri, kas te noticis.

— Lai izklāsta viņš, — Džonsons pamāja ar galvu uz Persija Vufa pusi. — Viņš noskatījās visu izrādi, es tikai pēdējo cēlienu.

Raudzījos uz Persiju.

— Nolēmu izpeldēties, — Persijs teica, vairīda­mies palūkoties man acīs, — un pavēlēju nēģeriem aiz­biedēt krokodilus. Nēģeri sacēla krastā ellīgu troksni, pēc tam iebrida ezerā un ar pītu žogu gribēja norobe­žot peldu vietu. Tobrīd stāvēju augšā dažus metrus no krasta un raudzījos uz ezera pusi. Pēkšņi pamanīju upē kaut ko melnu. Tas ātri slīdēja pret straumi un izskatī­jās pēc nelielas zemūdenes. Kad melnais dzīvnieks piepeldeja tuvāk, domāju, ka tas ir kāds milzumliels kro­kodils. Purns kādus trīs metrus garš, un zobi šitādi te … — Persijs parādīja ar roku, cik gari bijuši zobi.

— Vajadzēja brīdināt nēģerus par draudošām briesmām, nevis zobos skatīties, — Džonsons skarbi sa­cīja.

— Un zobi šitādi te, — Persijs atkārtoja, nelikda­mies ne zinis par Džonsona teikto. — Kad nēģeri ne­zvēru pamanīja, viņi muka uz visām pusēm, bet bija jau par vēlu. Tas briesmonis izbrida seklumā, pacēlās uz pakaļkājām un vienā lēcienā jau atradās krastā.

Sapratu, ka šis ir tas pats šausmonis, kas redzams Ričarda fotogrāfijā. Zvēru jums, ka tas bija elles iz­dzimtenis. Viņš lec kā sienāzis, par spīti savam milzī­gajam rumpim. Vienā mirklī panāca nēģeri, saplosīja gabalos un aprija manu acu priekšā. — Persija balss iedrebējās. — Zvēru — tas viss ilga tikai dažas sekun­des. Pēc tam baigais plēsoņa pielēca pie otra nēģera, kas mukdams bija paklupis uz koka saknes un laikam pamežģījis kāju. Ja jūs būtu dzirdējis, kā viņš bļāva! Šāvu briesmonim ar pistoli, bet apzvēru . . .

— Viņš melo, — Džoņsons nenocietās, — viņš šāva mazliet vēlāk, kad no" tirānozaura vairs nebija ne vēsts.

— Šāvu nezvēram ar pistoli, — Persijs tiepīgi at­kārtoja, pat nepaskatījies uz mednieku, — bet lodes viņam tikpat kā zirņi. Kāds nēģeris, liekas, Mulu, metās uz priekšu un trieca zaura rumpī šķēpu. Tas nolūza kā sērkociņš, šausmonis aizsvieda nēģeri ar astes si­tienu, pakampa upuri un ielēca upē. Tobrīd atskrēja Džonsons…

— Tam mākošajam sātanam salaidu ribās vismaz desmit lodes, — mednieks aizsmakušā balsī teica. — Viena no. lodēm viņam nepavisam nebija pa prā­tam, viņš tūlīt nogrima. Jau nospriedām, ka pagalam ir. Bet nezvērs iznira pa lielu gabalu un ar trešo ātrumu iedrāzās ezerā, tomēr neizlaizdams no žokļiem nēģeri, kas bija gandrīz pārkosts uz pusēm.

— Kā klājas Mulu? — es jautāju.

Bezcerīgā stāvoklī. Daudzās vietās lauzti kauli, Iedragāts galvaskauss. L^bi, ka nesamaņā..,

Melnie karavīri, kuri stāvēja pie mirēja, sāka vai­manāt: sākumā paklusām, pēc tam arvien skaļāk uo skaļāk.

Steigšus izgāju no telts.

Pie manis pienāca Kvali.

— Mulu pagalam, — viņš klusi sacīja.

Pa Kvali melno, sakropļoto vaigu noritēja asara.

*

Apbedīšanas ceremonija notika, gaismai austot, un pēc tam tūlīt sākām siet lielu plostu. Sašautais tirāno- zaurs bija pārpeldējis pāri ezeram un ielēcis pretējā krasta niedrājā. Nospriedām vajāt viņu, braukdami ar lielu, smagu plostu. Aprēķinājām — ja zvīņnesis ne­būs nosprādzis no lodēm, tad pēc vienas dienas un nakts katrā ziņā būs stipri novārdzis un mēs viņu spē­sim galīgi pieveikt. Saņemt šo briesmoni dzīvu — par to nemaz nebija ko domāt. Labi būtu, ja šoreiz iegūtu nezvēra ādu, galvaskausu un kādus kaulus. Mani se­višķi interesēja, kādas ir viņa pakaļkājas, ar kurām šāds milzenis spēja lēkt kā ķengurs.